ES pasauli pabaros bez ĢMO 2
Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs ir neizmantotas iespējas pārtikas produktu ražošanā un izmantošanā, tāpēc daudzi eksperti kritiski vērtē iespēju plašākai produktu no ģenētiski modificētajām izejvielām ienākšanai cilvēku ikdienā, kuru nekaitīgums cilvēka veselībai nav pierādīts. Jaunie EK priekšlikumi pēc apstiprināšanas dotu iespēju dalībvalstīm aizliegt ĢMO pat pēc tam, kad ir saņemta atļauja to lietošanai. Tomēr patlaban nav zinātnisku pētījumu par to, kā un vai ĢMO izmantošana pārtikā un lopbarībā ietekmē cilvēku veselību. Nav arī zināms, vai Latvijas sabiedrība ir gatava ĢMO izejvielu aizvietošanai ar dārgākām izejvielām.
Aizvietošana nozīmē sadārdzinājumu
“Aicinājumā pabarot visu pasauli ir nedaudz demagoģijas. Pētnieki zinātniskajās konferencēs vērš uzmanību, ka cilvēki pa īstam strādā vien ziemeļvalstīs. Latvija var pabarot gan sevi bez ĢMO, gan arī eksportēt pārtikas produktus uz citām valstīm. Lopbarībā izmantoto ģenētiski modificēto (ĢM) soju noteikti varam aizvietot ar citām izejvielām, tomēr jautājums ir par to, vai vidējais pircējs pieņems produkta sadārdzinājumu,” teic Lauksaimniecības universitātes profesore Ināra Turka.
Eksperti ES un ĢMO attiecībām pievērsās arī nesen pārtikas drošībai veltītajā seminārā Milānā. Patlaban komerciāliem mērķiem piecās ES dalībvalstīs audzē vien MON810 – vienu kukurūzas šķirni. Kopējā platība ir gandrīz 150 000 hektāru (ha), tostarp Spānijā 137 000 ha. MON810 platības veido 1,5% no kopējām ES dalībvalstu kukurūzas platībām. Savukārt pārtikas produktu un lopbarības ražošanai var izmantot 58 produktus, tie galvenokārt ir atvasināti no kukurūzas, kokvilnas, sojas pupiņām, rapša eļļas, cukurbietēm). ES dalībvalstīs importē būtisku ĢM lopbarības izejvielas daudzumu, vienlaikus ģenētiski modificētu pārtikas produktu imports ir neliels. Mājlopu barībai ES ik gadu vajag 36 miljonus tonnu sojas pupiņu ekvivalenta, bet dalībvalstīs ražo vien 1,4 milj. tonnu sojas pupiņu. Tātad atlikušo sojas pupiņu daudzumu ieved. Pērn Latvijā ieveda 100 000 tonnu sojas pupiņu un miltu, kas veido 50 kg, rēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju. 2013. gadā no trešajām valstīm, kur atļauta arī ĢMO audzēšana, visās ES dalībvalstīs ieveda 32 milj. tonnu sojas miltu un sojas pupiņu. Lielākās importētājvalstis bija Brazīlija, Argentīna, ASV un Paragvaja. “Šajās valstīs ģenētiski modificēto sojas pupiņu platības veido 89% (Brazīlija) līdz 100% (Argentīna) īpatsvaru.
Iemesls lielajam ĢM sojas pupiņu importam ES dalībvalstīs ir cena – tās ir vislētākais olbaltumvielu avots dzīvnieku barībā. Ģenētiski modificētās sojas pupiņas patlaban maksā 700 eiro/t. Nemodificētās – 1000 eiro/t. Cāļu un sivēnu barībā sojas īpatsvars veido līdz pat 20%, liellopu barībā – mazāk. ES dalībvalstis eksportē gan mājlopus, gan arī mājlopu gaļu, un ģenētiski modificēto pupiņu īpatsvars ļauj tām būt konkurētspējīgām. A/s “‘Dobeles dzirnavnieks” valdes priekšsēdētājs Kristaps Amsils teic, ka ģenētiski modificēto sojas pupiņu aizstāšana ar nemodificētajām sadārdzinātu putnu un cūku lopbarību par 10% – 30%. Tā kā lopbarības izmaksas veido 70% no kopējām cūkgaļas ražošanas izmaksām, tad secināms, ka gaļa kļūtu par 7% – 21% dārgāka. Latvijas Cūku audzētāju asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece uzsver – patlaban nav neviena pētījuma, kas dzīvnieku gaļā uzrādītu ģenētiski modificēto sojas pupiņu atliekvielas. “Nezinām, vai cilvēki varētu atļauties tik dārgas gaļas pirkumu. Un nav arī zināms, vai velns ir tik melns, kā to mālē,” tā D. Lejniece.
