“Es pagriezos un ieraudzīju viņu…” Pēc diviem rakstiem uz vienu randiņu – Kārļa un Laumas tikšanās
0
Ja atceraties, vasarā LA.LV tika publicēts Kārļa stāsts, kurā viņš atklāti dalījās savās pārdomās par to, ka viņam neizdodas izveidot ilgstošas attiecības. Pēc šī raksta viņš saņēma daudz atsauksmju un iepazīšanās piedāvājumu. Kā stāsta Kārlis, tā bijusi lieliska iespēja parunāties ar vairākām burvīgām sievietēm, daloties pieredzē un mācoties no viņām. Tomēr dažādu iemeslu dēļ arī šīs sarunas neizvērtās par ilgstošām attiecībām. Pavisam nesen, LA.LV lasot stāstu par Laumas randiņu pieredzi, viņš sajutis kaut ko īpašu – viņas pieredzē saskatījis līdzības ar savu, un tas viņu uzrunājis, tādēļ, saņemot drosmi, Kārlis sazinājās ar redakciju, lai noskaidrotu, vai būtu iespēja satikt Laumu dzīvē. Tikšanās tika norunāta, tāpēc piedāvājam ielūkoties randiņa gaitā gan no Kārļa, gan Laumas skatpunkta.
Kārļa stāsts
Kā tad mums gāja? Norunātajā tikšanās dienā piecēlos agri. Satraukums, protams, bija jūtams, bet centos saglabāt mieru. Esmu cilvēks, kuram patīk plānot, tādēļ biju jau iepriekš sagatavojis mūsu tikšanās maršrutu – pastaigu vietu un kafejnīcu, kur gardi paēst. Jāpiebilst, ka pirms tikšanās mēs par otru gandrīz neko nezinājām, jo redakcija bija organizējusi šo tikšanos anonīmi. Lai gan, kā Lauma vēlāk atzina, viņa bija izlasījusi manu rakstu un jau par mani zināja šo to.
Kad pienāca norunātais laiks un vieta, es pagriezos un ieraudzīju viņu – smaidošu, ļoti simpātisku sievieti. Tā bija Lauma – neviens cits tobrīd nevarēja būt. Sasveicinājāmies, un es pasniedzu nelielu puķu pušķīti. Man bija neliels uztraukums, tomēr jau pēc pāris minūtēm mēs atradām kopīgas sarunu tēmas un uzsākām draudzīgu dialogu.
Mūsu pastaiga sākās gar jūru un blakus esošo parku. Sarunas nepārtrūka ne uz mirkli – tā nemanot aizritēja vesels laiks. Pēc pastaigas nolēmām doties gardi paēst, un arī pusdienu laikā sarunas turpinājās. Mums abiem bija, ko pastāstīt, un bija jūtams, ka mūsu domas un intereses bieži vien sakrīt.
Kad diena tuvojās noslēgumam, devāmies atpakaļ uz auto.
Tikšanās bija piepildīta ar abpusēji interesantām sarunām un sirsnīgiem mirkļiem, un tās laikā nemanot pagāja vairākas stundas.
Vai šim stāstam būs turpinājums? Šeit man atliek teikt – iespējams. Šo stāstu var turpināt katrs pats savās domās un sajūtās. Taču vienu varu pateikt droši – šī tikšanās bija izdevusies, un tā noteikti paliks atmiņā kā ļoti īpašs notikums manā dzīvē.
Laumas stāsts
Varētu teikt, ka Kārlis bija pirmais vīrietis, ar kuru iepazīšanās notika e-pastā, taču ātri vien apmainījāmies ar telefona numuriem, lai vismaz mazliet uzzinātu kaut ko viens par otru pirms plānotās tikšanās. Sākumā šķita, ka Kārlis ir ļoti noslēpumains, jo viņš neatbildēja uz jautājumiem tieši, bet gan ļoti mīklaini, piebilstot, ka visu pastāstīs, kad satiksimies dzīvē. Tomēr viņš uzdeva dažus interesantus jautājumus, kuriem, kā nopratu randiņa noslēgumā, bija ļoti dziļa jēga, taču par visu no sākuma…
Kārlis sarakstē minēja, ka ir sagatavojis randiņa plānu, man atlika vien pateikt, vai vēlos, lai randiņa vietai blakus ir jūra. Tikšanās dienā viņš pateica, kur mani gaidīs, tāpēc, ierodoties tikšanās vietā ar 10 minūšu kavēšanos, jau sapratu, ka neviens cits kā Kārlis tas nevar būt. Devos tieši pie viņa – vīrieša, kurš manāmi uztraucies gaidīja mani ar rožu pušķi rokās.
Pirmais iespaids bija labs – no Kārļa acīm staroja sirsnība un labestība, taču lielo uztraukumu viņam neizdevās noslēpt, jautāju, vai viņam nav auksti, taču Kārlis pats atzina, ka vienkārši mazliet uztraucas.
Devāmies ceļā, un Kārlis sāka atbildēt uz visiem jautājumiem, kurus viņš bija atlicis uz tikšanās brīdi. Uzreiz sapratu, ka viņa sirds ir ļoti plaša un atvērta, viņš dalījās daudzos aizraujošos stāstos, piedzīvojumos, sarunas neapsīka ne brīdi, tomēr sarunu centrā galvenokārt bija Kārļa iepazīšanās pieredze. Šķita, ka viņš vēlas “izkratīt” sirdi, tāpēc to viņam ļāvu. Vai mani interesēja detaļas? Drīzāk jau nē. Taču šķita, ka brauciena laikā iepazinu šo viņa pusi pilnībā un teicu viņam, ka, manuprāt, viņš par daudz uzticas cilvēkiem. Neesmu no tām, kuras domā, ka nevienam nevar uzticēties, taču skaidri zinu, ka ir jāievēro zināma piesardzība, lai pasargātu savu sirdi.
Kad navigācijas aplikācija rādīja, ka esam sasnieguši galamērķi, kāpām ārā no mašīnas, lai dotos pastaigā gar jūru. Sarunas turpinājās, nu jau mazliet pastāstīju arī par sevi. Blakus pastaigu vietai atradās arī kafejnīca, kurā kopīgi papusdienojām. Diemžēl sarunu laikā atklājās dažas nianses, kas bija diezgan pretējas maniem uzskatiem, taču neļāvu tām sabojāt savu priekšstatu par tikko iepazīto, sirsnīgo vīrieti.
Ļoti novērtēju vīrieša spēju saplānot visu pa detaļām, teju minūtēm, saglabāt to kā pārsteigumu, ļaujot sievietei vienkārši baudīt tikšanos, taču, manuprāt, Kārlis bija ieguldījis daudz par daudz no sevis pirmajam randiņam. Kāpēc es to saku? Jo randiņa noslēgumā, kad bijām nonākuši atpakaļ sākotnējā tikšanās vietā, viņš man pasniedza vēl divas dāvanas. Viena no tām bija mandarīni, jo sarakstē biju minējusi, ka man tie ļoti, ļoti garšo. Otra – dāvanu maisiņš, kas man bija jāatver mājās.
Kad ierados mājās, atvēru dāvanu maisiņu, kurā bija daudz un dažādu pārsteigumu, kā arī Kārļa sarakstīta vēstule, ārkārtīgi sirsnīga un romantiska. Tajā bija aprakstīts, kas un kam ir paredzēts. Piemēram, tēja enerģijai, šokolādes figūriņa manam bērnam. Man tas šķita ļoti, ļoti jauki, pārdomāti, taču mazliet pārspīlēti. Es zinu, ka Kārlis bija ieguldījis dāvanas sagatavošanā savu sirdi un prātu, jo katra no dāvaniņām bija rūpīgi pārdomāta, analizējot mūsu iepriekšējās sarunas, taču, nezinot, kāda būs randiņa gaita, vai radīsies savstarpējas simpātijas, tas bija par daudz. Daudz par to domāju… Par iespaidiem, par pievilcību, par viņa sacīto, savām sajūtām…
Pāris dienas turpinājām saraksti, un Kārlis piedāvāja tikties vēlreiz, taču uz pēdējo ziņu, ko viņš uzrakstīja, atbildēju norādot, ka vēlāk atbildēšu, bet neatbildēju. Un viņš vairāk nejautāja. Zinu, ka tas nebija pareizi un ļoti pārdzīvoju, ka nespēju saņemties būt tieša un atklāta, taču reizēm klusums runā skaļāk par vārdiem.
Ja arī tev, LA.LV lasītāj, ir kāds personīgs stāsts, ar ko vēlies padalīties, sūti uz e-pastu [email protected]! Kas zina, kur tas aizvedīs? Mīlestības ceļi taču ir neizdibināmi!
