“Es nokritu no braucoša vilciena ar galvu pret sliedi…” Andrim bija tikai desmit gadi, kad šķietami nevainīga ziņkārība mainīja visu viņa turpmāko dzīvi 44
Tas notika pirms 20 gadiem. 2004. gada 3.martā Andra (vārds mainīts) dzīve mainījās uz visiem laikiem. Toreiz 10 gadus vecais zēns ar vilcienu devās mājās no skolas. Bija palikusi viena pietura, bet ziņkārības velns puiku pārāk dīdīja. Viņš bija redzējis, kā to dara lielāki puiši. Tētis viņu brīdināja, ka tā nekādā gadījumā nedrīkst darīt, bet viņš to izdarīja… Viņš ļāvās ziņkārībai, kas beidzās ar vairāku gadu smagu cīņu par savu dzīvību.
Andris ir bijis uz dzīvības un nāves robežas vairākas reizes. Dzīve tagad, savos 30 gados, ir viņa nepadošanās, viņa ģimenes ticības, ārstu profesionalitātes un arī brīnuma kopdarbs. Viņš ir pārliecināts – viss varēja būt citādāk, bet notika tā, kā tam bija jānotiek.
Bezbailības dārgā cena
Ar Andri tiekos dzīvē. Man pretī sēž jauns vīrietis ar naģeni galvā. No pirmā skata nepateiktu, kādām šausmām viņš izgājis cauri. Bet pēc brīža Andris novelk cepuri, parādot rētu, kas pilnā garumā stiepjas no viena sāna uz otru galvas priekšējā daļā, virs pieres. Viņš vairs nepārdzīvo par to un ir to pieņēmis, bet cepure ir aksesuārs, ar kuru pārāk daudz dzīvots kopā.
Kas īsti notika 2004. gada 3. martā? Andris atceras: “Es braucu ar vilcienu mājās no skolas. Man vajadzēja braukt vēl vienu pieturu, bet es izkāpu ātrāk, lai atkārtotu to, ko nedēļu iepriekš, staigājot ar tēvu, biju redzējis.”
Toreiz viņš redzēja, kā lielāki puiši brauc ar vilcienu, pieķērušies pie pēdējā vagona.
“Tēvs vēl toreiz noteica, ka nekad tā nedrīkst darīt… Pagāja nedēļa un man gribējās pamēģināt. Bija liela interese, kā tas ir, jo no malas izskatījās riktīgi forši – vējš, ātrums. Izkāpu pieturu ātrāk un bezbailīgi uzkāpu vilcienam aizmugurē. Turējos pie diviem veciem, apledojušiem rokturiem. Vilciens sāka braukt. Sākumā lēni, tad ātrums kļuva lielāks un… man paslīdēja rokas, es nespēju noturēties un nokritu.
Es nokritu no braucoša vilciena ar galvu pret sliedi. Vēl tagad atceros to skatu, cik strauji man pretī nāca dzelzceļa sliede.”
Andris atminas, ka, atsitoties pret sliedi, uz mirkli atslēdzies. Ar vēja spēku, esot kustībā, viņš tika aizlidināts vēl uz priekšu, kā rezultātā ar galvu vēl atsitās pret tuvumā esošu betona stabu. Viņš palika guļam starp dzelzceļa sliedēm.
Tajā brīdī apkārt, posmā starp stacijām, neviena nebija, bet īsu brīdi pēc kritiena garām gājusi kāda pusaudze. Andris viņai joprojām ir ļoti pateicīgs. “Par laimi viņa nenobijās, jo, protams, skats nebija patīkams – es biju asinīs, kreisā roka lupatās – iekšēji izārdīta, kauli bija sadragāti un roka faktiski karājās ādā, bet viņa nenobijās un sāka mani vilkt nost no sliedēm. Es sāku atjēgties, biju pilnīgā nesaprašanā, kas notiek. Viņa mani atspieda pret sētu un teica, lai es neuztraucos, ka viss kārtībā, lai gaidu, ka viņa aizskries pēc mammas.”
Andris stāsta, ka šoka stāvoklī atrodamies, neko nav sapratis. Bijis pat dusmīgs, ko meitene viņam piesienas.
“Agoniskas sāpes mijās ar šoku, neapzinājos situāciju. Viņa aizskrēja, bet es piecēlos kājās ar domu, ka iešu mājās. Un tieši tajā brīdī pagāja garām vilciens… divas, trīs minūtes vēlāk, un es šeit tagad nebūtu,” viņš nosaka un kādu brīdi klusē.
“Atceros, ka dīvaini gāju, tā kā streipuļoju. Gar acīm viss rādījās melnbalts, no pieres tecēja asinis, sāku tā kā peldēt. Gāju garām meitenes mājai un viņa ar mammu jau bija laukā. Man lēnām sāka zust samaņa. Meitenes mamma visu laiku ar mani runājās, prasīja jautājumus par skolu, paralēli prasīja vecāku numuru. Brīnos, kā atcerējos, bet numuru nosaucu bez kļūdām. Viņa sazvanīja manu tēti un pēdējais, ko skaidri atceros, ka viņš ar onkuli atbrauca man pakaļ. Tētis domāja, ka mani ar mašīnu kāds notriecis. Ielika mani automašīnas aizmugurējā sēdeklī un noteica, lai es neuztraucos un lai neguļu… pamodos jau slimnīcā.”
Andris nedēļu pavadīja reanimācijā – vairāki galvaskausa lūzumi, vaiga kaula lūzums, elkoņa un arī apakšdelma lūzumi.
Kopumā, pavadot gandrīz mēnesi Bērnu slimnīcā, un laimīgi tiekot ārā no tās, nedz ārsti, nedz Andris, nedz viņa ģimene, nezināja, ka ļaunākais ir, nevis aiz muguras, bet vēl tikai priekšā.
Šausmīgākā nakts mūžā
Pagāja pusgads un Andris piedzīvoja vienu no šausmīgākajām naktīm savā mūžā. Viņam sākās epilepsijas lēkme. Labi, ka mamma to dzirdēja un varēja izsaukt ātro palīdzību.
Andris skaidro: “No tā kritiena un trieciena pret dzelzceļa sliedi man pieres dobumā tika izsists caurums, kā rezultātā, kad bija iesnas, viss krājās pieres dobumā – gāja no deguna dobuma uz augšu, uz pieri – un tie pieres dobumi iekaisa. Izveidojās strutas, no kurām bija spiediens uz smadzenēm, izraisot epilepsijas lēkmi.”
No vecāku stāstītā viņš atminas, ka ātrās palīdzības mediķi nevarējuši Andri nest uz mašīnu, kamēr viņš netika dabūts pie dzīvības, viņam vairākas reizes bija apstājusies sirds. “Man bija šausmīgi spēcīgi krampji – rokas ne ar kādu spēku nevarēja atlauzt vaļā, putas no mutes, organisms visu izdalīja ārā… nu kā jau tas ir pie epilepsijas lēkmēm,” viņš nosaka.
Toreiz par 10 gadus veco zēnu ātrās palīdzības mediķi cīnījās stundu, jo tiklīdz Andris bijis atpakaļ pie dzīvības, tiklīdz mediķi gribējuši nest viņu uz mašīnu, uzreiz viss sākās no jauna.
“Tā es atkal nonācu Bērnu slimnīcā, kur lēnām sāka saprast, kas par vainu – taisīja visas iespējamās datortomogrāfijas, skenēšanas, visu, ko tik varēja tajā laikā. Dūra adatu cauri kaulam, lai izsūktu šķidrumu no dobumiem… vēl tagad atceros to sajūtu, jo to darīja man esot pie samaņas.”
Andrim tika noteikta diagnoze – G40 epilepsija. Viņš lietoja izrakstītās zāles un regulāri gāja uz pārbaudēm, kuras apliecināja un deva cerību, ka viss ar veselību būšot kārtībā, jo pieres dobumā vairs nekas nekrājās. Taču pēc gada sekojusi nākamā lēkme.
“Šīs lēkmes tuvošanos es jutu. Man sāka griezties galva, jutu, ka kaut kas nav labi. Man acis vērās ciet un viss – es atlsēdzos, nokritu krampju pārņemts. Atkal nokļuvu Bērnu slimnīcā, atkal bija jāiet cauri visām pārbaudēm, bet šajā reizē man kāds ārsts bija izrakstījis nepareizas zāles, no kurām man pastiprinājās visi sliktie impulsi – es lietas un cilvēkus sāku redzēt pa divi, pa četri – viss dubultojās. Toreiz ārsts tikai noteica, ka tas ir normāli, tikai neliela zāļu blakne. Man nebija spēka. Es ne pastaigāt varēju, ne paēst. Visu laiku man bija slikti, un es, zēns būdams, izskatījos pēc dārzeņa. Manai ģimenei tas bija ļoti smags periods. Vecmamma pat mēģināja man palīdzēt ar visādu dziednieku palīdzību. Ja godīgi, palika mazliet labāk, bet pēc neilga laika es atkal nonācu slimnīcā.”
Tagad Andri aprūpēja iepriekšējais dakteris, kas palīdzēja viņam tikt uz kājām pēc pirmās epilepsijas lēkmes, un kuram viņš joprojām ir ļoti pateicīgs.
“Pēc ārstu konsīlija sekoja stundām ilga operācija. Man atkal kārtējo reizi grieza vaļā galvu. Man kopumā ir 64 šuves,” ar pirkstu braucot pa rētu stāsta Andris.
Dakteri paveica savu darbu un uz kādu mirkli ar Andri viss bija kārtībā. Jā, tikai uz mirkli, jo 2008. gadā sekoja nākamais trieciens. Līdz tam Andris piedzīvoja vēl pāris epilepsijas lēkmes, kuras nebija tik spēcīgas kā pirmās, bet viņš atzīst, ka viss toreiz bijis “vienā putrā”, tāpēc daudzas lietas ir aizmirstas.
Meningīts un Eiropā vēl nebijusi operācija
“Es saķēru spēcīgu meningītu. Manā stāvoklī – ar tādu galvas traumu un epilepsijas diagnozi vēl meningīts… Kā es izdzīvoju,” retoriski nosaka Andris.
Pēc piedzīvotās spēcīgās lēkmes viņš trīs dienas gulēja komā. Toreiz ārsts, kurš Andri bija jau divas reizes izglābis, bija nesen kā atgriezies no mācībām augsta līmeņa klīnikā Francijā un tika nolemts veikt Eiropā vēl nebijušu operāciju – pārstādīt no deniņiem audus, kas spēj audzēt kaulu, uz pieres dobumu, tādējādi aiztaisot ciet caurumu, kas Andrim bija izveidojies krītot no vilciena.
Andris atminas, ka toreiz viens no televīzijas kanāliem gribēja intervēt viņa vecākus, jo, protams, ka tāda veida operācija Latvijā bija liels notikums. “Mana ģimene bija kategoriski pret. Viss, kas ar mani notika, viss, ko mēs piedzīvojām… mani vecāki bija sagrauti.
Mammai bija jāparaksta papīri, ka ārsts negarantē, kāds būs iznākums. Mediķi bija pārliecināti, ka labākajā gadījumā es palikšu dzīvs, bet man 100% būšot kādi traucējumi – runas, kustības, saprašanas.”
Operācija noritēja veiksmīgi un arī prognozes par traucējumiem nepiepildījās. “Nekad nepārstāšu būt pateicīgs ārkārtīgi lielajai ārstu komandai, kas toreiz pieslēdzās manas dzīvības glābšanai. Kopš tā laika nekas nav bijis, man arī tika noņemta diagnoze. 15 gadus nelietoju zāles.”
Pēc brīža Andris gan atzīstas, ka šo 15 gadu laikā, tomēr ir bijuši divi gadījumi, kad pēc intensīvāka alkohola patēriņa, viņam atkal nācies saskarties ar lēkmes pazīmēm. “Tās gan bijušas daudz vieglākas par tām, ko piedzīvoju būdams mazs.”
Izejot cauri ellei, dzīve neapstājas
Lai gan iziets cauri ellei, Andris intervijā vairākas reizes uzsvēra, ka nenožēlo to, ko izdarīja. Notikušais pilnībā mainīja viņa dzīvi, bet tur, kur viņš ir tagad, viņš nebūtu nonācis, ja vien nepiedzīvotu to liktenīgo braucienu ar vilcienu.
“Bija periods dzīvē, kad ilgi domāju, vai, nonākot atpakaļ tajā dienā, vai es gribētu to izmainīt, vai es gribētu nekāpt vilcienam aizmugurē… Tikai ap 25 gadiem sapratu, ka, ja es to dienu izmainītu, es nebūtu šeit, kur esmu. Es esmu pieredzējis tik daudz ko, esmu saticis tik daudz cilvēku, esmu ieguvis lielisku darba pieredzi būvniecības jomā, izbraukājot dažādas Eiropas valstis, esmu mīlošās attiecībās… Tagad es saprotu, par ko esmu cīnījies.
Tajā pašā laikā es gribu, lai bērni un jaunieši dzīvo piepildītu, interesantu dzīvi, domājot līdzi un neaizmirstot par robežām. Tas, ka esmu pieņēmis to, kas ar mani notika un ka esmu uz to sācis skatīties pozitīvi, nenozīmē, ka var dzīvot bezbailīgi. Bet vecākiem gribu teikt, lai runā ar saviem bērniem gudri – nevis aizliedzot, bet atgādinot, kas ir bīstami. Atgādināt, cik svarīgi būt uzmanīgiem dzelzceļa tuvumā bez aizlieguma. Man aizliegums radīja interesi…
Kad esi tik daudz reižu bijis uz tās robežas starp dzīvību un nāvi, kad esi piedzīvojis skolā briesmīgus laikus, jo tevi apsmej rētas dēļ, tad, protams, vieglākais ir padoties un iekrist sevis žēlošanā… Bet kad pieņem, ka mums katram jau savs ceļš ir uzzīmēts, tad dzīvot paliek vieglāk. Pēc notikušā es sāku dzīvot pa īstam – tā drosmīgi un no sirds.”
