“Es no tās paaudzes” Sandras Martas Grudules dzeja 1
Sandra Marta Grudule (1967) uzaugusi pie Teiču purva, bet tagad dzīvo Rīgā. Studējusi pasākumu režiju un ekonomiku, strādājusi reklāmā un žurnālistikā. Pieaugušo dzeju sākusi lasīt vienlaikus ar “Brīnumzemes” pasakām. Viņa allaž rakstījusi sev, bet pirmo dzejas tekstu, ko rādīt citiem, radījusi 2016. gada nogalē pirms Jauno un iesācēju autoru semināra, kas aizvedis uz Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcu.
– Kā notika tava pirmā sastapšanās ar publicitāti?
S. M. Grudule: – Nākot no skolas un laiku īsinot, domās dzejoju ar atskaņām. Reiz sanāca septiņus kilometrus garš dzejolis, tikai ceļa galā sākums bija jau aizmirsies. Kad klasesbiedrene nospēra stundas laikā sadzejoto un atdeva skolotājai, bet pēc tam tas tika nopublicēts skolas sienasavīzē, kādu laiku izlikos par slimu un negāju uz skolu. Bet, ja nopietni, es vēl neesmu uzrakstījusi neko, ko spētu nosaukt par dzeju. Brīžiem mani teksti ir tuvāki dzejai, brīžiem – prozai. Šobrīd esmu ceļā uz dzeju.
– Kāpēc tev šķiet svarīgi rakstīt?
– Esmu rakstījusi dažādu iemeslu dēļ: nespēdama savaldīt emocijas; lai neaizmirstu sajūtas; lai restaurētu traumēto atmiņu pēc traģiska notikuma; baidoties nomirt no tuberkulozes. Esmu ļoti haotiska un domu vai notikumu formulēt vārdos spēju tikai uzrakstot. Par rakstīšanu nezinu, bet kā lasītāja es gribētu dzejas pasaulē palikt līdz pēdējam brīdim.
– Šķiet, ka tev ir kāds sakars ar “protesta dzeju”.
– Nesen Rīgā viesojās Sanktpēterburgas dzejnieks Roma Gonza. Intervijā ar viņu (Punctum) izskanēja viedoklis, ka Latvijā nav protesta dzejas, ja nu vienīgi pašiem pret sevi. Varbūt tādas dzejas nav daudz, jo latvieši ir rāmi pēc savas dabas. Man ir karstākas latgaļu asinis, tāpēc esmu izbļaustījusies gan par katoļu kristiešu liekulību, gan ekonomisko un politisko stāvokli valstī. Rakstot dusmīgos dzejoļus, esmu ļoti skopa izteiksmes līdzekļos, jo visu spēku iztērēju kliegšanai un arī – lai cakojot nenovirzās doma. Roma Gonza savu dzejoli “Neraksti” (Не пиши) beidz ar vārdiem “nekad neraksti bezjēdzīgu dzeju”. Es rakstu ne tikai dusmīgos tekstus. Protesta dzejai ir īss mūžs, jo tā vienmēr ir saistīta ar konkrētiem notikumiem un laika posmu. Beigās tik un tā paliek tikai pārlaicīgā dzeja.
DZEJAS ABC
Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: “Šķiet, ka Latvijā arvien publiskāki kļūst arī tie autori, kas savu redzējumu briedinājuši ilgāk, nekā tikai sēžot skolas solā, un tas nebeidz pārsteigt. S. M. Grudule ir viena no šādām dzejniecēm, kas it kā tiecas atrast savu rokrakstu, taču balss jau ieguvusi noteiktu skaļumu.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Sandras Martas Grudules jaunāko dzeju.
***
Es no tās paaudzes,
dzimušas Latvijā lielā orkāna gadā, kad Sanfrancisko Zelta vārtu parkā puķu bērnu Mīlestības vasara, no tās paaudzes pie melnbaltiem televizoriem ar krustmāti Lienīti, Ну, погоди! В гостях у сказки, kara filmām, piecgades plānos nodzīto vecāku nepieskatīti ar zobuplatēm vienādā fasona kleitu un bikšu kabatās un šķībiem zobiem, kam pie krūtīm sprauda piecstaru zvaigznes, sēja kaklautus, dzina ar lāpām pie pieminekļiem deklamēt komunistu dzeju, kas paslepus lasīja neieteikto literatūru, mēģināja saprast “Amerikas balsi” no Vašingtonas, ko naktīs klausījās tēvi un mātes, kapusvētkos vilka līdzi lenšu magnetofonam Čikāgas piecīšu meldiņu Tu māte, es tavs pazudušais dēls.
Es no tās paaudzes,
kā no konveijera nākuši, līdzināties-mierā, ierindas skatē – soļos marš, varen plaša mana zeme dzimtā, ar bundziniekiem un taurētājiem pa priekšu, ar noļukušām tulpēm sasvīdušās rokās, uz ātrumu jaucam pa daļām Kalašņikova automātus, stāvam klusuma minūtēs Brežņeva, Andropova, Čerņenko bērēs, skatāmies pirmo meksikāņu seriālu par verdzeni Izauru, vergojam kartupeļu un biešu vagās, ražošanas brigādēs, celtniecības nometnēs, graudu kaltēs, lopu fermās, braucam ekskursijās pa plašo Padomju Savienību un pirmo reizi līdz vemšanai piedzeramies kopā ar skolotāju, par nopelnīto naudu nopērkam Sigma magnetofonus un nēsājam visur līdzi, no Mielava raidījumiem ierakstām kasetēs mūziku ar aprautām beigām, taisām biznesu jau skolas solā, tirgojam klasesbiedriem importa plastmasas maisiņus, plakātus ar estrādes zvaigznēm, porno bildītes.
Es no tās paaudzes,
gandrīz katra griezusi matus sasonā, likusi ilgviļņus, mērcējusi cukurūdenī un uzkasītus slējusi stāvus gaisā grebenē, staigājusi kļošenēs, atlasenēs, banānenēs, stabulenēs, par dārgu naudu pa blatu dabūtās džinsenēs, velvetenēs, stilojusi baltās zeķubiksēs, mini svārkos, halātkleitās, kombinezonos, linu maisos, batikotos palagos, valsējusi pa kultūras namu parketiem spicpapēžu kurpēs, zvana vai saules griezuma svārkiem plīvojot umpapā ritmā un sirdi plosot Džo Dasēnam, līgojusies līdzi Bītlu dziesmām vietējo hipiju ansambļa izpildījumā, lēkājusi astoņdesmito disko ritmos, vārtījusies pa grīdu, dejojot breiku, aurojusi līdzi “Pērkonam” Ak vai cik stulbi nosist gulbi.
Es no tās paaudzes,
katra otrā jaunībā abortējusi bērnu, dzērusi jodu ar pienu, pārstiepusies un piedzīvojusi spontāno abortu, uzreiz pēc dzemdībām skrējusi uz darbu ar nosietām krūtīm, lai pelnītu naudu mākslīgā piena maisījumam, ko var nopirkt tikai par taloniem, pa naktīm ar jēli noberztām rokām mazgājusi marles autiņus, visu dzīvei vajadzīgo izstāvējusi garās rindās, es no tās paaudzes, mūsu brāļi, vīri, bērnu tēvi, klases, skolas un smilšukastes biedri izcietuši pazemojumus padomju armijā, pārvesti no Afganistānas cinka zārkos, pārnākuši no Černobiļas ar sairstošām iekšām, bēguši no tā visa un slēpušies psihiatriskajās slimnīcās, salūzuši un nodzērušies.
Es no tās paaudzes,
kurai nekas netiek dots par velti, par visu jācīnās pašiem, pie ugunskuriem, uz barikādēm, “Baltijas ceļā” par brīvu Latviju, no tik ļoti laimīgai nākotnei ticošās paaudzes, kurai tolaik nemaz nav viegli būt jaunai, kas dienām un naktīm ar putām uz lūpām uz atgūtās senču zemes, kooperatīvos un pirmajos uzņēmumos, starp bankrotējošām bankām, krāpniekiem un zagļiem, zobus tīrīt mācītājiem, reketieriem un bendēm, kas slepkavo bērnības draugus, starp mūsu pakārtajiem sapņiem, klausāmies Grebenščikovu un dzeram, pārdodam sevi par maizi un dzeram, nododam sevi un dzeram, iznīcinām sevi un dzeram, krītam un dzeram, augšāmceļamies un dzeram.
Es no tās paaudzes,
kas gribēja mirt jauni, nošvirkstēt kā vējā uzrauti sērkociņi, kas apskauda visu pāragri mirušo nāves, elpot spēja tikai tumšos piepīpētos kaktos, kur kopā ar dūmiem gaisā cēlās cerības, no tās atmodas atmodinātās visu varošās paaudzes, kura nepazina savu spēku robežas, no tās naivās paaudzes, kurai tik daudz apsolīja, kuru apveda ap stūri, aplaupīja, iedzina parādu jūgā un bailēs, ka novilks un atņems pat paša ādu, no tās paaudzes, kas redzējusi dzīvas atdzimstošas pilsētas, dzīvus atdzimstošus laukus, nenocirstus mežus, tagad humpalu drēbēs kā rēgi starp brūkošām lauku sētām un vientuļām veiksminieku pilīm, pa tukšām ielām, kurās nestaigā mūsu bērni, izklīduši pa pasauli, no tās paaudzes, kura vairs netic nekādām atmodām un netic, ka tā var paiet dzīve – uzbangot kā orkāns, pierimt kluss bez spēka, nolīgot un novīst kā tā puķe matos Sanfrancisko mīlas vasarā.
Es no tās paaudzes,
es mācīšos rakstīt skaisti, kad pārstāšu kliegt.
