“Es no sirds noticēju tai skaistajai dzīvei, kura sākusies!” Apkopoti leģendārās aktrises Dzidras Ritenbergas atmiņu pieraksti 11
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aktrise Dzidra Ritenberga (1928–2003) spoži nospēlējusi aptuveni 80 lielākas un mazākas lomas teātrī un kino. Rīgas kinostudijā, būdama režisore, viņa uzņēmusi astoņas filmas, to vidū tādi kinodarbi kā “Šīs bīstamās balkona durvis” (1976), “Vakara variants” (1980), “Valsis mūža garumā” (1990) un citi.
Viņas memuāriem tika dots nosaukums “Es atradu laimi” – kādā savu atmiņu epizodē Ritenberga atstāsta bērnībā redzētu sapni par laimi un, kā apgalvo laikabiedri, neraksturīgi sev atzīst, ka atmiņu rakstīšanas brīdī ir radusi laimi. Un kas gan var vēl labāk ilustrēt laimīgu mākslinieci kā skaista kinoloma? Tāpēc arī grāmatas vāku rotā kadrs no filmas “Atbalss” uzņemšanas brīžiem (Rīgas Kino muzeja krājums).
Ritenbergas atmiņu pieraksti tapuši ilgākā laika posmā, vairāk nekā desmit gadu garumā. Tie vēsta par bērnību dzimtajā Kurzemē, darbu teātros un kino, kā arī par personīgās dzīves priecīgajiem un skumjajiem līkločiem – par vīru, ģimeni un karjeru.
Pēcvārdu sarakstījusi kino zinātniece Daira Āboliņa, savukārt grāmatas zinātniskā redaktore un priekšvārda autore ir teātra zinātniece Edīte Tišheizere, kura par atmiņām raksta: “Liela un nozīmīga Dzidras Ritenbergas dzīves daļa pieder kinomākslai. 50. gadu sākumā skaisto Liepājas aktrisi ir pamanījuši arī Rīgas kinostudijā. Vara Krūmiņa filmā “Cēloņi un sekas” viņu ierauga kinorežisors Vladimirs Brauns un uzaicina spēlēt titullomu Kijevas kinostudijas filmā “Malva” (1957).
Pēc Liepājas pieticības tas ir pavisam cits vēriens! Filmēšana paredzēta pie Odesas, aktrisi, kas ieradusies kopā ar draugu – pavadoni un tulku vienā personā – sagaida ar padomju limuzīnu “Čaika”. Viņa ir no padomju “rietumiem”, gandrīz vai no ārzemēm, un viņa ir pasakaini skaista! Viņu aplido, viņai dāvina rozes un saka komplimentus, par kuriem viņai gan ir ļoti vispārēja nojausma.
Krieviski viņa tikpat kā nerunā un arī nesaprot. (..) Malvas lomu aktrise mācās, scenāriju un Gorkija stāsta latviešu tulkojumu blakus nolikusi, un drīz viņai vairs tulks, braucot filmēties, nav vajadzīgs. Tagad, kad internetā iespējams redzēt Vladimira Brauna filmu, pārsteidz tās… mūsdienīgums. Raita montāža, dabiska runāšana, Gorkija “bosiki” patiešām ir bezpajumtnieki, un nekā gleznieciska nav viņu skrandās.
Nu jā, vienīgi zvejnieku sievas un meitas, tīklus lāpīdamas, dzied profesionāla kora balsīs. Un tikpat īsta ir Malva, sieviete ar puķes, savvaļas kāršu rozes, vārdu. (..) Brauns nomira 60 gadu vecumā, tā arī neuzzinājis, ka “Malva” piedalās 1957. gada Venēcijas kinofestivālā, bet Dzidra Ritenberga saņem Volpi kausu kā labākā aktrise. Uz Venēciju viņa, protams, netiek – tādās reizēs valsti parasti pārstāv mākslas funkcionāri.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatu grāmatas nodaļā “Kinoproves filmai “Malva””.
“Izlasīju Gorkija nelielo stāstu “Malva” un jutos vīlusies. Biedēja patētiskie monologi. Bez tam tas bija ar izteikti krievisku raksturu. Kāpēc režisors meklēja aktrisi Latvijā? Viņš bija redzējis “Cēloņu un seku” tapšanas laikā manu ministrienes kundzi. Kas gan bija viņai kopīgs ar zvejnieka meitu Malvu? Pagaidām uz šiem jautājumiem atbildes nebija. Beidzot no Kijevas pienāca sen gaidītā telegramma.
Pēc Liepājas provinciālisma, manas mazās dzīves pieredzes un izteikti grūtajiem sadzīves apstākļiem Kijevas brauciens atstāja uz mani dziļu iespaidu. Nonācu pavisam citā pasaulē. Es no sirds noticēju tai skaistajai dzīvei, kura nupat, nupat sākusies. Un aizmirsās mātes mācītais, ka ticēt var tikai tam, ko tu cel pati ar savām rokām. Paldies dievam, ka tālākā dzīves ceļā to sapratu, ka nenogrimu ilūziju jūrā, kas mani drīzi vien izmestu krastā kā nepiepildītu cerību upuri.
Tā es kopā ar tuvu cilvēku, kas man izpildīja tulka pienākumus, kādā skaistā jūlija dienā ierados Kijevā. Pie lidmašīnas trepēm mūs sagaidīja trīs vīri ar skaistām ziedu buķetēm. Tie bija režisors Vladimirs Brauns, operators Vladimirs Voitenko un filmas direktors – kņazs Koreckis. Trīs skaisti rožu pušķi iegūla manās rokās. Pie vārtiem mūs sagaidīja milzīgi liela, spīdīgi melna mašīna.
Izrādījās, tā bija “Čaika”. Taisnības labad gan jāsaka, ka vēlāk mani vadāja tikai ar “Pobedu”, vēl vēlāk ar “Volgu”. Pirmais efekts bija sasniedzis mērķi. Man sāka likties, ka esmu jau ļoti tuvu savām jaunības gadu iemīļotajām prīmām. Mēs līgani braucām cauri pilsētai un apbrīnojām tiešām skaisto Kijevu. Iespaidīga bija arī pati kinostudija ar daudzajām ēkām un krāšņo dārzu, lielo teritoriju. Kaut kur tālu palika Rīgas kinoteātris “Forums”, kā kinostudijas pamata bāze.
Mašīnai piebraucot, pie galvenās ieejas sāka drūzmēties daudz ļaužu. Viņi nemaz neslēpa savu interesi par mani. Brauns kaut ko runāja viņiem, es smaidīju, un mans tulks Saša man tulkoja, ka tie esot tehniskie studijas darbinieki, kas gribot pirmie redzēt baltu zvaigzni melnās jūras krastā, ka viņi vēlot man veiksmi. Vēlāk direktora kabinetā Brauns smējās, ka zinot gan, ka tagad viņu saucot par trako Braunu, kurš filmēs “Malvu” ar nekrievu aktrisi, ar kuru sazināties varēs tikai caur tulku.
Patiešām amizanti. Daudzi studijas darbinieki esot lūguši atļauju būt klāt filmas proves uzņemšanas laikā. Viņš esot jau izdomājis viltīgu gājienu. Mana filmēšana notikšot bez teksta. Es spēlēšu atsevišķus gabalus it kā ar partneri aiz kadra. Augstākais, kas man būs jāpasaka, ir vārdi: “Durak, smešno, ti meņja ļubiš.” Rīt režisors taisījās ierasties pie mums viesnīcā, lai visu izrunātu. Man kļuva pavisam priecīgi ap sirdi, jo, ja tā godīgi, tad svešā valodā runājamais teksts mani baidīja.
Nu, bet šis bišķītis jau nu nebija nekāda problēma. Direktors iegrima sarunā ar Sašu un sāka cilāt kaut kādus papīrus. Brauns paņēma mani pie rokas un, pateicis: “Kommen sie bitte,” – veda uz durvīm. Pa garu koridoru, kurā ritēja saspringta dzīve, mēs gājām uz lielajām trepēm koridora otrajā galā. Pa ceļam tiku iepazīstināta ar vairākiem režisoriem un operatoriem, bet to es īsti sapratu tikai vēlāk.
Man spieda roku, es smaidīju, neko nesaprazdama, ko viņi runā, bet saprazdama to, ka viņiem jāgūst par mani labs iespaids. Vēlāk Brauns tā bija pateicis Sašam, ka pati daba manī ielikusi īsto saprašanu un, kā viņam liekoties, valodas nezināšana manā darbā nebūs lielākais šķērslis. Bet patreiz mēs apstājāmies puspievērtu durvju priekšā. Brauns pieklauvēja, tūlīt arī atvērdams tās.
Pie loga ar muguru pret mums stāvēja neliela auguma sirms vīrs baltā kreklā. Kad viņš pagriezās, saule apspīdēja viņa galvu un likās, ka vesels staru vainags apņem to. Viņš viss bija tik pasvītroti balts, tīrs, rozā vaigu galiem un koši zilām laipnām acīm. Marcipāns! – doma kā zibens izskrēja cauri smadzenēm. Kāpēc tieši marcipāns? Nezinu. Toreiz es viņu tā izjutu.
