Guna Roze: „Es no friča nebaidos!” 14
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kad biju bērns, man bija bail no vācu valodas. Stindzinošas bailes. Nez vai to biju dzirdējusi kur citur kā vien padomju ražojuma kara filmās, kurās krievu kareivji bija labie un varonīgie, vācieši – postītāji un briesmoņi.
Bailes bija noturīgas, par spīti tam, ka abi vecāki glabāja tikai tās jaukākās atmiņas par vācu karavīriem. Kurš gan nav dzirdējis stāstus, kā viņi cienāja bērnus ar bombongām un ka īsajā vācu laikā bija labāka dzīve nekā pie krieva.
Par kādiem “labajiem un sliktajiem” gan var runāt vēstures kontekstā, kad ceļu viens otram negrieza divi monstri? Tomēr ideoloģija bija daudzbalsīgāka un pilnīgi noteikti – iedarbīgāka par patiesību, ko atminējās vecāki. Pietika dzirdēt vācu valodu, lai piemestos nāves bailes. Tik manipulatīvi padomju vara pārdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara ne vien nepalīdzēja dziedināt ievainojumus, bet apzināti neļāva tiem sadzīt, īpaši apstrādājot pēckara paaudzi.
Ar bailēm varot tikt galā, ieskatoties tām acīs. Iespējams, pirmo balzama devu man ielēja vācu jaunā viļņa mūzika – Falco, Trio un citi stilīgie –, ko 80. gados spēlēja diskotēkās arī Latvijā. Barā vieglāk, – bezbēdīgā jaunība noreiba un aizmirsās. Tātad piedošanu vācu tauta lēnām un pamazām izpelnījās, ne jau pateicoties diplomātiskām sarunām. Dvēseliski iebiedētās, Vācijas virzienā slēgtās sirdis atdarīja vienmēr iedarbīgā popkultūra, miesiski – kvalitatīvās preces, pie kurām padomju cilvēks paretam tika.
Tagad arvien biežāk dzirdam, ka krievu valodai ir asiņu piegarša. Nenoliegt. Un ukraiņu bērniem noteikti ir ļoti, ļoti bail, to dzirdot. Viņu bailes ir reālākas, personiskākas nekā toreiz manējās. Lai gan ar prātu saprotu, ka ne jau visi vācieši ir hitleri, tāpat kā ne visi krievi ir staļini, putini, tomēr apzinos, ko var nodarīt mērķtiecīga ideoloģija un propaganda. Tāpēc es gribētu parunāt ar saviem krievu paziņām. Zem četrām acīm dzirdēt, ko viņi par to domā – par Krievijas noziegumu pret Ukrainu.
Pajautāt tai virsnieka meitai, ar kuru draudzējāmies uzreiz pēc vidusskolas. Viņai patika Rīga un ļoti patika latviešu valoda – tā skanot tik skaisti kā kristāls (tātad latvieši viņai neko nebija nodarījuši). Gribu zināt, cik asinskāra ir viņas, viņas bērnu un mazbērnu domāšana? Pajautātu arī tam smukajam krievu dzejniekam, ar kuru īsi pirms kara iepazināmies un labi satikām Ventspils rakstnieku mājā un kurš lepojās ar saviem daudzajiem intīmajiem iekarojumiem, no kuriem viņam ne skropsta nenotrīsot. Pajautātu laipnajai Irkutskas teātra direktorei un aktierim režisoram (tik tālu no Maskavas taču varētu būt citādi?), ar kuriem bija sarunāta intervija, kas nenotika, jo kovida ārkārtas stāvokļa dēļ uz Irkutsku neaizbraucu.
Pajautātu arī Krievijā dzīvojošiem krievu tautības māksliniekiem, kuru daiļradi augstu vērtēju un apbrīnoju – rakstniekiem (Janai Vegnerei, piemēram), mūziķiem, aktieriem, dizaineriem. Jautātu, baidoties, ko viņi varētu atbildēt, bet cerot, ka vismaz kultūras darbinieki nevar nebūt izņēmums. Lai gan fakti teic, ka var. Kauču dižais režisors, par Putina rokaspuisi dēvētais Ņikita Mihalkovs. Kā tagad attiekties pret viņa filmām, ko? Un, atceroties, cik viegli mani – vidusskolnieci – reiz pārliecināja Falco un Trio, bail domāt, kādas viegli apreibināmas masas spēj nozombēt slavenais reperis Timati.
Paradoksāli, bet līdztekus atzinumam, ka krievu valodai ir asins garša, mums, latviešiem, pārmet, ka pārāk ņemoties ar atkrieviskošanu, jo – ar varu mīļš nekļūsi. Bet ko darīt, ja citu valodu viņi nesaprot? Cita ceļa nav, īpaši tagad, kad mūsu mājās dzīvo tik daudz elementu, kas atklāti demonstrē, ka atbalsta šo karu un ienīst valsti, kuru labprāt izmanto kā parazīti organismā. Ja tā, mums nav jābūt nedz iejūtīgiem, nedz bezgalīgi integrējošiem. Latvijai jābūt latviskai bez jebkādiem “izņemot”.
Tāpēc ir pareizi, ka pirmie attieksmi parāda kultūras darbinieki un iestādes kā dzejniece Liāna Langa un Latvijas Leļļu teātris. Repertuāra izvēle vienmēr bijis ideoloģijas darbarīks. Ar viedi izvēlētu repertuāru lauku var kopt divēji – neļaujot izdīgt parazītsēklām un, lai cik tas banāli skanētu – sējot labo. Īpaši jaunās paaudzes puķu dārzos.
