“Es no darba nebaidos.” Saruna ar Guntaru Raču par krīzi, mūziku un dārzkopību 3
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kā veiksmīgs uzņēmējs, tautā iemīļots dzejnieks un daudzu populāru dziesmu autors Guntars Račs šobrīd varētu pārāk neraizēties par iztiku, tomēr viņš nevēlas sēdēt, rokas klēpī salicis, un gaidīt labākus laikus.
Račs aktīvi iesaistījies cīņā par visu mūziķu tiesībām, lai pēc krīzes vēl būtu palicis kāds, kas varētu mūs priecēt ar jaunām un vecām dziesmām.
Pirms pāris mēnešiem Guntars Račs svinēja 55 gadu jubileju, bet ieplānotos jubilejas koncertus nācās atlikt uz nenoteiktu laiku.
Covid-19 pandēmijas dēļ apstājusies visa Latvijas koncertdzīve, kas gan pamazām sāk atjaunoties, tomēr nav zināms, kad uz koncertiem atkal varēs sanākt simtiem un tūkstošiem skatītāju.
Račs kopā ar domubiedriem izveidojis “Pašnodarbināto mūziķu biedrību”, kuras mērķis ir rūpēties par mūziķu interešu aizsardzību.
“Šī situācija ir veicinājusi mūziķu vienotību. Mēs vairs neuzskatām cits citu par konkurentiem, jo tagad ir jācīnās par kopīgām interesēm,” secina Račs.
Viņš spriež, ka arī pēc ierobežojumu atcelšanas negrasās aizrauties ar lielu koncertu rīkošanu, jo šobrīd viņam tuvāks ir autorkoncertu formāts, kad mūzika tiek apvienota ar dzejas lasīšanu.
Račs ar šādiem koncertiem apceļojis gandrīz visu Latviju.
“Pēdējos gados esmu vairāk pievērsies dzejai, kas ir mana sirdslieta. Tādēļ pat nevaru pateikt, kas šajos koncertos ir galvenais: dziesmas vai dzeja.”
Līdztekus citiem talantiem Račs sevī atklājis arī dārzkopja aicinājumu, tādēļ abi ar sievu Sintiju piemājas dārzā pievērsušies dažādu labumu audzēšanai, kas jau tagad priecē acis, bet rudenī palīdzēs piepildīt arī vēderu.
Esat paudis viedokli, ka mūziķiem šis laiks drīzāk ir tukšs, bezjēdzīgs periods, nevis atvaļinājums, kad vairāk laika pievērsties jaunradei. Kādēļ radusies šāda sajūta?
Mēs jau vairāk nekā divus mēnešus esam nodzīvojuši pašizolācijas režīmā, bez iespējas uzstāties publikas priekšā.
Visu laiku tiek meklēti risinājumi, kā iziet no šīs situācijas; arī es piedalījos Pašnodarbināto mūziķu biedrības izveidošanā, lai aizstāvētu mūziķu intereses.
Šī situācija tiešām nav nekāds atvaļinājums; daudziem mūziķiem tas bijis diezgan liela izmisuma laiks.
Ja cilvēks ir profesionāls mūziķis, tas ir viņa darbs un vienīgais iztikas avots, bet līdz ar pulcēšanās ierobežojumiem mūziķi vienā dienā kļuva par bezdarbniekiem.
Taču nebūtu pareizi domāt, ka mūziķi šobrīd ir iegrimuši sevis žēlošanā, jo mēs esam radoši cilvēki un vienmēr meklējam jaunus veidus, kā pārvarēt grūtības.
Mūsu galvenais mērķis nav izcīnīt pabalstus, bet gan iespēju atkal strādāt un darboties savā profesijā.
Jūs esat bijis salīdzinoši labi atalgots gan kā mūziķis un tekstu autors, gan kā uzņēmējs, tādēļ pieņemu, ka jums šī krīze nav tik smags trieciens kā tiem mūziķiem, kam nav nekādu uzkrājumu. Kas jūs pamudināja tik aktīvi iesaistīties cīņā par mūziķu tiesībām?
Tas, ka esmu bijis uzņēmējs un mūzikas autors ar vairāk nekā 30 gadu laikā uzkrātu bagāžu, man ir ļāvis vieglāk pārciest šo laiku, un tieši tādēļ man ir lielākas iespējas cīnīties par visu mūziķu interesēm.
Man gandrīz visi draugi ir mūziķi, bet ne visi no viņiem ir uzņēmēji, tādēļ viņiem ir grūtāk vērsties pie valdības, lai izklāstītu savu sāpi.
Tādēļ es redzu, ka varu runāt varbūt ne visu, bet daudzu mūziķu vārdā.
Ja man tagad būtu jādomā par izdzīvošanu, es nevarētu darboties nekādās biedrībās, jo būtu jāmeklē cits darbs, lai uzturētu savu ģimeni.
Vai esat domājis, ko varētu darīt, ja būtu jāmaina profesija?
Es no darba nebaidos, savā mūžā esmu darījis ļoti dažādus darbus.
Kādreiz bērnībā daudzas vasaras pavadīju Allažos, kur ganīju un slaucu govis; domāju, ka arī tagad ar šo darbu varētu tikt galā, vienīgi tehnoloģijas ir mainījušās un roku darbs vairs nav nepieciešams.
Esmu strādājis teātrī par skatuves mašīnistu, bet arī tas šobrīd nebūtu iespējams, jo teātra darbinieki ir līdzīgā situācijā kā mūziķi.
Tagad, kopš mūsu ģimene pārvākusies uz Mārupi, esmu pievērsies dārzniecībai, audzējam ne tikai puķes, bet arī ēdamas lietas: kartupeļus, burkānus, tomātus.
Psiholoģijas teorijā ir tāda Maslova piramīda, kas paredz, ka cilvēkam vispirms jāapmierina fizioloģiskās vajadzības (ēdiens, pajumte u.c.), bet radošās nodarbes ir piramīdas virsotnē kā mazāk izteiktas vajadzības. Varbūt šī Covid-19 krīze mums rāda, bez kā tiešām nevar iztikt un kas ir drīzāk “ekstras”, piemēram, tūrisms un izklaide?
Šobrīd nav iespējams objektīvi izvērtēt, kāda būtu sabiedrības izvēle, jo koncerti nenotiek ne jau tāpēc, ka cilvēki negribētu uz tiem iet, bet gan tāpēc, ka valdība ir pieņēmusi ierobežojumus, kas aizliedz rīkot šādus pasākumus.
Tā ir pavisam cita situācija. Cilvēkiem nepietiek tikai ar miesas vajadzību apmierināšanu, viņiem ir arī citas vērtības.
Mēs zinām, ka pat kara laikā tika rīkoti koncerti, lai uzmundrinātu un izklaidētu karavīrus.
Esmu dzirdējis viedokli, ka pirms krīzes bija pārāk daudz dažādu koncertu un pasākumu, bet tādēļ jau ir konkurence, lai cilvēkiem būtu iespēja izvēlēties sev tuvāko piedāvājumu.
Jūs esat tautai tuvs mākslinieks, jo atšķirībā no dažiem grandiem, kas uzstājas tikai “Arēnā Rīga” un uz tamlīdzīga mēroga skatuvēm, bieži esat braucis uz laukiem, uzstājies nelielos kultūras namos. Kas jūs pamudina šādā veidā apceļot Latviju?
Mans līdz šim pēdējais koncerts bija marta sākumā Rubas pagastā pie pašas Lietuvas robežas.
Pēdējo trīs gadu laikā esmu uzstājies ar vairāk nekā 120 šādiem nelieliem koncertiem. Kādēļ es to daru? Atdevi, ko es kā izpildītājs saņemu no klausītājiem, kas ir tepat blakus, pāris metru attālumā, nevar salīdzināt ne ar vienu arēnu.
Protams, “Arēna Rīga” ar daudziem tūkstošiem klausītāju sniedz pavisam cita veida emocijas, bet tieši mazajos koncertos ir iespējams labāk sajust klausītāju atsaucību, lauku cilvēku sirsnību.
Skatītāji dāvina puķes un ābolus, pirms katra koncerta mani un pārējos mūziķus vienmēr laipni sagaida, pabaro un pacienā ar kafiju.
Ja es rīkoju koncertu uz lielās skatuves, neviens nedomā par mūziķu labsajūtu, jo tas ir bizness: “Lūk, tev ir telpas koncerta rīkošanai, tālāk pats tiec galā!”
Daži mūziķi sākuši rīkot koncertus, kur publika sabrauc ar automašīnām un visu koncertu noklausās, sēžot mašīnā. Vai ar šādiem pasākumiem iespējams aizstāt “īstu” koncertu?
Man ir izteikti šādi piedāvājumi, bet es īsti nesaprotu, kā tas varētu darboties.
Kā teica ģitārists Mārcis Auziņš, kurš bija sarīkojis šādu koncertu, publikas atsaucība ir ļoti liela, bet nezinu, vai tas strādātu manā gadījumā.
Savā programmā esmu iekļāvis ne tikai mūziku, bet arī tekstus; tā ir kā saruna ar auditoriju, bet kā gan mēs varam sarunāties, ja es esmu uz skatuves, bet publika sēž mašīnās?
Linda Leen un citi mūziķi tagad rīko ekskluzīvus koncertus 20 cilvēku publikai, kur biļete maksā 50 eiro. Mūzikas žurnālists Uldis Rudaks par to raksta: “Beidzot biļetes uz mūsu pašu mūziķu koncertiem maksā adekvāti, jo viņi nav ne kripatiņas sliktāki un daudzos gadījumus pat labāki par visā pasaulē pazīstamajiem superstāriem.” Vai piekrītat šim viedoklim?
Es īsti nepiekrītu Uldim. Popmūzikas žanrā mēs tomēr vēl neesam sasnieguši to līmeni, kādā ir lielās Rietumu zvaigznes, par ko varam pārliecināties ik reizi, kad viņi uzstājas Latvijā.
Cita lieta, ka Uldis vairāk interesējas par neatkarīgo mūziku, tādām grupām kā “Inokentijs Mārpls” un “Rūsa”. Jā, šīs grupas tiešām ne ar ko nav sliktākas par līdzīga žanra grupām Lielbritānijā vai citās valstīs.
Es arī nedomāju, ka biļetēm uz Latvijas mūziķu koncertiem būtu jāmaksā 50 eiro.
Ja cilvēks vēlas uz koncertu atnākt nevis viens, bet ar visu ģimeni, tas būtu pamatīgs robs ģimenes budžetā.
Man ir liela pieredze mūzikas ierakstu, grāmatu un koncertu biļešu pārdošanā, tādēļ varu teikt, ka cenai ir ļoti liela nozīme.
Kad mēs iepriekšējo reizi rīkojām grupas “bet bet” turneju, uzstājāmies arī nelielās apdzīvotās vietās, piemēram, Rožupē un Vārkavā, un apzināti tirgojām biļetes par pieciem eiro.
Vai ar šādu cenu mūziķi kaut ko var nopelnīt, vai arī tā ir drīzāk labdarība?
Tur jau tā lieta, ka var nopelnīt! Kultūras namus un estrādes, kur sarīkot koncertu, mums laipni atvēlēja vietējās pašvaldības; pārāk neaizrāvāmies ar gaismas un skaņu tehniku, tikām galā paši.
Dažviet uz koncertu sanāca 700, 800, līdz pat 1000 cilvēku, tādēļ mēs nebūt nebijām mīnusos.
Protams, ja grupa vēlas sarīkot vērienīgu šovu, tad par pieciem eiro nekas nesanāks, bet mēs esam “vecie buki”, kam nekas vairs nav jāpierāda.
Varbūt šādas situācijas palīdz atsijāt patiešām talantīgus mūziķus, kas uzrunā publiku tikai ar savu mūziku, no tiem, kam ir vajadzīgs krāšņs šovs, lai kairinātu skatītāju jutekļus?
Jā, tā varētu teikt. Nesaukšu nevienu vārdā, bet mums Latvijā ir daži mūziķi, kas rīko vērienīgus koncertus, kur lielāka nozīme ir šovam, nevis mūzikai.
Izskatās iespaidīgi, bet man vajag sadzirdēt mūziku, saprast, par ko viņš dzied.
Šajā gadījumā tā ir drīzāk kā krāšņa cirka izrāde, ko cilvēki skatās ar aizturētu elpu, bet neviens negaida, ka priekšnesums varētu aizkustināt publiku līdz sirds dziļumiem.
Vai jums ir piedāvājumi uzspēlēt privātos pasākumos, piemēram, turīgu cilvēku kāzās?
Nē, mēs tādus koncertus nespēlējam. Kāzās esmu izspēlējies agrā jaunībā, kad mēs ar Ainaru Virgu, Tomasu Kleinu un Zigfrīdu Muktupāvelu izbraukājām visu Liepājas rajonu.
Tur mēs ieguvām pirmo rūdījumu un sapratām, ka klausītājs vienmēr ir galvenais.
Tu kā mūziķis nevari savu gaumi un ambīcijas stādīt augstāk par klausītāju vēlmēm. To mēs varam redzēt arī klasiskās mūzikas koncertos, kad beigās publika vienmēr atdzīvojas, kad mūziķi sāk spēlēt pazīstamus skaņdarbus.
Pats esat mūziķis, bet kas spēlēja jūsu kāzās, kad precējāties ar Sintiju?
Mūsu kāzas bija īsts festivāls, jo piedalījās Latvijas mūzikas zvaigžņu plejāde: pie baznīcas mums dziedāja “Dzeguzīte” un dejoja “Dzintariņš”, baznīcā uzstājās trīs tenori ar tagadējo kultūras ministru Nauri Puntuli priekšgalā, ballē pirmo valsi nospēlēja Raimonds Pauls, uzstājās arī Uldis Stabulnieks, “bet bet”, Uldis Marhilevičs, “Prāta vētra”, Viktors Lapčenoks, “Labvēlīgais tips”, Normunds Rutulis, Ance Krauze un citi.
Tie visi bija mūsu draugi, neviens neprasīja naudu par uzstāšanos.
Nesen pētīju kāzu fotogrāfijas un domāju: vai šodien es varētu viņiem piezvanīt un aprunāties? Un secināju, ka droši varētu zvanīt visiem, izņemot Uldi Stabulnieku, kurš aizgājis mūžībā.
Latvijas Televīzija nesen pārraidīja “Prāta vētras” koncerta ierakstu, un jūs par to rakstījāt: “Sajūta, ka esam bijuši liecinieki kaut kam nereālam. Tādam, kas var arī neatgriezties.” Vai kādreiz mēs vēl redzēsim koncertus, uz kuriem pulcējas desmitiem tūkstošu cilvēku?
Tādas grupas kā “Prāta vētra” šobrīd ir ļoti sarežģītā situācijā. 28. martā man Liepājā bija paredzēts 55 gadu jubilejas koncerts, uz kuru bija pārdoti 2000 biļešu. Tas ir iestrēdzis; izskatās, ka uz ilgu laiku.
Es nezinu, kad atkal būs iespēja sarīkot koncertu šādam klausītāju skaitam, bet vēl grūtāk ir “Prāta vētrai”, uz kuras koncertiem pulcējās 30, 40, 50 tūkstoši cilvēku.
Viņiem vai nu jācer uz brīnumu, ka viss atgriezīsies iepriekšējās sliedēs, vai arī jāsamazina koncertu mērogs, jāsper solis atpakaļ un jāspēlē 1000 cilvēku publikai. Bet atkāpties ir ļoti sarežģīti.
Mēs ar “bet bet” nākamgad plānojam sarīkot grupas 30 gadu jubilejas turneju. Tad jau redzēs, kāds būs pieļaujamais skatītāju limits. Ja drīkstēs spēlēt 200 cilvēkiem, tad arī spēlēsim tiem 200.
Vai esat skatījies koncertus, izrādes internetā? Vai ar tiem iespējams aizstāt klātienes koncertus?
Nedomāju, ka tas ir iespējams. Es nevienu teātra izrādi internetā nevaru noskatīties līdz galam, man pietrūkst klātbūtnes sajūtas.
Internetā mēdzu skatīties filmas, bet ne koncertu tiešraides, jo man visa dzīve ir mūzika un nevarētu teikt, ka ikdienā man tās pietrūktu.
Redzu, ka jūs nav pārņēmis rūgtums atšķirībā no dažiem citiem uzņēmējiem, kuru bizness ārkārtas situācijas laikā ir apstājies. Nav manīts, ka jūs aicinātu atlaist Saeimu un valdību.
Covid-19 krīzi jau neizraisīja ne Saeima, ne valdība; tas ir globāls notikums, ar ko mums visiem nācies saskarties. Un nevienam nav ideāla risinājuma, kā ar to tikt galā, arī ne Zviedrijai vai Baltkrievijai, kas izvēlējušās iet citu ceļu.
Protams, daudz ko varētu darīt citādi, bet tās ir nianses, par kurām varam diskutēt ar valdības pārstāvjiem.
Mūsu tuvākais mērķis ir panākt, lai pasākumu rīkošanā tiktu ieviests proporcionalitātes princips.
Tas nozīmē nevis vienkārši pateikt, ka pasākumā drīkst piedalīties ne vairāk par 25 cilvēkiem, bet gan pielāgot skatītāju skaitu arēnas izmēriem, piemēram, Mežaparka estrādē noteikti varētu atbilstoši visām prasībām uzņemt daudz lielāku skatītāju skaitu.
Es vakar biju aizgājis uz “DEPO” lielveikalu un redzēju, ka tur sapulcējies daudz lielāks cilvēku skaits. Kādēļ lielveikalā drīkst pulcēties, bet koncertā ne?
Jūsu brālis Andris Račs ir astrologs. Vai viņš paredzēja, ka 2020. gadā gaidāmas šādas ziepes? Un vai viņš zina, kad tas varētu beigties?
Brālis man neprasa, kā labāk rakstīt dzeju un mūziku, tādēļ arī es viņa lietās nejaucos.
Ja man ir radušies kādi eksistenciāli jautājumi, es drīzāk aizeju uz dievkalpojumu, meklēju atbildi baznīcā.
Bet brālis man teica, ka agri vai vēlu šī krīze atrisināsies. Piedodiet, precīzu termiņu nepaprasīju! (Smejas.)
Vai nav tā, ka daudzi mūziķi līdz šim dzīvojuši kā fabulā par sienāzi, kurš visu vasaru bauda dzīvi, no rīta līdz vakaram spēlē vijoli, bet ziemā attopas ar tukšu vēderu un spiests prasīt čaklās skudras palīdzību?
Es nevienam neko neesmu prasījis, neesmu dzirdējis, ka “Prāta vētra” vai Raimonds Pauls kādam kaut ko prasītu.
Bet ir daudzi mūziķi, kas strādāja no koncerta uz koncertu; visi ienākumi bija sarēķināti, lai varētu samaksāt kredītus par instrumentiem, segtu citas izmaksas un paliktu vēl nedaudz pāri dzīvošanai.
Tagad viņiem ir milzīgas problēmas, jo vienā dienā visiem koncertiem tika pielikts punkts.
Es viņus nesauktu par sienāžiem, jo lielākā daļa, lai savilktu galus kopā, arī pirms tam strādāja vēl kādus papildu darbus. Tagad viņi pat nevar saņemt dīkstāves pabalstu, jo viņiem bijuši arī citi ienākumi.
Ir arī tāds uzskats, ka izsalkuma sajūta veicina radošumu, daudzi ģeniāli darbi tapuši trūcīgos apstākļos, savukārt pārticībā dzīvojošs mākslinieks nav spējīgs radīt kaut ko ģeniālu.
Šajā uzskatā ir zināma daļa taisnības, bet tas nenozīmē, ka tagad mums jātur badā visi mūziķi un rakstnieki, cerot, ka viņi radīs ģeniālus darbus.
Par sevi varu teikt, ka man šis nav radošs laiks, jo esmu pārāk aizņemts ar ikdienas problēmu risināšanu. Visu laiku jākustina smadzenes un jādomā, ko darīt, ja kļūs vēl sliktāk.
Mūzikas industrijā pēdējos gados ir notikušas diezgan lielas pārmaiņas, arvien vairāk cilvēku klausās mūziku internetā. Vai kāds vispār vēl pērk kompaktdiskus?
Tā paaudze, kas pieradusi pie kompaktdiskiem, joprojām tos pērk un klausās.
Piemēram, Raimonds Pauls drīz pēc nopirkšanas nomainīja automašīnu, jo viņam nepatika, ka jaunajā mašīnā vairs nebija iebūvēts CD atskaņotājs, bet Maestro bija pieradis klausīties mūziku šādā formātā.
Viņam nevajag USB vai “Spotify”; viņam vajag kompaktdisku! Jaunieši tagad pārsvarā klausās mūziku “YouTube”, bet mēs kā autori par to neko nesaņemam.
Kādu mūziku klausās jūsu meita?
Viņai patīk dažāda mūzika. Protams, iecienīti ir mūsdienu mūziķi, Eds Šīrans un līdzīgi izpildītāji.
Mūzikas jomā cilvēkiem parasti ir vērojama nostalģija, jo šķiet, ka viņu jaunībā mūzika bija daudz labāka. Sak, 70. gados, tad gan bija mūzika, bet tagad radio spēlētais repertuārs ir pilnīgs sūds!
Varbūt izklausīsies smieklīgi, bet es teikšu, ka 70. gados tiešām bija varen forša mūzika!
Toreiz mūzikā bija vairāk mākslas, mazāk aprēķina. Mūziķi atļāvās improvizēt, nevis pieskaņojās kādam noteiktam formātam.
Tad nāca radiostaciju ēra, kas mūziķus spieda pakļauties “zelta formulai”: dziesma nedrīkst būt garāka par trīsarpus minūtēm, īss ievads, lipīgs piedziedājums utt. Pieskaņošanās formulai nogalināja mākslu.
Jūsu dzejas grāmatas gozējas Latvijā visvairāk pirkto un lasīto grāmatu sarakstos. Vai esat lepns, ka jūsu daiļrade ir tik pieprasīta?
Protams, publikas atsaucība ir patīkama. Lasītāju atzinība man ir lielākā balva. Domāju, ka arī citi dzejnieki no tā ir tikai ieguvēji, jo gadījumā, ja cilvēks grāmatveikalā pienācis pie dzejas plaukta, lai iegādātos Rača grāmatu, viņš varbūt pamanīs un izvēlēsies arī kāda cita autora darbu.
Jo lielākais izaicinājums bija panākt, lai lasītājs vispār aizietu līdz tam dzejas plauktam.
Visu laiku tika skandināts, ka dzeju nevar pārdot, un, kad es kādam dzejniekam prasīju, kādā tirāžā izdota viņa grāmata, saņēmu atbildi: “Es nezinu, neesmu interesējies.”
Man nav saprotama tāda pieeja, jo es rakstu dzeju, lai kāds to lasītu. Un izrādījās, ka dzeju var pārdot.
Latvijā jums ir daudz piekritēju, bet netrūkst arī cilvēku, kas vīpsnā par Rača daiļradi, jo uzskata šo literatūru par banālu un bezgaumīgu. Vai laižat gar ausīm šādus pārmetumus?
Es labprāt uzklausu profesionālu kritiku, pat ja tā ir ļoti skarba. Bet es negrasos reaģēt uz kaut kādu ķengāšanos internetā, jo savas karjeras laikā esmu izaudzējis gana biezu ādu.
Arī manas daiļrades nīdēji patiesībā man izdara pakalpojumu, jo viņi runā par mani, tātad mans vārds izskan vēl plašāk.
Tas nenozīmē, ka mūziķim vai dzejniekam nav jārūpējas par savu reputāciju, jo reputāciju ir viegli sabojāt, bet grūti atjaunot.
Latvijā mums ir dažas slavenības, ko pierasts dēvēt par mūziķiem, lai gan viņi jau sen izpelnās ievērību nevis ar mūziku, bet gan ar dažādiem skandāliem, kuros viņi kārtējo reizi iekūlušies.
Šķiet, ka Andris Kivičs ir spilgtākais piemērs.
Andris šobrīd rīkojas aplami, jo izaicina uz konfliktiem savus kolēģus, tādējādi spļaujot akā, no kuras pašam vēl nāksies dzert.
Arī man viņš ir uzbraucis, cerot uz kādu reakciju, bet es uz šādiem gājieniem nereaģēju, man tas nav interesanti.
Daudzi vīrieši varētu jūs apskaust, jo apprecējāties ar pirmo Latvijas skaistumkaralieni, “Mis Rīga 88” Sintiju Jenerti. Vai jūtaties kā veiksminieks?
Es precējos ar Sintiju Jenerti, nevis “Mis Rīgu”; viņas statusam nebija nekādas nozīmes.
Vienīgi tas atviegloja mūsu iepazīšanos, jo abi bijām publiskas personas. Laulībā jūtos ļoti laimīgs, esam kopā jau vairāk nekā 20 gadu, mums ir burvīga meita. Domāju, ka mēs ar Sintiju viens otru ļoti labi papildinām.
Jūsu meita Odrija spēlē tenisu, guvusi arī labus panākumus kā viena no līderēm savā vecuma grupā Latvijā. Vai cenšaties viņu izaudzināt par nākamo Aļonu Ostapenko?
Teniss bija Odrijas pašas izvēle; tad jau redzēs, vai viņa gribēs ar to nodarboties profesionāli.
Jebkurā gadījumā tenisā iegūtais rūdījums viņai dzīvē noderēs, jo teniss ir individuālais sporta veids, kur pašam jātiek ar visu galā.
Jāiemācās, kā samierināties ar zaudējumiem un kā reaģēt uz uzvarām, piemēram, ko darīt, ja pretiniece pēc spēles izplūst asarās, turklāt viņa ir tava draudzene.
Savā piemājas dārzā esat sācis audzēt dārzeņus, lai mazāk būtu jāiet uz veikalu. Vai katrā latvietī ir zemnieka gēns?
Man ir paveicies, ka esam pārvākušies uz privātmāju Mārupē, jo tagad nav jāsēž četrās sienās, varu iziet dārzā parušināties.
Man patīk, ka šajā darbā var redzēt paveiktā rezultātu, sava darba augļus. Piemēram, spināti šobrīd aug griezdamies.
Bet vienlaikus jāmācās tikt galā ar neveiksmēm: tomāti nosala, laputis uzbrūk utt.
Dārzkopība arīdzan nav lēts prieks, tādēļ mēs audzējam ne tikai skaistumam, bet arī praktiskas ēdamlietas: kartupeļus, salātus, tomātus.
Nekad nav par vēlu mācīties. Piemēram, man nebija ne jausmas, kad un kā jāstāda tulpes, bet tagad varu priecāties par brīnišķīgo skatu dārzā un justies lepns par paveikto.
Guntars Račs
Mūziķis, dzejnieks, uzņēmējs
Dzimis 1965. gada 25. martā Liepājā
Mūziku apguvis Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas sitamo instrumentu klasē
Dzeju sācis rakstīt 15 gadu vecumā
Muzicējis grupās “Liepājas trio”, “Neptūns”, “Jauns Mēness”, “bet bet” u.c.
Sacerējis vārdus neskaitāmām populārām dziesmām: “Eglīte” (“Līvi”), “Tikai tā” (“Liepājas brāļi”), “Vakara vējā” (“bet bet”), “Anniņa vanniņā” (“Dzeguzīte”), “Ripoja akmens” (Andris Ērglis), “Par to (Raudāja māte)” (Normunds Rutulis) u.c.
Rača dzejas grāmata “365” kļuva par 2017. gadā Latvijā visvairāk pieprasīto grāmatu
Ierakstu kompānijas “Mikrofona ieraksti” dibinātājs
Precējies, sieva Sintija Jenerte (“Mis Rīga 88”), meita Odrija Aleksandra (16)
