“Es nevaru aiziet uz “Līvu” koncertiem, bet smaidu, kad izdzirdu pa radio vecās dziesmas…” Elita Patmalniece par pēdām, ko viņas dzīvē neizdzēšami atstājis Jānis Grodums
7
Nedēļas nogalē palika 14 gadi, kopš aizsaulē devies “Līvu” Jānis Grodums. Pamanīju, ka Elita Patmalniece, pieminot Jāni, tajās dienās devās nolikt ziedus pie skaistā Līvu Spoku koka. Sazinājos ar mākslinieci, lai uzzinātu, kādi viņai bijuši šie 14 gadi, kas tajos mainījies un kādas neizdzēšamas pēdas Jānis atstājis.
Elita neslēpj, ka sākumā Jāni daudz redzējusi sapņos, tagad gan vairs ne. Nu viņa ir jaunās attiecībās, dzīve rit uz priekšu, paliek vien atmiņas no iepriekš piedzīvotā, kas ir neizdzēšams. Esot laba sajūta apzināties, ka kādu laiku bija lemts abiem būt kopā.
Nāves dienā ciemojoties Liepājā, Elita devusies apciemot arī Jāņa Groduma mammu, kura atrodas pansionātā: “Viņa šobrīd nevar staigāt, nevienam nav iespēju ikdienā viņu pieskatīt, tāpēc 92 gadu vecumā viņa uzturas pansionātā, bet prāts viņai joprojām ir kā ērglim. Viņa ir nosauļojusies brūna, regulāri tiek vesta pastaigās, nelaime ir tikai tā, ka nevar staigāt, nemitīgi nepieciešams kāda aprūpētāja tuvums. Tāda ir dzīve… Nekad nezinām, kā tālāk būs ar mums pašiem.”
Savukārt par Jāni Elitai ir laimes un siltuma sajūta, viņa jūtas priecīga, ka bijusi tik tuvu lieliskam cilvēkam un viņa mūzikai: “”Līvi” jau arī tagad dzied, bet es nevaru aiziet uz koncertiem, jo mīlu vecos “Līvus”. Kad Jānis dziedāja, tur bija tas pirmreizīgums, teju svētums. Katra dziesma ir dzimusi konkrētā laikā, kādā noteiktā emocionālā stāvoklī. Kad izdzirdu vecās dziesmas pa radio, man vienmēr sirds nodreb – re, tur Jānis atkal iedziedājās!”
Arī iepriekš Elita pieminēt Jāni devusies pie Līvu Spoku koka, jo jūnija vidus vispār esot zīmīgs – Jānim dzimšanas diena bija 10. jūnijā, bet nomiris viņš 15.jūnijā. Tā diena visai spilgti joprojām ir prātā: “Toreiz bija pamatīgs karstums. Braucu katru dienu uz slimnīcu, gāju uz baznīcu un Dievam vaicāju, kas notiks tālāk, cik ilgi cilvēkam liks mocīties, jo bija grūti. Es gāju, visu ko nesu, darīju, bet nezināju, vai būs labi… Vienā tādā reizē, kad braucu mājās no slimnīcas, saņēmu ziņu, ka viņš ir miris. Toreiz tas bija smagi, tagad jau vairs nav jādomā tik daudz, ir jāskrien un jādara jaunas lietas.”
Elita turpina: “Man bija sajūta, ka man ir jābrauc uz Liepāju šajās dienās. Jā, tā liekas tik tālu, bet beigās sanāca ļoti skaists brauciens, Spoku koks mirdzēja pa lielu gabalu, pie jūras spīdēja saule, apciemoju arī Jāņa mammu, kura ne par ko nesūdzējās… Iepriekš mani grauza sirdsapziņa, ka tik ilgi tur neesmu bijusi, bet zinu arī, ka Jāņa mamma ir stipra sieviete ar asu prātu.”
Vaicāju arī Elitai par pēdām, ko neizdzēšami viņas dzīvē atstājis Jānis. Uz to Elita “ieiet dziļumā”, pieminot, ka katrs mūsu dzīvē satiktais cilvēks atstāj neizdzēšamas pēdas: “Agrāk es jūsmoju par “Līviem”, man pat prātā neienāca, ka kādreiz varēšu ar kādu no viņiem būt kopā un pieskārties. Tas ir tik interesanti, kā citi cilvēki ienāk mūsu dzīvēs un to veido. Katrs kaut ko dara, sastop citus un mācās. Man tas bija brīnums – būt ar Jāni kopā. Mēs piedzīvojām iespēju vienam otru darīt laimīgus, mums kopā bija labi. Biju “klasiska” sieviete, kura rūpējas, gatavo ēst utt. Tieši sievietes jau veido to māju sajūtu, un es to darīju, juzdamās tajā tik labi. Arī Jānis izbaudīja. Kad viņš nonāca slimnīcā, es redzēju, ka viņa dzīves rezerves ir izsmeltas, viņš bija dzīvojis pilnasinīgi, kā jau māksliniekam pienākas. Zvaigznes sadeg ātrāk…”
Kā Elitai klājas šobrīd? “Viss ir labi. Dzīve ir dzīve. Mēdz būt labi, mēdz būt slikti – ir visādi. Cilvēks ilgstoši nevar būt absolūti laimīgs, tāds viņš ir, kad iemīlas un sastop rozā taureņus. Pārējā laikā ir normāla dzīve.”
