“Es nespēju klusēt, jo sirds ir pilna.” Rēzija Kalniņa par Dailes teātri 13
“Es nespēju klusēt, jo sirds ir pilna,” saka aktrise Rēzija Kalniņa par savu Dailes teātri jaunās teātra sezonas sākumā.
Mākslinieki un Dailes teātra vadība izteicās LTV raidījumā “Kultūršoks”, kas izvirzīja jautājumu – vai Dailes teātrī ir iestājusies mākslinieciskā krīze?
Piektdienas vakarā priekškaru ver šīs sezonas pirmais jauniestudējums Dailes teātra Lielajā zālē – Reja Kūnija “Neiespējamā misija” Dž. Dž. Džilindžera režijā.
“Mani uztrauc tas, ka ļoti daudzos manos kolēģos, ir šis palikt vai aiziet, būt vai nebūt,” atklāti teica aktrise.
“Prasot režisoram, kāds ir virsuzdevums šim iestudējumam,atbilde bija – teātrim vajag naudu. Es nespēju klusēt, jo sirds ir pilna. Ja man pasaka, ka šī komēdija ir manas aktiermeistarības pārbaude….”
“Situāciju komēdijas ir pieprasītas, jārēķinās ar skatītāju interesēm,” tā savukārt atbildēja teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers, minot skaitļus, cik daudz biļešu jau esot nopirktas.
Teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska LTV raidījumā norādīja, ka būtu pārspīlēti runāt par visa teātra māksliniecisko krīzi, jo Dailes teātrī top arī labas izrādes, bet vairākumā gadījumu tās neveidojot teātra mākslinieciskais vadītājs. “Es saprotu, kāpēc Dailes teātra aktieriem radušās bažas,” viņa teica.
“Teātris jau kādu laiku ir tādā stagnācijas periodā, to redz gan skatītāji, gan kritiķi. Kad teātra mākslinieki sāk runāt publiski, tad ir lielas problēmas,” sacīja kritiķe Zane Radzobe.
Intervijā “Latvijas Avīzei” teātra direktors Andris Vītols uzsver, ka “mums abiem ar māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru jāorientējas kā mākslas, tā arī saimnieciskajās, teātra budžeta lietās”.
Fragments no intervijas:
Sezonas ieskaņas preses konferencē izskanēja, ka 41 procentu no Dailes teātra budžeta veido valsts dotācija, bet 59 procenti jānopelna pašiem. Kā jūs apmierina šī proporcija?
Optimāli tas nav. Var jau dzīvot arī ar šādu budžeta proporciju, taču, ja kaut viena izrāde nesanāk, uzreiz ir mīnusi. Bet teātrim vajag drošības sajūtu. Vajadzētu varēt atļauties arī noriskēt, atļauties meklējumus.
Negribu teikt, ka šajā sistēmā ir tikai sliktais. Lietuvā, piemēram, teātri uztur no valsts budžeta, līdzīgi kā tas bija padomju laikos. Neviens neinteresējas, cik teātris nopelna.
Protams, arī tur teātru direktori un mākslinieciskie vadītāji vēlas pilnas zāles. Taču pirms diviem gadiem, ja nemaldos, tāda vēriena teātri kā Daile Lietuvā gadā apmeklēja 60 000 skatītāju, bet Dailē tie ir 200 tūkstoši, Nacionālajā teātrī apmēram 170 tūkstoši. Šī ir pozitīvā puse tam, ka teātrim ir krietni jāpelna. Tas tomēr mudina domāt par skatītāju un viņa interesēm.
Optimālā proporcija būtu – no valsts 60 procenti dotācijā un paši mēs nopelnītu četrdesmit.
Ko nozīmē būt direktoram teātrī, kur mākslinieciskais vadītājs ir personība ar skandalozitātes pieskaņu gan iestudējumu arī citos teātros, gan izteikumu dēļ?
Man jau nav, ar ko salīdzināt (pasmaida). Mēs ar Džili esam kopā izauguši, kaut soļus spēruši katrs savā lauciņā. Tas viņa tēls varbūt vairāk uz āru nekā cilvēka paša būtība.
Te ir teātris un arī Džilindžers tajā ir iekšā visas divdesmit četras stundas. Viņam ir gan pretinieki, gan fani.
Esam strīdējušies, ir bijis, ka stingrāk pievelku finanšu deķi, un viņš to saprot, bet arī es zinu, ka viņam jāīsteno mākslinieciskā vadītāja ieceres, un tad jāpiekāpjas direktoram.
