“Es nerīkošu e-dziesmusvētkus! Manā vīzijā 2023. gadā svētku nedēļai ir jābūt tādai, kāda tā bijusi jau vairāk nekā simt gadu!” Saruna ar kordiriģentu Vanagu 5
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kordiriģents, Mediņa mūzikas skolas zēnu kora un LU sieviešu kora “Minjona” mākslinieciskais vadītājs, vairākkārtējs Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents, Eiropas un Pasaules koru olimpiāžu rīkotājs Latvijā, Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētku virsdiriģents kopš 1995. gada, 2018. gadā Romāns Vanags pirmoreiz tika uzaicināts vadīt Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku māksliniecisko padomi un bija to vidū, kas iestājās par skolēnu svētku norisi tomēr šovasar.
Pirmo nedēļu – kopš 2. jūlija – rit XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kuri ilgs līdz pat 30. oktobrim. Svētku rīkotājs – Valsts izglītības un satura centrs – tiem devis moto “Svētki ir tur, kur esam mēs” un nodēvējis par e-dziesmusvētkiem.
Svētkus veidos 15 dažādas norises kora dziedāšanā, vokālajā un instrumentālajā mūzikā, dejā, vizuālajā un vizuāli plastiskajā mākslā, folklorā. Koncertus un norises iemūžinās videoierakstos un atspoguļos dažādās digitālajās platformās un televīzijā, kā arī nodos topošajai Dziesmu un deju svētku ekspozīcijai Mežaparka estrādē.
Kā piemēru iecerētajam svētku rīkotāji min jau šobrīd nofilmēto tautas deju lielkoncerta fināla muzikālā skaņdarba “Svinēt Sauli” klipa izveidi, kurā dalību pieteica 629 deju kolektīvi, katrs savās mājās, individuāli.
Romāns Vanags neslēpj, ka šajā laikā viņam divas reizes nācies diskutēt ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, kurš arī bija satraucies par skolēnu svētku likteni. Teicu, saka Romāns Vanags, kad televīzija visu nofilmēs, varbūt tas būs viens brīdis, kad beidzot bērni ieraudzīs sevi tuvplānā, kas tradicionālā svētku norisē laimējas retajam… Nuja, jo katram mākonim jau vienmēr ir zelta maliņa… Taču iespējams, šis arguments bijis pēdējais piliens svaru kausos par labu svētku rīkošanai šovasar, par ko līdz pēdējam brīdim tika lauzti šķēpi karstās diskusijās visdažādākajos līmeņos.
Romān, ko sagaidāt no šiem Skolu jaunatnes dziesmu svētkiem, un kas ir labākais, ko tajos var izdarīt?
Pirmkārt, atgūt sajūtu, ka joprojām varam turpināt dziedāt, jo, piemēram, mēs, zēnu kori, neesam dziedājuši gandrīz gadu. Ja runājam par manis vadīto Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kori, mums ir lielas cerības uz ikgadējo vasaras nometni Zaļeniekos, kura droši, godīgi un nevienam nesaslimstot, notika arī pērn, neskatoties uz visu kovida epidēmiju. Manam korim ir uzticēts piedalīties jaundarbu koncertā “Dziesmukoks” oktobrī, ko veido Aira Birziņa un kurā piedalīsies vēl trīs Rīgas Doma kora skolas kori.
Būs jāatskaņo brīnišķīgs, jauns Jāņa Lūsēna skaņdarbs. Ja būs iespējams, koncerts notiks Latvijas Universitātes aulā, bet daļēji arī filmētā, attālinātā formā… Man gan nav īsti skaidrs, kā tas līdz galam risināsies, un laikam nevienam nav skaidrs, kā īsti šie Skolēnu dziesmu svētki noritēs… Bet mēs joprojām neesam zaudējuši cerību, ka katrs dalībnieks vismaz vienu dziesmu varēs nodziedāt, arī stāvot Mežaparka jaunajā estrādē…
Kāpēc nevarētu šovasar izdziedāt svētku repertuāru, bet nākamvasar ar visu koncertu Mežaparkā un Daugavas stadionā, kā tas ierasts gadu desmitiem?
Es būtu priecīgs, ja mēs šodien varētu pateikt: nākamgad epidemioloģiskā situācija būs tik laba, ka šādi svētki varētu notikt. Bet nevienam nav nekādas garantijas. Un solīt bezgalīgi… Tad jau visi bērni būs beiguši skolu, ne tikai dažas klases. Nepieciešams pabeigt Dziesmu svētku ciklu tā, kā to šobrīd var izdarīt.
Dejotāji izdejo mazo bērnu dejas un nonāk vidusskolas posmā. Koristi, kuri dzied 5. līdz 9. klašu korī, nākamgad nonāks vidusskolas korī ar citu repertuāru un jau citiem uzdevumiem. Arī zēnu korī nevar dziedāt bezgalīgi, ir balss lūzums, un pienāk brīdis, kad puisim jākļūst par vīru vidusskolas jauktajā korī. Mēs jau vienreiz esam “atstāti uz otru gadu”. Bet divreiz uz otru gadu neatstāj, tad vai nu izmet no skolas, vai ļauj pabeigt. Šoreiz valdība lēmusi pareizi, ļaujot mums pabeigt ciklu un nolikt šo – Dziesmu svētku – eksāmenu.
Man ļoti patika, kā kultūras ministrs Nauris Puntulis pateica valdības sēdē: Dziesmu svētkiem ir divas lielas daļas – svētku nedēļa ar koncertu sēriju un otrs, ilgais, mazāk redzamais sagatavošanas process, kas sākas ar ideju, ar dziesmu atlasi, ar ko es kā nākamo Vispārējo latviešu dziesmu svētku, kas notiks 2023. gadā, Noslēguma koncerta radošās grupas vadītājs nodarbojos jau tagad. Un, ja būtu jāizvēlas tikai viena norises daļa, tad, teica Nauris Puntulis, viņš izvēlētos procesu.
Man liekas, šobrīd bija tā lielā izšķiršanās – ko vēlamies: uzsākt jaunu Skolu jaunatnes dziesmu svētku ciklu vai turpināt šo pašu repertuāru atkārtot un atkārtot līdz nelabumam, godīgi sakot, kā man, tā daudziem skolotājiem un bērniem. Savā zēnu korī esmu noklausījies jau sešdesmit reižu “Es izjāju prūšu zemi” un nezinu, vai vēlētos vēl nākamajā gadā dzirdēt, kā bērni attālināti man to pa vienam atdzied tālrunī.
Laikam jau mēs visi no tā esam noguruši. Gan bērni, kas dziesmas mācās, gan skolotāji, kuriem līdzšinējie kovida apstākļi nav tie piemērotākie mūzikas mācīšanai. Drīz mums būs jāsāk nākamo svētku cikls, kuriem jānotiek 2025. gadā. Un, ja mēs šo ciklu izjauktu, tad gan viena paaudze var palikt bez svētkiem.
Var piekrist, ka jebkuram darbam, kur nu vēl četru gadu ilgam, pienākas pielikt punktu. Taču tie bērni, kuri sanāks no viena līdz attiecīgā brīdī pieļaujamam skaitam, kā saka svētku rīkotāji, dejojot sadosies rokās fiziski un arī koristi dziedās, stāvot cits citam blakus un nevis katrs pie sava datora “zūmā”. Tad kādēļ šie svētki ir nosaukti par e-dziesmusvētkiem?
Man arī nosaukums “e-dziesmusvētki” ne visai patīk. Es teiktu – Dziesmu svētku cikla noslēgums. Taču tā notiek, ja kādam procesam ir jāpielāgojas. Bet nosaukums tomēr nav būtiskākais.
Ir pašvaldības, kas atteicās piedalīties šovasar e-dziesmusvētkos.
Ir. Bet pašvaldības nav vienīgās, kas visu izšķir. Var rīkoties skolas, diriģenti… Nosakām mēs paši – ar savu attieksmi, ar savu cīņu par svētkiem. Par Dziesmu svētkiem jāiestājas arī pandēmijas laikā, jo tie ir mūsu identitātes būtība. Viss notiks brīvprātīgi, katrs var iesaistīties savu spēju robežās.
Ja man, piemēram, šodien pasacītu, ka manam zēnu korim jādzied rīt, es teiktu nē, jo atbildu kā par puiku veselību, tā par snieguma mākslinieciskajām kvalitātēm. Tāpēc mums būs nometne vasarā, un oktobrī mēs dziedāsim koncertā. Katrs koris un deju kopa var lemt, kā vēlas. Ļausim tai brīvībai svētkos notikt. Un to eksāmenu lai katrs noliek savā formā un veidā.
Nupat vairāki tūkstoši amatieru koru dziedātāju saņēma ziņu no Latvijas Nacionālā kultūras centra, ka brāļiem Imantam un Gido Kokariem veltītajā koncertā šovasar augustā Mežaparka estrādē koristi tomēr piedalīties nevarēs…
Jā, leģendārajiem Kokariem šogad 16. un 17. augustā apritētu simts gadu, un es esmu iniciators jubilejai veltītam koncertam. Ir skaidrs, ka simts gadu jubileju nevaram svinēt nākamgad vai pēc diviem gadiem. Priecājos, ka Latvijas simtgade paspēja notikt pirms pandēmijas, citādi nezinu, ko mēs būtu darījuši ar iecerētajiem vērienīgajiem sarīkojumiem! Latvija ir laimīga, ka nepiedzima gadu vēlāk.
Runājot par Kokaru koncertu, vēlējos, lai līdz ar jubileju mēs turpinātu Mūzikas akadēmijā aizsākto, kaut ne viss izdodas un ne visi atbalsta. Ja vienam otram jaunietim iedotu kāda cienījama diriģenta vai komponista fotoattēlu un pavaicātu – kā viņu sauc? –, baidos, ka daudzi “vecajā onkulī” neatpazītu ne Leonīdu Vīgneru, ne Haraldu Medni. Diemžēl. Ļoti maz ir cilvēku, īpaši jauno, kas pēdējā laikā apmeklē kapus, apciemo savus tuviniekus, kur nu vēl svešus “onkuļus un tantes”. Kad Mūzikas akadēmijā vadīju Kordiriģēšanas katedru, 1. septembrī apstaigājām diriģentu un komponistu atdusas vietas, nodziedājām pa tautas dziesmiņai. Pamazām tas viss pagaisis.
Imantam Kokaram bijusi liktenīga nozīme arī manā radošajā liktenī. 1987. gadā piezvana man docente Laima Lasmane, toreizējās konservatorijas Mūzikas skolotāju katedras vadītāja. Saka – zini, tevi izsauc Imants Kokars! Domāju, velns ar ārā, ko esmu sadarījis, mūzikas augstskolā darbā neesmu…
Bet Imants tā īsi, savā aprautajā runas manierē – no rītdienas strādāsi akadēmijā, raksti iesniegumu! Kur viņš bija mani atradis, nezinu, jo es nebiju viņa audzēknis… Vēl septiņdesmito gadu beigās tādiem kā man, represēto atvasēm, lika šķēršļus, nedeva rekomendācijas… Kad mans tēvs savulaik gribēja kļūt par mūziķi, komponistu, 1946. gadā mēģināja stāties Latvijas konservatorijā, viņam pateica, ka ar tādiem dokumentiem – tēvs mācītājs, mamma baznīcas ērģelniece – varot nemaz nenākt…
Mani vecāki iepazinās Sibīrijā, satikās deju vakarā. Vienu vectēvu – mācītāju – izsūtīja lopu vagonā uz Vorkutu, otrs vectēvs bija Bikstu pagasta vecākais. Aizgāja mežabrāļos, nenoķēra, taču izsūtīja viņa ģimeni. Mani vecāki apprecējās, 1957. gadā piedzima mans brālis, 1959. ģimene atgriezās Latvijā un nākamajā gadā nācu pasaulē es.
No šīs mājas, kurā tagad Mežaparkā dzīvoju un kura piederēja manam vecvectēvam, kā smejos, esmu vienīgais dzimis rīdzinieks. Sibīrijā tēvs bija iepazinies ar diriģentu Krišu Deķi, kuram pateicoties varbūt vispār esmu mūzikā…
Ikreiz atceroties kādu no izcilajiem diriģentiem, mēs nostiprinām leģendāro personību statusu mūsu pašu vērtību skalā, tas dod izglītības impulsu jauniem cilvēkiem. Man likās, ir svarīgi godināt brāļus Kokarus viņu apaļajā simt gadu jubilejā. Un izrādās, tas likās svarīgi ne tikai man, jo piedalīties šajā notikumā bija pieteikušies, jā, septiņi tūkstoši kora dziedātāju, attālināti mācījās repertuāru…
Septiņi tūkstoši ir puse no tradicionālā lielā kopkora Dziesmu svētkos, kas stāv Mežaparka estrādē. Tātad bažas, ka pandēmijas laikā tautai būs zudusi vēlēšanās dziedāt koros, par laimi, izrādījušās veltas.
Jā, jaunajā estrādē “Sidraba birzī” mēs visi būtu dziedājuši manis sagatavotu Kokariem veltītu programmu. Ļoti skrupulozi strādāju pie tā, lai atlasītu lietas, kas brāļiem Kokariem bija ļoti tuvas pašiem, kuras viņus saistīja ar Dziesmu svētkiem un kuras arī koriem liktos sirsnīgi svarīgas. Man koncerta repertuārā ir trīs daļas – komponisti klasiķi kā brāļu Kokaru radošās darbības avots, tad Kokari un komponisti viņu laikabiedri: Pēteris Plakidis, Pauls Dambis, Juris Karlsons, Imants Kalniņš.
Un pēc tam turpinājums, kas palicis pēc viņiem. Tie esam mēs un mūsu laikabiedri, komponisti Artūrs Maskats, Ēriks Ešenvalds, Raimonds Tiguls… Un, protams, programmā iekļauti arī pēdējie darbi, ko Kokari nodiriģēja Mežaparka estrādē 2011. gadā, abi stāvot blakus koncertā Rīgai “Meistars. Dziesma. Leģenda” Uģa Brikmaņa režijā, kur izskaņā Gido diriģēja Zigmara Liepiņa “Svētī debesīs šo zemi”, bet Imants – Raimonda Paula “Manai dzimtenei”.
Atceros, ar lielām mokām viņu pierunāju to darīt, vēl pēdējā brīdī gribēja atteikties. Baidījās, jo daudzas lietas vairs nevarēja atcerēties. Sarunāju, ka Aira (Birziņa) kopā ar Agitu (Ikaunieci) pie rokas sirmo meistaru uzvedīs virsdiriģenta tribīnē. Teicu, Imant, tev ir tikai jāstāv, viņi (koris) dziedās paši. Un tā arī notika. Tā bija pēdējā reize, kad Imants Kokars stāvēja Mežaparka estrādē… Šie divi darbi ir iekļauti arī augusta koncerta finālā.
Imanta Kokara dziesmu esmu lūdzis diriģēt Mārim Sirmajam kā viņa skolniekam, otru esmu uzticējis Uldim Kokaram, viņš ir ģimenes loceklis un arī lielisks diriģents. Programma tika atsaucīgi uzņemta, koristi mācījās, gatavojās šim notikumam attālināti, bet… Kopīgi ar Rīgas domi sapratām, ka laikam tomēr septiņiem tūkstošiem dziedātāju atrasties Mežaparka estrādē šovasar pandēmijas ēnā nebūtu īsti droši. Bet jubileja ir jāsvin, un tā 14. augustā koncertā visu programmu nodziedās Latvijas kordiriģentu koris “Ave Sol” un bijušie “Ave Sol” dziedātāji, apmēram trīs simti cilvēku.
Koncertu arī apskaņosim, un režisors Juris Jonelis veidos koncertfilmu, kuru pēc tam varēs redzēt skatītāji. Mežaparka estrādē vispirms atklāsim un iesvētīsim brāļu Kokaru jauno kora mākslas telpu estrādes ātrijā jeb iekšējā telpā, kur jau izlikta parketa grīda. Tur būs arī kora telpa. Esam vienojušies ar Andri Veismani, ka “Ave Sol” dziedās Alfrēda Kalniņa “Ave Sol” saīsināto versiju. Šajā telpā ar laiku atradīsies arī, ceru, vismaz visiem Rīgas koriem tik nepieciešamā ierakstu studija, jo Latvijā tā ir problēma. Trūkst klusas vietas akustiskās mūzikas ierakstiem.
14. augusta koncerts noskaņas ziņā būs kā brāļu Kokaru dzimšanas diena, un es vēlos, lai mēs to nosvinam, jo brāļiem dzimšanas diena vienmēr bija prieka svētki. Un pēc tam 15. augustā brauksim uz Gulbeni, brāļu Kokaru dzimto pusi. Ceru, ka lielākā daļa no diriģentu kora varēs turp doties, un, ja epidemioloģiskie apstākļi atļaus, koncertā piedalīsies arī Gulbenes amatieru kori.
Tradicionāli septembrī divus gadus pirms Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, kas notiks 2023. gadā, kori sāk apgūt repertuāru, tātad tam būtu jānotiek šoruden.
Kā Noslēguma koncerta mākslinieciskās grupas vadītājs varu apgalvot, ka repertuārs ir gandrīz gatavs. Svētkos pēc diviem gadiem būs divi lieli koncerti Mežaparka estrādē. Diriģentu Ārija Šķepasta un Kaspara Ādamsona, tēva un dēla, veidotais koru a cappella koncerts “Tīrums”, no kura daļa iekļausies arī Noslēguma koncertā. Arī tam jau zināmi deviņdesmit procenti repertuāra, un šajā septembrī būs zināmi arī visi virsdiriģenti, kuri paši arī strādās ar savām dziesmām un to interpretāciju. Tā mēs ļoti ekonomēsim laiku.
Vai tā nav bijis vienmēr?
Nē, diemžēl virsdiriģenti pie koru grupām parasti nāca tikai pēdējā gadā pirms svētkiem, bet tagad lūgšu visus virsdiriģentus uzņemties atbildību par savu dziesmu un to interpretāciju, jau sākot no šā rudens. Bet, protams, mēs atkal nonākam pie tā, ka nezinām, vai varēs notikt kopmēģinājumi, ja vienā koru grupā ir apmēram četri simti dziedātāju, tad varat iedomāties, cik lielai jābūt telpai, ja atļauta būs, piemēram, piecdesmit procentu ietilpība.
Pirms dažiem mēnešiem tika izsludināta dziesmu aptauja 2023. gada svētku Noslēguma koncertam, kurā “top 10” iekļuvušas “Manai dzimtenei”, “Gaismas pils”, “Saule. Pērkons. Daugava”, “Lec, saulīte”, “Lauztās priedes”, “Dvēseles dziesma”, “Mūsu tēvs debesīs”, “Pūt, vējiņi!”, “Jāņu vakars”, “Mūžu mūžos būs dziesma”. Vai jūs nepārsteidz, ka nav pārsteigumu?
Nē! Biju gandarīts, ka koru dziedātāju un diriģentu izvēle ir mākslinieciski augstvērtīga, tās ir mūsu zelta fonda dziesmas, kurām noteikti ir vieta Noslēguma koncertā. Ja balsotu nevis koristi un diriģenti, bet visa Latvija, iespējams, mēs šajā sarakstā redzētu pavisam ko citu, varbūt pat dažu labu šlāgeri.
Esmu ļoti respektējis dziedātāju izvēli. Varu nosaukt koncerta vainagojuma “piecnieku”, tur arī pārsteigumu nebūs. Koncerts beigsies ar “Gaismas pili” un pēc tam “Pūt, vējiņi!”. Tā ir skaista Māra Sirmā aizsāktā tradīcija, tāpat kā tas, ka pirms tam skan “Manai dzimtenei” un “Saule. Pērkons. Daugava”.
Ir pienākušas klāt vēl divas dziesmas, kas man liekas pelnījušas vietu svētku vainagojumā, tās ir “Svētī debesīs šo zemi” un “Dvēseles dziesma”. Un šajā brīdī lielajam kopkorim pievienosies senioru un jauniešu kori. Mēs mazliet tā kalkulējam ārpus pandēmijas, plānojam, ka varētu būt dziedātāju ziņā rekords. 1990. gadā estrādē stāvēja apmēram 20 000 dziedātāju, bet svētkos pēc diviem gadiem varētu būt vairāk nekā 22 tūkstoši.
Vai varat būt tik pārliecināts, ka pēc diviem gadiem vasarā Mežaparka estrādē varēs stāvēt 22 tūkstoši cilvēku?
Es ceru, ka visi būs vakcinējušies, un, ja runājam par svētkiem, jā, es tos redzu tikai šādus. Ja ne, varbūt ir citi, kas māk radīt svētku sajūtu, bet es tad laikam nebūšu īstā persona. Es nerīkošu ne e-dziesmusvētkus, ne kādos citos burtos… Manā vīzijā 2023. gadā Dziesmu svētku nedēļai ir jābūt tādai, kādu mēs to tradicionāli esam raduši piedzīvot jau vairāk nekā simt gadu. Ja ne, jānāk kopā gudrām galvām un jāpierāda, ka Dziesmu svētku tradīcijai kārtējais cikls ar kaut ko jānoslēdz “savā dārzā”, bet es tādu scenāriju neredzu.
Vai varat atklāt radošo komandu?
Režisors ir Reinis Suhanovs, scenogrāfs Austris Mailītis, scenārija autore Rasa Bugavičute-Pēce, jaunatnes “blice”, ar kādu man ļoti patīk strādāt. Pūtēju orķestru līderis ir Guntis Kumačovs, par dejām atbildīga Iveta Pētersone-Lazdāne. Un vēl radošā komandā divas manas kolēģes, ar kurām esmu strādājis kopā un kurām ļoti ticu, tā ir Agita Ikauniece un Aira Birziņa.
Man ir laba sadarbība arī ar “Tīruma” māksliniecisko grupu, jo šā koncerta režisors ir Juris Jonelis, ar kuru esmu daudz sadarbojies, tāpat kā ar maniem kolēģiem Āriju Šķepastu un Kasparu Ādamsonu. Pa abiem koncertiem būs apmēram četrdesmit dziesmu un daži jaundarbi.
Vai kāds no jūsu paša bērniem arī dzied korī?
Šobrīd ne, bet abi mani dvīņu puikas ir dziedājuši skolas korī un piedalījušies tajos vēsturiskajos skolēnu svētkos, kuros aizliedza gājienu. Man ir lieliski bērni, mana meita Liene Dambiņa (Bērnu slimnīcas fonda un Pusaudžu resursu centra vadītāja) nupat nominēta Eiropas Pilsoņu balvai par ilgstoši nozīmīgu, nesavtīgu darbu sabiedrības labā. Es ar viņu ļoti lepojos.
Man ir Triju Zvaigžņu ordenis, bet meitai tas “augstāks” – Liene ir “komandieris”, trešā ordeņa pakāpe, bet es esmu “virsnieks”, ceturtā pakāpe. Īstenībā tas mani priecē, jo bērniem jākāpj augstāk par vecākiem. Un man ir milzīgs gandarījums gan par Lieni, gan maniem četriem mazbērniem.
VIZĪTKARTE
Romāns Vanags
Latviešu kordiriģents
• Dzimis 1960. gada 19. augustā Rīgā
• Kopš 1987. gada strādā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Kora diriģēšanas katedrā par asociēto profesoru.
• No 2005. līdz 2012. gadam bijis akadēmijas Kora diriģēšanas katedras vadītājs
• Vairākkārtējs Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsdiriģents
• Vadījis meistarklases dažādās pasaules valstīs
