“Es neredzēju nevienu, kurš man varētu palīdzēt,” ekspolitiķa Panteļējeva skaudrais stāsts 24
LSM.lv raidījumā “Lielās patiesības” aizvadīta interesanta intervija ar Andreju Panteļējevu, kurš daudzus gadus bija Atmodas un atjaunotās Latvijas politikas virsotnē. Tad sekoja pamatīgs kritiens gan personiskajā dzīvē, gan karjerā.
Bijušais politiķis šobrīd aktīvi darbojas Misiones draudzē, baznīcā, jau padomju laikā viņš sācis apmeklēt baznīcu.
Raidījuma vadītājs jautājis: “Tu biji sasniedzis Latvijas politikas visaugstākās virsotnes. Tam sekoja ilgs un pamatīgs kritiens, par ko esi atklāti runājis. Alkoholisms, pilns komplekts ar visādām citādām personiskās dzīves problēmām. Bet tad kaut kāda dievišķā atklāsme pie Raudu mūra Jeruzalemē.”
Panteļējevs uz to atbild: “To, kas notika pie Raudu mūra, es nesauktu par dievišķo atklāsmi. Drīzāk tas bija tāds absolūti neprognozēts, pēkšņs, reliģisks pārdzīvojums, kam iepriekš es nekādi netiku gatavojies. Tajā brīdī man bija ne tikai alkohola, bet arī personīgās dzīves, laulības problēmas. Arī ilgstošais politikas stress bija atstājis rētas, dvēseles saslimšanu. Es ļoti neveiksmīgi biju iedomājies to ārstēt ar alkoholu. Tas mani vēl vairāk noveda strupceļā.”
Viņš arī neslēpj: “Es jutos izmisis ne tik daudz tieši par alkohola vai laulības dzīves problēmām, bet gan par to, ka ar savām problēmām esmu palicis totāli viens. Es neredzēju nevienu, kurš man varētu palīdzēt.”
“Pie Raudu mūra nonācu ne jau ar kaut kādu svētceļojumu, bet tā bija vienkārša ekskursija. Aizgāju kopā ar pārējiem, tad nostājos malā un skatījos. Mani tā dīvaini suģestēja hasīdu murmināšana un klanīšanās. Es pirmo reizi mūžā pats sev sāku teikt tādu kā mantru: “Dievs, ja tu esi, tu taču vari man palīdzēt!”.
Es to atkārtoju vairākas reizes, sākumā ne pārāk apzināti. Es redzēju, kā tie hasīdi lūdzas, un izskatījās, ka to, ko viņi lūdza, viņi sasniedza. Un tad bija tāds brīdis, kad nevis teksta, bet sajūtas veidā es pēkšņi sapratu, ka es neesmu viens, būs kāds, kas man palīdzēs. Sekojot hasīdu tradīcijām, es vairs viņu nesaucu vārdā, bet es sajutu, ka būs kāds, kas man stāvēs blakus un palīdzēs grūtajā ceļā, lai tiktu ārā no tās krīzes.”
Vai tas veicināja pārmaiņas un varēja sākties jauna dzīve?
Ekspolitiķis saka: “Es labi sapratu, ka vienā dienā nekas nenotiek. Vienas dienas laikā cilvēks neatmet alkoholu, nesakārto savu laulības dzīvi. Bet mani bija pārņēmis liels pārdzīvojums. Katru dienu un nakti, kad es nevarēju aizmigt, piemēram, es visu laiku atcerējos hasīdu murmināšanu un to, ka man blakus stāv kāds, kas mani nepametīs un es tikšu galā. Tad arī tas notika.
Gada, pusotra gada laikā es pārvarēju to atkarību. Es saprotu, ka tīri bioloģiski es esmu alkoholiķis uz visu mūžu, bet es alkoholu vairs nelietoju. Arī mana privātā dzīve sakārtojās, ne tik vienkārši, caur sāpīgiem procesiem, šķiršanos. Kas ir tā varbūt ķecerīgāk, manā apziņā tā bija vienošanās nevis ar Jaunās, bet gan ar Vecās Derības Dievu. Es to nevaru izskaidrot, bet tā tas bija. Šī vienošanās satur arī dažus konkrētus, bet ļoti intīmus punktus, par kuriem es publiski nekad nerunāšu.”
Vai politika ir paaugstināta riska vide cilvēkam pazaudēt pašam sevi?
Uz šo jautājumu Panteļējevs atbild: “Piedod, es nekad neesmu varējis saprast frāzi, ka cilvēks var pazaudēt pats sevi. Cilvēks nekādi nevar pazaudēt sevi. Cita lieta, ka viņš varbūt nevar atrast sevi. Manuprāt, cilvēks visu mūžu meklē, sastāda, veido pats sevi.
Ja tu esi īstajā vietā, tad tu atrodi sevi, jo tajā vietā ir kaut kas tāds, kas ir saistīts ar to nodomu, kāpēc tu vispār dzīvo uz Zemes. Bet, ja meklē ne tajā vietā, tad tu neatrodi sevi. Tad rodas bezgalīgās meklēšanas sindroms, tas it kā nav tas, ko es gribu, kam es esmu domāts. Politika tādā ziņā nav riskantāka par lopkautuvi vai biržu. Visur vienādi riski neatrast pašam sevi.
Domāju, ka, piemēram, Zelenska kungs šobrīd ir atradis pats sevi. Pirms tam viņš bija komediants un mētājās šurpu turpu. Kā dzirdam no viņa nelabvēļiem, visādas peripetijas tur bijušas. Bet šobrīd viņš ir sevi atradis politikā. Es, šķiet, sevi politikā tomēr neatradu. Es strādāju, jutu pienākumu un aicinājumu. Bet vai tas bija mans? Šobrīd es pat īsti nevaru uz to atbildēt. Bet tas, ka nebija pilnasinīga gandarījuma, tas gan, un tas arī daļēji veicināja stresu. Kaut gan politika man vēl aizvien interesē, es sekoju politiskajiem notikumiem.
Man nav riebuma pret politiku. Man bija daļējs riebums pret sevi politikā.”
