Kāda bijusi leģendārā Ilmāra Dzeņa dzīve – skatieties intervētā Babra filmu! 0
Ceturtdien, 16. jūnijā, pulksten 21.10 Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā pirmizrādi piedzīvos dokumentālā filma “Ilmārs Dzenis. Es atkal gaidu tevi Floridā”, kuras scenārija autors ir Gundars Rēders, līdzautors grupas “Emburgas zēni” vadītājs Jānis Veikšāns, bet režisors Arvīds Babris.
Marta sākumā LTV filmēšanas grupa devās uz ASV, lai satiktu Ilmāru Dzeni, kurš pagājušā gada nogalē nosvinēja savu 90. dzimšanas dienu. Filma vēsta par Ilmāra Dzeņa tik daudziem latviešiem tipisko dzīves ceļu – bērnību pirmskara Latvijā, bēgļu nometni Vācijā, pārcelšanos uz ASV, kā arī mūziķa gaitām vispirms “Čikāgas piecīšos”, bet pēc tam jau kā solo māksliniekam.
Tajā būs intervijas ar pašu Ilmāru Dzeni, viņa līdzgaitniekiem ASV, Puertoriko un tepat Latvijā. Unikālos arhīva videomateriālos atklāsies arī trimdas latviešu dzīve pagājušā gadsimta 60. un 70. gados. “Mums laimējās vēl satikt Ilmāra Dzeņa kundzi Silviju, kura mūžībā devās drīz pēc mūsu apciemojuma,” teic Arvīds Babris, ar kuru saruna ne tikai par šo filmu.
Tu Latvijas Televīzijā strādā jau vairāk nekā četrdesmit gadus un lielāko daļu no šī laika esi pavadījis, veidojot izklaides raidījumus.
Jā, lielākoties esmu veidojis izklaides raidījumus, bet ne tikai tos. Uzreiz klīdināšu mītu par to, ka izklaide ir kaut kas viegls un nenopietns. Tas ir darbs, turklāt diezgan smags, tādēļ patiesībā izklaidēties man vairāk sanācis kā pašdarbniekam, spēlējot teātri, dziedot korī un Rīgas 25. vidusskolas zēnu vokālajā ansamblī “Daugavietis”, ar kuru savulaik uzvarējām konkursā “Ko tu proti?” un pārstāvējām Latviju Centrālajā televīzijā. P
ēc tam vairāk nekā desmit gadus līdz 1990. gadam spēlēju diskotēkās. Lai gan paralēli jau strādāju televīzijā, pamatienākumus guvu tieši no diskotēkām. Toreizējā leksikā figurēja teiciens, ka televīzijā strādā vidioti, proti, tur maksā maz, bet viņi ir laimīgi, jo ļauj pastrādāt un sevi apliecināt.
Tu biji izmācījies par operatoru?
Nē, televīzijā mani paņēma kā zaļu gurķi. Tajā laikā Latvijas Televīzija atradās Āgenskalnā un notika štatu paplašināšana. Vajadzēja operatorus. Man bija septiņpadsmit gadu, un pēc vidusskolas nebiju ticis augstskolā. Mans draugs no tagadējā Skolēnu pils teātra Jānis Rušenieks, kurš bija mazliet vecāks par mani un jau gadu pastrādājis televīzijā, pamudināja, lai piesakos.
Es atnesu bildes, jo man patika fotografēt, un nonācu galvenā operatora Alvila Indriksona (aktrises Baibas Indriksones brāļa. – Z. B.) kabinetā. Viņš teica, tas ir labi, ka tu par šo darbu neko nezini. Mans darbaudzinātājs bija pats pirmais TV operators Latvijā Jevgeņijs Fedorenko, diktores Laimdotas Rones vīrs. Ja tolaik man kāds būtu teicis, ka vēlāk kļūšu par televīzijas režisoru, es viņam atbildētu, lai neņirgājas par mani.
Tomēr sanāca pavisam citos nolūkos aizbraukt uz tagadējo Sanktpēterburgu un iestāties institūtā – vienīgajā visā PSRS, kurā varēja iegūt televīzijas režisora diplomu. Pēc institūta beigšanas man vairākkārt piedāvāja režisora amatu, līdz beidzot pieņēmu izaicinājumu strādāt Jaunatnes raidījumu redakcijā, kurā veidotais “Apvārsnis” bija padomju laikiem gana progresīvs un interesants raidījums. Tur es sāku parādīties kadrā.
Esmu darbojies arī radio. Kopā ar Arvīdu Mūrnieku veidojām “Radio Skonto” pirmsākumus un pārī ar Ievu Luiku vadīju Latvijas Radio raidījumu “Dzirkstele”.
Tev nav ienākusi prātā doma rakstīt grāmatu par savu raibo dzīvi Latvijas izklaides industrijā?
Man tam nav laika, jo neredzu, ka drīzumā dzīves un darba ritms varētu kļūt rāmāks. Starp citu, pirmo lugu – nebaidos to tā apzīmēt – uzrakstīju ceturtās klases vakaram. Bet nelaime tā, ka esmu slinks. Skolas gados modē bija popmūzika, kas man ļoti patika. Tobrīd mūzikas skolā mācīties nebija vēlmes, taču ģitārspēli mazliet apguvu.
Pieļauju, ja nebūtu uzradušās diskotēkas, tomēr būtu turpinājis iet muzikālā virzienā. Bet, raugi, spēlējot diskotēkā, publika ir gatava tevi nēsāt uz rokām. Un tu jau savos divdesmit gados esi slavens! Kamēr mēs, tālaika dīdžeji, savā ziņā bijām pionieri šajā jomā, bija interesanti.
Divas reizes ar “Radiotehnikas” diskotēku viesojos pie celtniekiem BAM (Baikāla–Amūras maģistrāles dzelzceļa līnija. – Z. B.), bet, tuvojoties trīsdesmit gadu slieksnim, man kļuva garlaicīgi, jo visu laiku atkārtojās viens un tas pats. Saviem studentiem saku, ka mana ideālā sapņu profesija varētu būt profesionāls tūrists, un šad tad man ir izdevies.
Arī veidojot filmu par Ilmāru Dzeni, sanāca aizceļot uz Ameriku. Kam radās ideja taisīt filmu?
Šķiet, tas bija pagājušā gada sākumā, kad man piezvanīja Jānis Veikšāns no “Emburgas zēniem” un atgādināja par Ilmāra lielo jubileju. Viņš ar savu grupu pagājušā gadsimta 90. gadu vidū bija devies kopīgā koncerttūrē pa Latviju un Ameriku.
Strādājot tā laika vienīgā popmūzikas TV raidījuma “Lifc” komandā, nolēmām veidot koncertfilmu par Ilmāru Dzeni 1993. gadā, kad viņš ieradās Rīgā, jo paralēli gan pie mums, gan Amerikā bija izdevis kaseti “Šeit ir Latvija”, un tās izdevējs bija mans klasesbiedrs un labākais draugs, nu jau mūžībā aizsauktais Guntars Bērtulis, ar kuru kopā savulaik Cesvainē diskotēkās spēlējām. 2021. gadā Latvijas Televīzija bija izsludinājusi filmu konkursu, par kuru man intereses nebija, jo parasti taisu raidījumus. Pret filmu uzņemšanu joprojām izturos ar ļoti lielu pietāti.
Veikšāns teica, ka viņam esot pieejams videoarhīvs no koncerttūres, pateicoties toreizējās “Lauku Avīzes” žurnālistam Ilmāram Randeram, kurš brauca līdzi un vēlāk par šo notikumu uzrakstīja grāmatu. Ierosināju uzrakstīt pieteikumu konkursam. Atbilde nesekoja vairākus mēnešus, un sapratu, ka būs jāiztiek ar plašāku sižetu Latvijas “Sirdsdziesmā”. Tad pēkšņi, nomainoties LTV programmu daļas personāla locekļiem, augustā saņēmu ziņu, ka filma par Ilmāru Dzeni tomēr varētu tapt.
Sākumā bija doma vēstījumu vienkārši balstīt uz minēto koncerttūri, taču, piesaistot Gundaru Rēderu scenārija rakstīšanā, nolēmām parādīt Ilmāru ne tikai kā muzikantu, bet arī joprojām lielisku cilvēku savos 90+ gados. Kāpēc tā, atklāsies filmā. Viņš ir baigais malacis. Viss viņa dzīvē ticis darīts profesionāli augstā līmenī, arī mūzikā.
Būdams ceļu būvinženieris ar labu izglītību, viņš ir strādājis Čikāgā un vēlāk Floridā, nodarbojies ar sportu un nekustamajiem īpašumiem, kamēr mūzika bijusi tikai viņa hobijs. Aizraušanās, kas padarījusi viņu ļoti populāru, ne turīgu, bet par to mēs viņam neprasījām. Protams, vispirms sazinājāmies ar Ilmāru un viņa kundzi Silviju. Saņēmām piekrišanu, taču sapratām, ka līdz dzimšanas dienai 5. decembrī nepaspēsim.
Kā noritēja filmēšana, jo uz Ameriku bija jādodas saspringtā laikā – tikko bija sācies karš Ukrainā un pandēmija arī vēl nebija beigusies?
Satraukums neapšaubāmi bija, un ne tādēļ vien. Kad pāris dienas pirms izlidošanas sazvanīju Silviju, viņa atklāja, ka notikusi nelaime – Ilmārs nokritis un nevar paiet. Pēc tam noskaidrojās, ka lauzta gūža, taču sekoja arī laba ziņa – viņa veselības stāvoklis ļaujot gūžu operēt. Uz Ameriku bija paredzēts doties operatoram Uvim Burjānam, taču divas dienas iepriekš viņa Covid-19 tests bija pozitīvs.
Cepuri nost manu televīzijas kolēģu priekšā, ar viņu palīdzību izdevās atrast viņam aizvietotāju. Jānis Indriks ar kameru ir izbraukājis daudzus pasaules karstos punktus un ir diezgan populārs cilvēks arī mūzikas aprindās, tiesa gan, ar citu vārdu. Brauciens pie Ilmāra Dzeņa viņam noteikti bija ļoti izzinošs, iespēja pilnveidoties mūzikas lauciņā. Necerot pēdējā brīdī atrast operatoru, jau gatavojos braukt viens. Biju sakomplektējis kameru, nelielas gaismas un skaņu pulti.
Es būtu bijis cilvēks orķestris, taču tad parādījās Jānis un varēju uzelpot.
Bijām plānojuši, ka Floridā pie Ilmāra būsim pilnas trīs dienas. Ka būsim kopā dažādās vietās, pļāpāsim par dzīvi un mūziku, viņš mums izrādīs savus albumus, māju un apkaimi, bet tā vietā viņš bija slimnīcā.
Vēlāk Ilmāru pārveda uz rehabilitācijas centru, bet vienalga viņš bija ratiņkrēslā un ārsta uzraudzībā. Oficiāli mūs pie viņa pielaida uz vienu stundu, neoficiāli kopā pabijām mazliet ilgāk. Līdz ar to diezgan būtiski mainījās filmas scenārijs, uzstādījums.
Filmējām arī sporta zāli, kur līdz nelaimīgajam kritienam Ilmārs trīsreiz nedēļā nāca vingrot. Viņš brauca arī ar mašīnu un veda sievu uz veikalu iepirkties.
Aizbraucām arī uz Čikāgu, kur dzima “Čikāgas piecīši”. Tur mūs sagaidīja Armands Birkens un izstāstīja par grupas pirmsākumiem. Milzīga pateicība viņam! Ja viņa nebūtu, iespējams, nebūtu arī šīs filmas, jo viņš mums iedeva unikālus kinomateriālus par “Čikāgas piecīšu” koncerttūri Austrālijā 1972. gadā, turklāt ar labu skaņu, un mēs pat dažas dziesmas uztaisījām nosacīti sinhroni.
No Puertoriko atbrauca Juris Strautmanis, kurš bija spēlējis pirmajā “Čikāgas piecīšu” sastāvā un Latvijā nebija bijis kopš 1944. gada, kad tika aizvests prom kā mazs bērns, un atveda astoņu milimetru filmas, kurās redzams, kā “Čikāgas piecīši” Čikāgā ieraksta savu trešo plati. Mēs jau būtu bijuši priecīgi par fotogrāfijām vien no šī vēsturiskā notikuma, bet nu dabūjām veselu filmu – dzīvās bildes!
Filmas tapšanā liela pateicība arī Ilmāra dzīvesbiedrei Silvijai Dzenei un audžudēlam Klaudijam Hillmanam, kuri ļāva caurskatīt videokasetes, kurās vienkopus ierakstīts viņu ģimenes kinoarhīvs.
Mūs interesējošos materiālus drīkstējām paņemt līdzi, digitalizēt un izmantot. Filmā parādīsies arī citi Ilmāra Dzeņa dažādu laika periodu līdzgaitnieki – Kanādas latviete Kamene Lūsis, kura tagad dzīvo Floridā, un Pēteris Ozols – fantastiski vienkāršs un sirsnīgs cilvēks, kurš piedalījies Vjetnamas karā un trīsdesmit gadus ar Ilmāru kopā koncertējis.
Tātad filma nebūs tikai par Ilmāru Dzeni?
Protams, centrā būs stāsts par Ilmāru, par to, kāds viņš ir. Taču filma, pateicoties senajiem, unikālajiem kinokadriem, ļaus ielūkoties arī mūsu tautiešu dzīvē svešumā un nedaudz sajust tur valdošo gaisotni, kas neapšaubāmi ir latviešu tautas vēstures un kultūras neatņemama daļa. Lai Ilmāram Dzenim pietiek spēka pārvarēt šā brīža grūtumus viņa dzīvē!
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
No malas labāk redzams. Bet vispār par sevi varu teikt – konservatīvs, slinks, piesardzīgs.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Manas dienas ir tik dažādas, tāpēc teikšu, ka nevaru tās iedomāties, dzīvojot bez jēgas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
To ir neiespējami pateikt, jo pirmsākumos Latvijas Televīzijā strādāju par operatoru un man kā iesācējam laimējās filmēt Dziesmu svētkos 1980. gadā, jo pieredzējušie kolēģi bija aizņemti Maskavas olimpisko spēļu atspoguļošanā. Filmēju arī svinīgo pirmā pāļa iedzīšanu tagadējās Zaķusalas televīzijas ēkas pamatos. Viens no atmiņā paliekošākajiem mirkļiem noteikti bija Marijas Naumovas uzvara Eirovīzijā 2002. gadā, kad biju delegācijas vadītājs un, kā zinādams, uz noslēguma koncertu biju paņēmis līdzi Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Vēl atmiņā spilgti palikusi pirmā tiešraide no festivāla “Liepājas dzintars”, “Mikrofona aptaujas”, Amerikas prezidenta Džordža Buša un Romas pāvesta Franciska vizītes… 24 stundu “Millenium” programmas veidošana. Nevaru nepieminēt arī savu diplomdarbu, kas bija par dziedošo ģimeņu “Spietu”, un projektus citās televīzijās.
Labākā izklaide?
Ceļošana un mūzika. Man patīk arī braukt ar divriteni un ar laivu pa upēm.
