Guna Roze: Nē, tā nav literatūra! Tā tiešām ir šķebīga pornogrāfija 0
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Skaidrs, ka tagad, kad nepilna gada laikā Latviju uzspridzinājuši trīs ar mākslu saistīti blīkšķi, daudziem – pat mākslai pietuvinātiem ļaudīm – nekas vairs nav skaidrs.
Uzmācas sajūta, ka kāds manipulē ar nodokļu maksātāju naudu, apzināti grozot “drīkst” un “nedrīkst”, “vērtīgi” un “zemiski” izpratni. Dižtrijotne katra savā veidā ir likta uz pjedestāla – Brektes murālis uz skolas fasādes Rīgā (ieguva pat “Kilograms kultūras” balvu), Latvijas paviljons ar dižlustru Venēcijas mākslas biennālē, un nu arī Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstīta pornogrāfiskā grāmata “SP”.
“Tā ir nostalģija pēc sociālisma laika sabiedriskajām tualetēm un transporta pieturām,” soctīklu diskusijās spriež literāti. “Tagad tāds laiks – gaišais sajaucies ar tumšo, bet tumšais allaž ir pārāks,” nopūšas filozofi piemājas soliņa sarunās un prāto, ka katrs karš no gultsapakšām izlaiž visus mošķus to orģijās.
Vēl ir Antiņi, kas brīnās, kāpēc izņēmumi vienmēr izrādās tik paģēroši un uzmācīgi. Kāpēc karš tomēr notiek, ja arī kara cēlāji ir atsevišķi psihopāti uz miljardu fona.
Par laimi, Latvijas mākslā mošķi, kas izlaisti orģijās, pagaidām ir izņēmumi.
Diemžēl to vērienīgums un finansējuma avots nepavisam nav laba zīme. Labā zīme, ka nevienā no šiem gadījumiem sabiedrība nav šo mākslu sveikusi ar ziediem un orķestri. Protams, iedarbīgāk būtu, ja visi, kas atļaujas neklusēt, tomēr neslēptos, kā bibliotekāre X, Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūršoks” nosodot pornogrāfijas izdošanu par valsts naudu. Jo tie, kas murāļus atbalsta, tie taču neslēpjas.
Vispieņemamākais no šiem trim ekshibicionismiem mākslas telpā man personīgi ir pirmais. Otrajā gadījumā jāsecina, ka man ir īpatnēja humora izjūta, jo Latvijas paviljona humoru nesaprotu. Bet, runājot par rozā grāmatu ar žogu zīmējumu uz vāka, ko tās slavinātāji, tostarp naudas piešķīrēji, dēvē par nebijušu kultūras fenomenu un vienu no novatoriskākajiem tekstiem latviešu literatūrā, man pietika ar sešu septiņu atvērumu izlasīšanu (“Kultūršoka” sižetā var apstādināt stopkadrā), lai nolemtu, ka nebūšu publiciste X un kā mākslas patērētāja (kurai, jā, arī ir sekss) tomēr atļaušos publiski paust: nē, tā nav vis literatūra! Tā tiešām ir šķebīga pornogrāfija.
Turklāt šādi teksti nav novitāte, tādi – latviski uzrakstīti – biezā slānī izdoti jau pirms simts gadiem. Šis teksts pat nav tapis kā literatūra – tā ir seksopāta dienasgrāmata.
Vienīgā novitāte te ir fakts, ka kaut kas tāds nodēvēts par literatūru (turklāt fenomenālu) un izdots par budžeta naudu.
Pat ja 8000 eiro uz kopējā finansējuma ir nieks, diez vai tam piekristu izdevēji. Grāmata izdota 300 eksemplāru tirāžā, tātad par katru eksemplāru nodokļu maksātāji samaksājuši gandrīz 27 eiro. Neatminami vērtīgs darbs!
Neatceros nevienu tik dāsni finansētu oriģinālliteratūras darbu, pat summējot autora stipendiju un dotējumu izdevējam. Acīmredzot ir viegli ar naudu, kas nav paša nopelnīta, apmaksāt savu privāto mošķu brīvlaišanu. Varbūt ar “SP” tekstu viss pat ir kārtībā, tikai sajaukta nozare?
Nez vai sabiedrībai būtu iebildumi, ja šī grāmata tiktu izdota kā medicīnas literatūra no TAI paredzētajiem līdzekļiem. Kā praktiska ilustrācija seksoloģijas, psiholoģijas studentiem un speciālistiem tā droši vien ir vērtīga. Grāmatnīcās taču tehniskā literatūra neatrodas daiļliteratūras plauktos, lai gan ir grāmata.
Tāpēc patiesībā jutīgs ir tikai viens jautājums, kas arī problēma: kāpēc tas bija jāizdod KULTŪRkapitālam? Beigu beigās, vai šāda māksla drīkst nepatikt? Vai tiešām ir jāpatīk? Ja vairākums sabiedrības ir antiņi, kam netīk tāpēc, ka antiņi nemāk mākslu, vai kāds mūs, antiņus, izglīto? Vai pastāsta, kāpēc krāniņu čemurs virs galvām vai no seksa atkarīga indivīda pieraksti ir māksla?
Kijivā nupat uzstādīta skulptūra Ļeņina pieminekļa vietā, kas, pavirši uzmetot skatu, atgādina pornogrāfiju. Lūk, tā ir trāpīga kara laika māksla – māksla ar vēstījumu.
