Es neko nenovedu līdz galam. Tas ir konflikts ar realitāti 0
Viņi ar entuziasmu ķeras pie katra jauna darba, taču, nepabeiguši to, pāriet uz citu. No kurienes tāda nespēja novest iesākto līdz galam?
Viņiem ir grūti laikā pabeigt darbu. Viņi var izgāzties eksāmenā, izlemjot to vienkārši nekārtot, lai gan bija labi sagatavojušies. Kāpēc tā notiek? “Tādi cilvēki dzīvo ārpus laika,” skaidro analītiskā psihoterapeite Gaļina Berezovska. “Viņi darbojas zemapziņas iespaidā un tā ir pretrunā ar viņu psihes apzināto daļu. Kāda sāpīga pagātnes pieredze viņiem traucē šodienā izveidot cēloņu un seku sakarību, darboties secīgi un atbildīgi, bet, tajā pašā laikā, pasargā viņus no negatīvām emocijām un spēcīgiem pārdzīvojumiem.”
Konflikts ar realitāti
Kamēr projekts nav pabeigts, diplomdarbs nav uzrakstīts vai atskaite nav sagatavota, šķiet, ka viss vēl ir mūsu varā. Pieliktais punkts nozīmē, ka no šī brīža lieta, ar kuru bijām aizņemti, tiks nodota citu cilvēku pastiprinātai uzmanībai.
“Tāda situācija zemapziņā var izraisīt bailes, ka rezultāts netiks pienācīgi novērtēts, bet mūsu spējas, iedziļināšanās jautājumā tiks apšaubīti,” spriež Gaļina Berezovska. “Negatīvās gaidas var būt tik sāpīgas, ka daži no mums neapzināti sāk vilkt garumā vienu darbu, viegli pārejot uz citu.” Tādiem cilvēkiem tas ļauj izvairīties no konfrontācijas ar realitāti un sargā no vilšanās. Kamēr darbs nav pabeigts, paliek savas visvarenības ilūzija.
“Īpaši asi tādas situācijas uztver tie, kurus audzināja valdonīgas, mazākās dzīves detaļas kontrolējošas mātes,” precizē psihoterapeite. “Visticamāk, kļūstot pieaugušam, tādam cilvēkam tāpat nepieciešama atzīšana, beznosacījumu mīlestība un izvairīšanās no visa, kas var palielināt viņa šaubas par savām spējām.”
Skaidra mērķa trūkums
Pēc paziņojuma, ka viņa karjeras kāpums nav tālu, gadu vēlāk viņš, visticamāk, būs palicis savā iepriekšējā amatā. Uzņemoties nepadarāmu darbu nastu, daudzos gadījumos viņš atkal nevarēs pabeigt nevienu… “Tādas attieksmes pret darbu pamatā ir kļūdaina izpratne par saviem pienākumiem,” uzsver pārmaiņu trenere Segolēna Kolonna.
“Dažreiz darba devējs nespēj skaidri noteikt, kur sākas un beidzas katra darbinieka kompetence.” Rezultāts ir tāds, ka darbinieki burtiski slīkst nepadarāmo darbu jūrā.
“Aizraušanās ar ideju, kaislīgs impulss paveikt noteiktu uzdevumu viegli nāk un iet, ja mums nav skaidra priekšstata par to, kāpēc mēs to darām,” skaidro trenere. Tad pat visnopietnākais nodoms neīstenojas konkrētā rezultātā.
Neuzstājiet, lai tāds cilvēks nekavējoties atgrieztos pie darba un paskaidrotu iemeslus, kādēļ viņš to nepabeidza – tas tikai izraisīs viņā pārdzīvojumus par savu vājo raksturu. Vislabākā motivācija viņam ir prieks par jau paveikto. Galu galā neizdarības iemesls nav gribasspēka trūkums, bet skaidrības trūkums. Tādēļ tādi jautājumi kā “Kāpēc tu atkal neesi pabeidzis iesākto?” jāaizstāj ar tādiem, kas mudinās uz racionālām darbībām, piemēram: “Ko tu plāno darīt, lai veiksmīgi īstenotu iecerēto?”
Bēgšana no nāves bailēm
Novest iesākto līdz galam nozīmē no tā šķirties. Zemapziņas pārdzīvojumi tādā brīdī var līdzināties agrīnas bērnības bailēm. “Daži bērni īpaši dziļi sajūt piespiedu šķiršanos no mātes vai krūts zīdīšanas,” saka Gaļina Berezovska. “Nāvējošas šausmas – tā varētu raksturot viņu izjūtas tajā brīdī. Tas iespiedies zemapziņā un pēkšņi izpaužas situācijās, kas asociatīvi atgādina to pirmo šķiršanos.”
Pieredzes stāsts
Anastasija, 26 gadi, menedžere:
“Es iestājos universitātē ar pirmo mēģinājumu. Kad pienāca laiks nokārtot sesiju, es kļuvu nervoza: biju pārliecināta, ka eksāmenus nenokārtošu. Šīs bailes bija tik stipras, ka nokļuvu slimnīcā. Es vienmēr mācījos ar prieku, bet katru reizi eksāmena priekšvakarā meklēju jebkuru iespēju no tā izvairīties. Es uzrakstīju interesantu diplomdarbu, bet pirms tā aizstāvēšanas pārdzīvoju tādas šausmas, ka man bija jāņem akadēmiskais atvaļinājums.
Izmisums noveda pie psihoterapeita. Terapija palīdzēja saprast, ka visos šajos gados manu gribu paralizēja bērna bailes no tā, ka viņš var nebūt augstākajā līmenī, ka atkal būs jājūtas kā izraidītam no paša ģimenes. Pēc pieciem terapijas mēnešiem, šķiet, esmu spējīga tikt galā ar šo pieredzi un ceru aizstāvēt diplomdarbu.”
Atliekot darba pabeigšanu, mēs izdarām noteiktu manevru, kas paredzēts, lai palīdzētu izvairīties no viena no visgrūtākajiem pārdzīvojumiem.
Ko darīt?
Sastādi skaidru plānu. Starp daudzajiem projektiem izvēlies vienu, kurā jūtaties viskompetentākais. Nosaki tā posmus un katra īstenošanai nepieciešamo laiku. Reālistiski novērtējot savus spēkus, risinot uzdevumu, saglabāsi savu iekšējo līdzsvaru.
Tuvojies mērķim pakāpeniski. Darba temps palēninās, kad entuziasms, ar kuru sāki jauno darbu, zaudē spēku. Saprātīgāk izmantot darba stundas palīdzēs kalendārs ar atzīmēm par katra posma beigu datumu. Salīdzinot paveikto ar plāniem, varēsi koriģēt darba ritmu.
Iztēlojies rezultātu. Jautā sev: kas mainīsies manā dzīvē, kad pabeigšu šo darbiņu? Vai saņemšu materiālu atlīdzību, gandarījumu par paveikto vai jutīšos profesionāli veiksmīgs? Atbildes palīdzēs koncentrēties uz mērķi.
Pasniedz sev dāvaniņas. Pārvarēt apātiju un pabeigt iesākto darbu palīdzēs mazās balvas. Piemēram, piešķir sev divas atpūtas dienas – tā varēsi apdomāt paveikto un izvēlēties nākamo mērķi.
Avots: psychologies
