“Es nekam neesmu derīgs”. No kurienes šādas jūtas bērnā un pieaugušajā. Un ko iesākt? 0
Narcistisks pašvērtējums ir izveidojies tāpēc, ka cilvēkam trūkst noteiktas pozitīvas attieksmes pret sevi, kas raksturīga pašpārliecinātiem cilvēkiem. Narcistisks cilvēks, pēc N. Makviljamsa teiktā, jūtas kā kautrīgs bērns, kurš norūpējies par sevi – dažreiz apzināti, dažreiz neapzināti. Pat prieka un triumfa brīžos tādu cilvēku dvēseles dziļumos dzīvo bailes, ka viņi vai nu nav veiksmes un panākumu cienīgi, vai arī par visu labo būs jāmaksā. Neveiksmes brīžos viņu pašvērtējums nokrīt līdz kritiskajam minimumam – “es nekam neesmu derīgs”.
Vai vispār jārunā par to, ka vecākiem jāizvairās no tādiem faktoriem, kas jebkādā veidā varētu veidot bērnā līdzīgu attieksmi pret sevi?
Uzskaitīsim tos individuālos un ģimenes faktorus, kas veicina bērnā narcistiskus priekšstatus par sevi.
Kas ietekmē bērna priekšstatus par sevi
E. Millere izceļ mātes emocionālo nestabilitāti, “..kuras garīgais līdzsvars atkarīgs no tā, vai bērna uzvedība atbilst viņas vajadzībām”. Ja bērns uzvedas atbilstoši vecāku vēlmēm, viņam ir garantēta vecāku “mīlestība”, kas šajā gadījumā ir emocionālā izmantošana, jo tā netiek sniegta vienkārši tāpēc, ka bērns ir. Un bērns izdara neapzinātu secinājumu, ka tāds, kāds viņš ir, viņš nav pietiekoši labs, ka viņa īstais “es” jānomaina pret kaut ko citu, kas mammai patiks labāk. Tā rodas pieradums nēsāt psiholoģiskās maskas un, galvenais, nostiprinās pārliecība par to, ka bez maskas viņu neviens nemīlēs. Bērnam ir īpaša nepieciešamība pēc mātes – lai viņas acīs “ieraudzītu savu atspulgu”, veidotu reālistisku priekšstatu par sevi, saprastu, kāds tas ir, un lai šis spoguļattēls būtu pietiekami pozitīvs. Ja māte savā bērnā redz nevis viņa patieso personību, bet projicē uz viņa savas bailes, vēlmes un plānus, tad bērns, tā vietā, lai radītu priekšstatu summu par to, kāds viņš ir patiesībā, veido “es” koncepciju, kuru veido mātes projekciju summa.
Šis bērns “visu dzīvi meklēs spoguli”, citiem vārdiem, viņam nebūs stabila un reāla pašvērtējuma, tas būs miglains un meklēs apstiprinājumu no ārpuses. Galu galā šādi cilvēki, kļūstot pieauguši, jūt nepārtrauktu nepieciešamību pēc uzslavām, sajūsmas un akceptēšanas, kā arī ļoti sāpīgi uztver kritiku, pašlepnuma traumas un pat vienkārši neērtas situācijas, jo viņi neprot pastāvīgi uzturēt savu pašvērtējumu noteiktā līmenī – tas svārstās atbilstoši ārējam novērtējumam.
Ne mazāk postošs pašvērtējumam ir tas, ka bērnībā tiek apspiestas bērna emocijas, ja tās bijušas neērtas vecākiem. Tādos apstākļos bērns pats sāk apspiest savas emocijas, lai izpatiktu vecākiem pat tiktāl, ka zaudē saikni ar paša emociju pasauli, pārstāj apzināties, ko viņš jūt. Pakāpeniski viņš zaudē spēju paust empātiju attiecībā uz sevi, bet pēc tam arī pret citiem. Ja nav empātijas pret sevi, cilvēks nespēj sevi uzmundrināt neveiksmju brīžos, nespēj paļauties uz saviem spēkiem grūtos dzīves brīžos. Daudzi sāk sevi uzskatīt par vājiem cilvēkiem, neveiksminiekiem. Ar tādu attieksmi pret sevi nevar runāt par kaut kādu pašvērtējumu.
Nevar nepieminēt bērnībā pārciesto nākotnes pašcieņu iedragājošo traumu un pazemojumu (it īpaši atkārtotu) nelabvēlīgās sekas. Traumas var skart kā pašu bērnu, tā arī viņa idealizēto pieaugušo. Pārdzīvojumi par nenovērtēšanu un pazemojumiem bērnam liek vilties pašam sevī vai dievinātajā pieaugušajā, ar kuru bērns bijis tuvs un kuru viņš bija idealizējis (H. Kohuts). Šajos gadījumos bērnam rodas priekšstats, ka, ja reiz ar viņu vai viņa ideālu notiek kas tāds, tātad viņš nav pietiekami labs, kas, protams, traucē veidoties reālistiskam un stabilam pašvērtējumam.
