“Es nekad neesmu šķirojis koncertus.” Saruna ar diriģentu Atvaru Lakstīgalu 0
Sveicot maestro ATVARU LAKSTĪGALU ar nomināciju Lielajai mūzikas balvai “Balva par izcilu interpretāciju” par Sergeja Rahmaņinova Trešā klavierkoncerta atskaņojumu 4. oktobrī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un pianistu Vestardu Šimku, Operetes teātra kolēģe, JVLMA Vokālās nodaļas studente Kristīne Matvejeva (turpmāk tekstā OT) aicināja mākslinieku uz sarunu.
OT: Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties projektus, kuros piedalīties?
Atvars Lakstīgala: – Prioritāte allaž ir kvalitāte. Man ir ļoti svarīgi, kāds būs potenciālais rezultāts, turklāt ne tikai darbā ar profesionāļiem, bet arī bērniem.
Tā kā es esmu skolas direktors un man ļoti patīk strādāt ar bērniem, cenšos viņiem palīdzēt, iedvesmot, kopā ar viņiem veidot projektus un veidot viņos apziņu, ka tam jābūt kvalitatīvi atskaņotam pat tad, ja tas ir vēl ar bērnišķīgu izpratni, ka tā ir ar bērna acīm skatīta mūzika. Tas man ir ļoti svarīgi.
Es nekad neesmu šķirojis koncertus,
vai tas ir daudzveidīgai auditorijai milzīgās koncertzālēs, vai tas ir dažiem cilvēkiem, jo, manuprāt, jebkurš ir pelnījis dzirdēt vislabāko.
OT: Kā, jūsuprāt, klasisko mūziku var padarīt interesantāku, it īpaši – jaunākajai paaudzei?
– Tas ir atkarīgs no tā, kā tiek sagatavots klausītājs. Es savus koncertus mūzikas skolā vienmēr cenšos sagatavot, izstāstot, par ko tur būs runa, par komponistu, par laikmetu, ko komponists ir pārdzīvojis, kādas bija viņa emocijas, kā tas saskan ar mūsdienām, un aicināt bērnu ar konkrētu uzdevumu – saklausīt kādas konkrētas detaļas, – tad tas ir pilnīgi savādāk.
Likt klausīties klasiskās mūzikas koncertu vairāk par stundu, nesagatavojot viņu, manuprāt, ir nežēlīgi.
Tas attiecas uz jebkura žanra mūziku, jo, ja pat ir ilgstoša interese par viena stila mūziku, agrāk vai vēlāk tā apnīk, ja tajā nav kāda personīga interese.
Kā skolas direktors regulāri aicinu profesionālus māksliniekus viesoties skolā un esmu ievērojis, ka
bērniem patīk, ja arī viņus iesaista komunikācijas un muzicēšanas procesā.
Pagājušajā gadā mūsu mūzikas skolā bija Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris, un pieci no skolas bērniem spēlēja šajā orķestrī, līdz ar to viņi iemācījās sajust to garšu, kā tas ir spēlēt starp gandrīz jau īstiem profesionāļiem, bet kas tomēr vēl mācās.
Nekas man nedod lielāku gandarījumu kā bērnu laime, kas “pavelk” viņus tālāk uz: “Jā, es to gribētu darīt”.
Arī šogad mums ir paredzēti divi kamermūzikas projekti ar profesionāliem mūziķiem gan no Sinfonietta Rīga, gan LNSO, kur viņi gan uzstāsies paši, gan arī iesaistīs mūsu audzēkņus kopīgā muzicēšanā.
OT: Kas diriģenta profesijā sniedz jums vislielāko gandarījumu?
– Studējot diriģēšanu, es kaut kur lasīju, ka neviena cita profesija neveido endorfīna hormonu vairāk kā diriģenta gandarījums pēc koncerta, saņemot klausītāja aplausus.
Tas bija kāds pētījums, kas man lika aizdomāties, ka tā tas patiešām arī ir.
Un publikas atsaucība ir tā, kas dod tās lielās emocijas.
Atceros, kad kopā ar LNSO devāmies Āzijas tūrē, mums divas nedēļas katru dienu bija koncerts citā pilsētā, kas fiziski bija gana nogurdinoši. Atpakaļceļā devāmies caur Indiju, kur bija vēl divi koncerti.
Lielais pārgurums, netīrība visapkārt – ļoti negribējās neko spēlēt, zuda iedvesma.
Un tad pienāca koncerts Mumbajas koncertzālē, kur klausītāju enerģija un atmosfēra bija tik ļoti pozitīva, ka Dvoržāka Devītajai simfonijai bija palikušas vēl trīs taktis, ko spēlēt, bet publika bija jau kājās. Tas tā iedvesmoja un emocionāli pacēla mūziķus, ka varētu vēl divas nedēļas ceļot un koncertēt.
OT: Kā jūs vērtējat operetes žanra attīstību Latvijā?
– Es ļoti augsti vērtēju šo žanru, jo, manuprāt, tas ir nepelnīti atstāts novārtā. Klausītājiem jābūt līdzvērtīgi pieejamai gan simfoniskai mūzikai, gan opermūzikai, gan operetes mūzikai, gan kamermūzikai.
Tam nevajadzētu būt nodalītam, man ir kauns, ka Latvijā šim žanram netiek pievērsta atbilstoša uzmanība. Īpaši, ja mēs paši sevi prezentējam un pasniedzam kā profesionālās mūzikas lielvalsti, kas, protams, tā arī ir.
No mazas valsts tik daudz atpazīstami un talantīgi mūziķi ir iekarojuši visu pasauli, bet tajā pašā laikā esam pēdējā vietā tieši operetes attīstībā.
Es ticu un ceru, ka Latvijas Operetes fonda sāktā žanra attīstība Latvijā notiks pozitīvā virzienā un strauji.
Ne viens vien klausītājs ir atzinis, ka tieši operete viņam ļāvusi labāk uztvert arī operas žanru, jo tas ir kā nesaraujams organisms.
Ir jābūt pieejamiem abiem šiem muzikālā teātra žanriem. Man šķiet, ka daudzi pēdējo 25 gadu laikā nemaz nezina, kas ir ārpus ierastās mūzikas vides.
Viņi zina, ka var aiziet uz dramatisko teātri vai uz simfonisko koncertu, bet nezina, ka nu jau septiņus gadus ir atkal pieejama Latvijas Nacionālā operete.
Līdz ar to viņiem tas kaut kādā veidā saistās ar operu, ar kaut ko smagnēju, kur visu laiku dzied svešā valodā un kur kādu vienmēr nogalina. Bet tā gluži nav.
Gan iestudējuma veidotājiem, gan klausītājiem ir vērts iedziļināties operešu varoņu patiesajās emocijās.
Operetēs dzied un runā, lielākoties, valsts valodā, līdz ar to ir publikai saprotama.
Tai gandrīz vienmēr ir laimīgas beigas un ļoti liela pozitīvisma deva. Esmu pārliecināts, ka šis žanrs sabiedrībai ir vajadzīgs!
OT: Vai varētu uzskatīt, ka šis ir iemesls kāpēc jūs piedalāties šajā procesā?
– Jā, arī tas, protams, jo es tiešām vēlos palīdzēt šim žanram atkal uzplaukt un parādīt sabiedrībai vērtības un emocionālo ieguvumu, ko sniedz šī žanra iespējas.
Protams, šis žanrs paplašina arī manas profesionālās iemaņas, jo tas manā pieredzē personīgi arī ir kaut kas jauns.
Nav tā, ka es esmu mācīts speciāli operetes žanrā.
Līdz ar to esmu spiests vairāk iedziļināties, pētīt operetes īpašo, specifisko stilistiku, vairāk paklausīties šo mūziku, lai to varētu tā veiksmīgi adaptēt un izdarīt pareizi.
OT: Cik liela nozīme augsti profesionālam sniegumam ir savstarpējai komunikācijai starp diriģentu un pārējiem māksliniekiem?
– Tā ir vesela māksla, lai diriģents saglabātu savu autoritāti, bet tajā pašā laikā būtu draudzībā ar mūziķiem. Lai būtu ģimeniskums, lai būtu savstarpējā uzticība, bez kuras nevar. Bet tajā pašā laikā saglabājot autoritāti un prasīgumu, bez kura arī īsti nevar.
Man šobrīd pasaulē nav zināms neviens diriģents, kuru visi orķestrī simtprocentīgi mīlētu,
teiktu, ka tas ir mūsējais. Tas ir tikai normāli, tāpat ir ar režisoriem teātros.
Pareizākais ir darīt visu iespējamo, lai atrastu kontaktu un nezaudētu autoritāti.
Es arī esmu pieļāvis savas kļūdas, uzsākot darbu šajā profesijā. Bet izdarītie secinājumi mani ir tikai stiprinājuši. Nemaz nav tik vienkārši nostāties septiņdesmit cilvēku priekšā un saprast, ka esi viens no jaunākajiem starp viņiem un tagad mācīsi viņiem, kā jāspēlē.
Pašam ir jābūt ļoti lielai pārliecībai, jo,
tiklīdz orķestris sajūt, ka diriģents pats nav pārliecināts, tajā brīdī viņš ir norakstīts,
un viņš nekad neiegūs īstu autoritāti.
Ļoti svarīga ir pirmā komunikācija ar mūziķiem, – diriģentam ir jābūt ļoti sagatavotam. Viņam ir jāzina viss par mūziku, par to, ko viņš vēlas teikt, tad sadarbībā nebūs problēmu.
Divus ar pusi gadus es mācījos diriģēšanu Berlīnē, kur man profesors teica, ka principā ar labiem orķestriem tu pat vari neko nedarīt. Viņi tevi vērtēs pēc tā, kā tu uznāksi pie orķestra. Jau pirms tu pacelsi rokas, viņiem būs skaidrs – būs vai nebūs. Tieši pirmais iespaids ir ļoti svarīgs.
OT: Kurš mūzikas žanrs Jums kā māksliniekam ir vistuvākais, un kādu mūziku klausāties ikdienā?
– Es cenšos draudzēties ar visiem žanriem. Mīļākais ir tas, ar ko es tajā brīdī strādāju, tas man ir gan mīļākais komponists, gan mīļākais žanrs, jo es izlieku visu sevi tajā brīdī.
Nebūs tā, ja man mīļākais komponists ir, piemēram, Čaikovskis, tad, diriģējot Štrausu, domāšu tikai par Čaikovski. Brīdī, kad ar programmu strādāju, koncentrējos tikai uz to.
Ja pavisam nopietni, tad pēdējos gadus mani ir ļoti aizrāvis Bēthovens.
Pirmos gadus es izvairījos no viņa, jau četrus gadus biju orķestra galvenais diriģents, bet neķēros klāt klasicismam, jo man šķita, ka es pats esmu liels un smags, līdz ar to es darīšu to mūziku smagu.
Tad es vienreiz pamēģināju, un mani tik ļoti tas aizrāva un iepatikās, ka es labā nozīmē saslimu ar Bēthovenu un visur, kur es diriģēju, arī ārzemēs, vienmēr piedāvāju Bēthovena interpretācijas. Manuprāt, tas ir sanācis.
Protams, romantiskā mūzika – Čaikovskis, Rahmaņinovs, Štrauss, Mālers – viņos ir šīs romantiskās emocijas, stāsti, uz kuriem balstīties. Un tas palīdz.
Tajā pašā laikā tas ir izaicinoši, lai neatkārtotos, bet izveidotu kaut ko savu, unikālu, bet tas nenozīmē, kad es nekad neinterpretēju baroku vai klasicismu, vai laikmetīgo mūziku.
Ja runa ir par latviešu izpildītājiem, es klausos Intaru Busuli,
jo viņš, manuprāt, tiešām ir ne tikai ļoti talantīgs kā estrādes mākslinieks, bet arī erudīts un ļoti inteliģents cilvēks. Es viņu personīgi pazīstu, līdz ar to mums vienmēr ir, par ko parunāt.
Ne visi pop mūzikas un estrādes žanra pārstāvji ikdienā aiziet uz teātri vai koncertu, bet Intars labprāt iet. Līdz ar to viņš ir ļoti labi informēts par to, kas notiek sabiedrībā.
Tāpat ir ar Kārli Lāci, kas pārsvarā raksta viņam dziesmas. Arī Kārlis man ir tāds domubiedrs, kuru es labprāt interpretēju. Katrā ziņā man patīk viņa domāšanas veids mūzikā.
OT: Kādu muzikālo darbu jūs noteikti vēlētos diriģēt?
– Man ļoti liels sapnis ir Riharda Štrausa opera “Rožu kavalieris”.
Ir divi darbi, kuru dēļ es vispār sāku mācīties diriģēšanu. Viena no tām bija Pučīni opera “Toska”, un otrs ir Štrausa “Rožu kavalieris”.
Daudzi mani kolēģi atceras, ka “Toska” bija tā izrāde, kurā es pats spēlēju no partitūras, nevis no sava mežraga partijas.
Pēc pirmās profesijas esmu mežradznieks. Līdz ar to ļoti labi zināju šo mūziku, centos neko nepalaist garām un katru reizi to izdzīvot. Tā man bija kā sava veida dvēseles barība.
Diemžēl Štrausa “Rožu kavalieri” nav vēl man sanācis ne spēlēt, ne diriģēt,
bet “Tosku” ir sanācis gan spēlēt, gan diriģēt, līdz ar to šis bērnības un jaunības sapnis ir vēl procesā. Redzēsim kā dzīve mani vedīs. Vēl ir laiks.
Kolēģi par Atvaru Lakstīgalu
Agija Ozoliņa-Kozlovska, Operetes teātra direktore, pianiste: “Atvars ir ļoti prasīgs gan pret sevi, gan citiem, tai pat laikā arī taktisks, labvēlīgs un laipns. Viņš ir precīzs gan prasībās, gan attieksmē pret mūziķiem, un mūziķi to novērtē.
Mēģinājumos paveicamais ir precīzi izplānots, un uz tiem viņš ir vienmēr rūpīgi sagatavojies, un tas attiecas gan uz orķestra mēģinājumiem, gan uz mēģinājumiem ar pianistu un solistiem, kori vai trupas kopmēģinājumiem.
Viņš ieklausās arī kolēģu teiktajā. Viņa darbu raksturo kvalitāte.”
Anta Jankovska, soliste: “Atvars ir ļoti profesionāls. Ar viņu uz skatuves ir droši, tajā pašā laikā viņš ļoti emocionāli dzīvo līdzi tam, kas notiek uz skatuves.
Mēģinājumos viņš ir apbrīnojami profesionāls un nosvērts, ļoti pieklājīgs, viņš vienmēr dod aizrādījumus vēlējuma izteiksmē ar lielu cieņu pret katru indivīdu.
Mūsu gadījumā būtiskais faktors, lai veidotos veiksmīga sadarbība, ir viņa spēja pielāgoties jebkuriem apstākļiem, izteikt skaidras idejas un spēt savākt trupu dažkārt ekstremāli īsā laikā.”
Valērija Koļago, soliste: “Sadarbība ar Atvaru ir viegla un patīkama, darbs ir ļoti strukturēts un produktīvs. Viņš uztur vieglu un draudzīgu atmosfēru mēģinājumos, tajā pašā laikā skaidri deklarējot savas prasības un stingri turot grožus. Atvars jūt un saprot dziedātājus un skatuves dzīves procesus, tāpēc ir liela vienotība un iedvesmojoša kopīgas radīšanas sajūta.”
