“Es negribētu dzīvot senajā Lietuvā.” Saruna ar Kristinu Sabaļauskaiti 0
Lietuviešu rakstnieces, mākslas vēstures zinātņu doktores Kristinas Sabaļauskaites (1974) vārds Latvijā kļuva zināms 2011. gadā, kad klajā nāca pirmais viņas tetraloģijas “Silva rerum” romāns (Daces Meieres tulkojumā).
Atzīts par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem lietuviešu literatūrā, “Silva rerum” ir saņēmis apbalvojumus arī ārpus Lietuvas. Kristina raksta par Žemaitijas bajāru Norvaišu dzimtu, un tas ir laiks, sākot ar 17. gs. otro pusi. Tiek atklāta dzīve un politika senajā Lietuvas Dižkunigaitijā, kā arī baroka laikmeta cilvēks.
Ceturtā grāmata turpina Norvaišu ģimenes stāstu un pabeidz lielo Viļņas sāgu – 18. gs. otrajā pusē notiek straujas pārmaiņas politikā, ekonomikā un kultūrā, varenās valsts bajāri sašķeļas divās nesamierināmās nometnēs.
Silva rerum – “lietu mežs” (latīņu val.) – atbilst Kristinas rakstības stilam, veidam, kā šos romānus uzlūkot lasītājam. Par politisko “lietu mežu” gribējās rakstnieci iztaujāt vairāk.
– Jūs rakstāt par “brīviem cilvēkiem”. Vai lietuviešiem izdevās saglabāt savu brīvību gadsimtu gaitā?
K. Sabaļauskaite: – Lietuviešiem ļoti patīk brīvība.
Mēs bijām brīvi toreiz un esam brīvi tagad, pat zem cara vai padomijas sloga palikām garā brīvi.
Bija divas lielas sacelšanās, grāmatu kontrabandisti, nacionālā atmoda 19. gs. otrajā pusē, kas noveda līdz Lietuvas neatkarības atjaunošanai. Tas viss liecina par nesalauztu garu. Brīvība ir prāta stāvoklis.
Dažreiz es redzu cilvēkus, kas dzīvo brīvā sabiedrībā, bet viņu prāts ir ieslodzīts – par to labi rakstījis Lietuvā dzimušais Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs. Arī mūsu rakstnieks Balis Sroga, kuru nespēja salauzt pat ieslodzījums Štuthofas koncentrācijas nometnē, tāds ir, un to pierāda viņa romāns “Dievu mežs” (“Dievų miškas”, 1957), kas tika atzīts par svarīgāko grāmatu lietuviešu 20. gadsimta literatūrā.
Brīvība nav tikai fakts, tas ir process, kas sākas no mazām lietām – ikdienas izvēles, pretošanās apspiešanai, atteikšanās mazināt brīvības vērtību.
– Vai demokrātija nav vājāka par monarhiju?
– Nedomāju, ka demokrātiska valsts var būt vājāka. Viens no demokrātijas galvenajiem nosacījumiem ir beznosacījuma cieņa pret cilvēka brīvību un cilvēktiesību aizstāvība. Visas runas par “kontrolēto demokrātiju”, “cilvēka brīvības daļēja ziedošana kopēja labuma dēļ”, “suverēna demokrātija” (demokrātija, kas neatbilst vispārējai definīcijai) un “vienkāršo cilvēku demokrātija” parasti ir tikai vāji slēpti mēģinājumi atbalstīt diktatūru vai autoritārismu.
Runājot par Lietuvas vēsturi – jāuzsver, ka monarhiju esam baudījuši tikai viduslaikos, vien kādus 12 gadus mums bija tikai viens karalis – Mindaugs. Savukārt mūsdienu Lietuva ir demokrātiska valsts, kurā ieklausās plašākā ģeopolitiskā mērogā. Ko gan vēl var vēlēties?
– Vai savos darbos jums gadās ielikt atsauces uz kādu mūsdienu Lietuvas līderi?
– Noteikti ne! Mani romāni nav nekādi romans a clef (no franču valodas “romāns ar atslēgu” jeb tāds, kurā tiek vēstīts par reālu dzīvi, piesedzoties ar literāru izdomu. – Red.), un es nedomāju, ka vispār varētu autentiski attēlot 16.–17. gadsimtu, ja gribētu salikt tajā mūsdienu politiķu tēlus vai viņu dēkas.
– Kā Eiropa varētu pretoties agresijai, kas uzvēdī no austrumiem? Vai jūsu darbi var sniegt padomu?
– Labākais veids, kā pretoties agresijai un izvairīties no nelabvēlīgām ģeopolitiskām situācijām, ir cītīgi mācīties no vēstures, it īpaši no tās kļūdām. Kad rakstīju “Silva Rerum IV”, saskatīju tēlojamajā gadsimtā zināmas paralēles ar mūsdienām. Bet tagad mēs zinām, kur noved neapdomīga svešu dāvanu pieņemšana vai ko nodara svešas varas īstenota “kādas noteiktas nacionālas minoritātes atbrīvošana”.
– Kas jūs gribētu būt 16.–18. gadsimta Lietuvā?
– Es negribētu dzīvot senajā Lietuvā, un tam ir divi iemesli: vāji attīstīta medicīna un sieviešu beztiesīgums. Es noteikti negribētu nomirt no kādas infekcijas tikai tāpēc, ka nebija antibiotiku vai vakcīnu. Es negribētu, lai mana laulība būtu manas ģimenes rokās, jo tā pavēl dinastijas vai īpašuma mantošanas tradīcijas, un negribētos arī būt ierobežotai izglītības jomā.
Prozas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Šķita, ka ar 16.–18. gs. attēlojumu literatūrā ir grūti notvert lasītāja uzmanību, īpaši, ja ir paaugstināts tā laika jēdzienu blīvums stāstā… Statistika gan rāda, ka K. Sabaļauskaites tetraloģija apgāž šo pieņēmumu, jo uzrunā ar baudāmi veidotu tekstu, ko var lasīt pa gabaliņiem vien.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatu Kristinas Sabaļauskaites romānā “Silva rerum IV”. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.
Prancišks Ksavers Norvaiša no Milkantiem, Societatis Iesu, Dieva esamību visskaidrāk izjuta, raudzīdamies zvaigžņotajā debesu velvē, bet debesu spīdekļu diženumu, kauns pat teikt, taču, cik nu sevi atcerējās, jau kopš bērnības vislabāk un brīnumaināk apjauta, atvieglodams pūsli.
Tā arī toreiz, siltajā un blīvajā, teju vai samtainajā 1770. gada 10. augusta naktī, stāvēdams sava tēvoča Petra Antana Norvaišas pagalmā, viņš atpogāja melno bikšu priekšu, pašķīra sāņus melnā žistokora stūrus – sutanu, ja vien priestera pienākumi to neprasīja apvilkt rituālām vajadzībām, viņam valkāt nepatika, turklāt arī jezuītu regulā nekur nebija teikts, ka tā būtu noteikti jānēsā, – un, kad izlauzās skanīga strūkla, atvieglojumā atgāza galvu pret melnajām debesīm, no kurām gluži kā caur Dieva sietu lauzās mūžīgā zvaigžņu gaisma.
Viņu nepameta salda apjausma par vienotību ar visumu un Radītāju, sajūta, ka šeit un šajā acumirklī, kamēr viņš atvieglojas sava tēvoča Viļņas muižiņas pagalmā zem liepas, kāds viņu vēro no augstumiem, sajūta, ka viņu, mazītiņu, vientuļu figūru tumsā, vēro kāds Cits, nav svarīgi, vai liels vai tikpat maziņš, taču varbūt ar lielu teleskopu; varbūt vēro no tūkstošiem jūdžu tālas melnas bezgalības – kāds no Mēness, Merkura, Veneras, Marsa, Jupitera vai Saturna, no Lielajiem vai Mazajiem Greizajiem Ratiem, no Ziemeļzvaigznes vai varbūt no Sīriusa, kuru viņa acs melnajā debesu firmamentā vienmēr neapzināti sameklēja pašu pirmo.
Un tagad viņš raudzījās uz spilgto, zibošo zvaigzni, uz to pašu, kuru kādreiz sen, sen, varbūt pirms divdesmit gadiem, viņam vēl maziņam, vēl tikai astoņus gadus vecam, nakts velvē virs Nesvīžas rādīja tēvocis Petrs Antans; rau, skaties, toreiz viņš teica, tu to vienmēr sazīmēsi – Lietuvas debesīs Sīriuss ir visspilgtākais un bez apstājas mirgo, pulsē gluži kā cilvēka sirds un, šķiet, pat krāsas maina tikpat nepastāvīgi, kā sirds maina afektācijas, mūsu te vairs nebūs, bet viņš joprojām zaigos debesu jumā; var saprast, kāpēc Sīriuss tēvocim bija mīļāks par citām zvaigznēm, Sīriuss viņam debesīs likās viskošākais, jo arī pats tēvocis taču visu mūžu bija kā Canis Maior, kā Lielais Suns, kunigaišu Radvilu Oriona zvaigznāja pavadonis.
Lai būtu kā būdams, vismaz vienā ziņā tēvocim Petram Antanam bija taisnība: toreiz, kad nakts satumsa pēc viņa paša bērēm, Sīriuss joprojām klusi mirgoja, un varbūt no tā uz Prancišku Ksaveru raudzījās lielais Kaut Kas, un šī doma bija mierinoša, jo tas nozīmēja, ka viņš, lai būtu kā būdams, tomēr nav pilnīgi vientuļš.
Jā, tā bija karsta un piedzīvojumiem bagāta diena; varena sēru diena, kurā netrūka arī skandālu, kā jau pieklājas, kad tiek apbērēts dižens cilvēks, kura nāve ir saārdījusi ierasto kārtību: viņš atstāja aiz sevis bāreņus, jucekli, raudas, parādus un testamentu, ar kuru – kā jau ar katru testamentu – neviens līdz galam nebija apmierināts; šī nāve izļodzīja visu viņu lielo dzimtu, kurā līdz šim vienkārši ar savu esamību, reizēm dodams kādu padomu, neliegdams tādu vai citādu protekciju, vienkārši būdams visu cienīts kā vecākais un ietekmīgākais, tēvocis Petrs Antans bija uzturējis mieru – arī pēdējos gados, knapi vilkdams dzīvību paralītiķa krēslā, viņš tik un tā bija gluži vai viņu ģimenes valdnieks.
Todien tika apglabāts ne tikai vecais tēvocis Petrs Antans, nē, todien ģimene kapā guldīja pagātni, veselu laikmetu, visu veco un ierasto kārtību – dzimtas, aizgājušo paražu, divu Sakšu karaļu valdīšanas gadu un varbūt arī seno laiku kārtību.
Vecais laikmets, pompozā, pārspīlēti greznā, vecmodīgā dzīve iegūla kapā līdz ar tēvoci; tagadējā paaudze bija viņi: viņš, brāļi, māsa, brālēni, māsīcas, to laulātie draugi; viņi visi bija izauguši no senajām saknēm, bet varbūt viņiem vajadzēs dzīvot citādā rītdienā, par kuru – kad tronī sēž jaunais karalis, kurš nespēj savaldīt oponentu Čartorisku Famīliju un kuru neciena pavalstnieki un piedevām, Dievs augstais, pirms dažiem gadiem mēģināja nolaupīt konfederāti, kad Seima senatori nemitīgi ķīvējas, kad valsts kase ir tukša un krievu armija stāv pie robežām, – neviens vairs nebija pārliecināts.
Todien, raudzīdamies uz visu dzimtu, kas sazarojusies piecu brāļu zaros, savijusies ar sievu ciltīm un sakuplojusi bērnu ģimenēs, raudzīdamies uz tiem vīriem un sievām, matronām, vecīšiem, jauniešiem, bērniem un zīdaiņiem, kas sabraukuši no visiem kunigaitijas nostūriem, Prancišks Ksavers apjauta, ka viņi apglabā ne tikai vecāko tēvoci, famīlijas galvu, bet arī pagātni; un pietika uzmest aci visai plašajai radu saimei, lai arī tos pavisam viegli varētu sadalīt tādos, kuri paraduma pēc cieši pieķērušies veclaicīgos žiponos un kontušos tērptai, reliģijas un aizspriedumu pārsātinātai provinces muižkungu dzīvei, kas zem zīdiem un brokātiem slēpj piesviedrētu, cauru kreklu, un tādos, kuri ģērbjas franciski, nēsā parūkas vai pat pēc jaunākās modes staigā pliku galvu, ir gājuši skolās un raugās nākotnē.
Todien svelmīgās, snaudā iegrimušās pilsētas pēcpusdienu atmodināja zvani: vispirms ar vientulīgu dimdienu ierunājās Svētā Jura baznīcas zvans, tas pats, kuru nelaiķis bija pasūtinājis pēc Briesmīgā Ugunsgrēka pirms divdesmit gadiem; tam Katedrāles tornī atsaucās simtgadīgais, kuru savulaik bija izlējis Delamarss, atsaucās sulīgs, svinīgs, dziļš, gluži kā kaislībā piesmakusi vīrieša balss; un tam no Svētā Erceņģeļa Miķeļa torņa atkal cits, kurš arī runāja tai pašā viegli atpazīstamajā un ne ar ko nesajaucamajā Delamarsa senlaicīgā lējuma balsī, kas tirpuļaini gāja caur kauliem.
