Māris Antonevičs: “Es neesmu Ušakovs!” 25
Var pievest zirgu pie ūdens, bet nevar viņu piespiest dzert. Tuvojoties 11. Saeimas vēlēšanām, “Vienotībā” (vai pareizāk – kādā tās daļā) bija noskaņas, ka nākamajā valdībā varētu aicināt “Saskaņu”. Aktīvākais šīs idejas popularizētājs partijā bija Edgars Jaunups, kurš neslēpa, ka šo domu lolo jau labu laiku un labprāt redzētu “Vienotību” sēžam arī blakus Ušakovam Rīgas domē. Vēl mērķtiecīgāk, gluži kā ar tanku, to vēlējās panākt jaunizveidotā Zatlera Reformu partija (brīžiem pat radās iespaids, ka tas ir šīs partijas galvenais mērķis, ko neīstenojusi tā ātri vien degradējās). Politiski šāds solis gan bija riskants, jo atšķirībā no abu partiju spices vēlētājiem tas bija nepieņemami. Vajadzēja kādu demonstratīvu apliecību, ka šī vairs nav tā “Saskaņa”, kas skatās Maskavas virzienā un īsti pat nav gatava atzīt Latvijas valsts pamatus. Bija vajadzīgs tāds neliels priekšnesums – zirga pievešana pie ūdens, lai visiem rastos iespaids, ka viņš dzer. Kā intervijā žurnālam “Playboy” izteicās tas pats Jaunups: “Protams, sadarbībā ar “Saskaņu” ir riski. Ir pamatotas bažas un ļoti daudz jautājumu. Viens no tiem: kāpēc ir problēmas atzīt Latvijas okupācijas faktu? Nilam Ušakovam prasīju, vai viņš spēj iedomāties, ka, piemēram, Izraēlā uz varu varētu pretendēt partija, kura uz jautājumu, vai bija holokausts, atbildētu: nu, kaut kas jau tur bija, bet tas lai paliek vēsturniekiem.”
Tad pirmsvēlēšanu dienā kādā ārvalstu vēstnieku sanāksmē daži bija saklausījuši, ka Ušakovs kaut ko esot angļu valodā nomurminājis par “50 okupācijas gadiem”. Ironiski, ka tobrīd šo ar knīpstangām izspiesto frāzi daži uztvēra kā “Saskaņas” politikas maiņu. Nekas cits par to neliecināja – ar saviem vēlētājiem krievu valodā Ušakovs par okupāciju pat nebija domājis runāt, savukārt latviešu auditorijai bija paredzēta hibrīdversija – Latvija esot iekļauta PSRS pret savu gribu un… tālāk jau paši domājiet, ko tas nozīmē.
Ik reizi, kad tiek spriests par padomju varas noziegumiem, N. Ušakovs un viņa kolēģi ieņem pozu, ka šos jautājumus labāk ātrāk aizmirst un nerunāt, savukārt PSRS un Krievijai ideoloģiski tuvās tēmas tiek uz nebēdu izmantotas savām politiskajām vajadzībām. Kulminācija, protams, ir ikgadējais 9. maija pasākums, kur Ušakovs ir pirmajās rindās. Un viņu nemaz netraucē, ka apkārt ir pilns svinētāju, kas vicina Krievijas karogus, lieto PSRS simboliku un dažreiz pat tautu slepkavas – Staļina – bildes. Kāpēc gan savās slavenajās 9. maija uzrunās “Saskaņas” līderis ne reizi nav klātesošos aicinājis nosodīt abas totalitārās varas, kas pastrādāja noziegumus Latvijā? Kāpēc Ušakovs to nekad nav teicis savās intervijās Pirmajam Baltijas kanālam vai laikrakstam “Vesti”? Varbūt tāpēc, ka pie “uzvaras” pieminekļa ir īstais Ušakovs, bet latviešu auditorijai tiek demonstrēta kartona bilde – tāda, kas speciāli radīta, lai no šīs politiskās vides izspiestu lielāku labumu – augstu reitingu, lielāko frakciju Saeimā, varu Latvijas galvaspilsētā un vairākās citās pašvaldībās, draugus Eiropā…
Pēdējās dienās ir daudz apspriesta Ušakova bēdīgi slavenā interneta sociālajos tīklos publicētā karikatūra, kas ne vien noliedz okupācijas faktu, bet izsmej to. No zīmējuma izriet, ka Latvija pati sev 1940. gadā iebāzusi sprunguli ritenī, bet tagad rēķina okupācijas režīma radītos zaudējumus. Ja tas tiešām būtu vien neveiksmīgs joks, kādi dažreiz pasprūk sociālo tīklu lietotājiem, Ušakovs to ātri būtu izdzēsis un atvainojies par pārpratumu. Taču viņš turpina uzstāt, ka viss ir tieši tā, kā domājis. Tiek mobilizēti viņa atbalstītāji, ieskaitot Krievijas medijus. Vienīgā, kas “pareizi” māk iztulkot N. Ušakova jokus un par tiem gardi pasmieties, protams, ir viņa dzīvesbiedre Iveta. “Karikatūra vispār neskar pagātni,” viņa pārliecināta. Skar gan, un cilvēki tā to redz.
Protams, tautas ciešanas un netaisnību nav iespējams izteikt naudā, taču diemžēl nav arī citas mērvienības, kā to izdarīt. Bet aizmirst to nedrīkst. Ja Rīgas mērs to nesaprot, tad atliek vien secināt: “Es neesmu Ušakovs!”
