“Es neesmu tāds – acis ciet, lai aug!” Juris Ozoliņš dalās pieredzē, ko tas nozīmē Latvijā kopt mežus 4
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atgriezies no Rīgas dzimtajā pusē, Juris Ozoliņš deviņdesmito gadu sākumā strādāja kolhoza “Trikāta” galdniecībā. Sākoties pārmaiņu laikam, kopā ar domubiedru privatizēja kolhoza gateri jeb precīzāk – ideju par kokzāģētavas būvi, kas tobrīd bija tikai projekta līmenī.
Varēju redzēt, kas izaudzis
J. Ozoliņš: “Bija koka šķūnītī ielikts gateris, kas nedarbojās. Nopļāvām nātres, pievilkām elektrību un pamazām sākām. Bija pat tāds brīdis, kad zāģētava strādāja septiņas dienas nedēļā. Uzņēmums izauga. Sākās privatizācijas laiks. Daudziem cilvēkiem vajadzēja naudu, nevis mantoto zemi.
Pamazām iegādājos meža zemi un tagad nodarbojos ar mežkopību, sniedzot dažādus pakalpojumus citiem meža īpašniekiem. Kāpēc mani pievilka mežs? Kad biju vēl bērns, katra mācību gada beigās kopā ar tēti ezermalā iestādījām kādu bērzu. Vēlāk varēju redzēt, kas no tiem bērziem izaudzis. Tas deva zināmu sapratni.”
Meži, kādus šobrīd apsaimnieko Juris Ozoliņš, ir ļoti dažādi. Lapu koku ir vairāk. Tās ir gan padomju laikā aizaugušas pļavas, gan purvu pļavas, kas jānosusina, gan neizmantota lauksaimniecības zeme, gan atjaunoti izcirtumi.
Ir arī 30–40 gadus vecs meža nogabals, kur pamatā egles. Tur jau vairāk nekā 20 gadus nav bijusi nekāda aktīva darbība, tikai kopšana. Tā ir skaista vieta, kurai var piebraukt jebkurā gadalaikā un uzturēties tad, kad vienkārši gribas atpūsties. Savos mežos Juris Ozoliņš gada laikā vidēji nocērt mazāk nekā pusi no kopējā pieauguma.
Šobrīd jaunu īpašumu iegāde nenotiek. J. Ozoliņš: “Kopš sāka attīstīties dažādi pensiju fondi, kas iegādājās mežus, es šajā cīņā nepiedalos. Es strādāju ar to, kas ir. Vienīgi dažreiz sanāk kādi mazi pirkumi, kas saistīti ar ceļa izbūvi.”
Mūžīgais mežs. Bet kā to panākt?
Juris Ozoliņš smej, ka zemniekam vienmēr esot ko darīt. Tiesa, ne vienmēr par to maksājot, bet ko darīt ir. Jautāts, kur viņš vajadzīgo noskaidro, Juris saka, ka semināros, Meža īpašnieku biedrībā un kooperatīvā “Mežsaimnieks”.
Juris Ozoliņš: “Esmu tajā vecumā, kad man nav kauns pajautāt to, ko es nezinu. Tā kā meža platība ir liela, es to neapsaimniekoju perfekti kā piemājas puķu dobi. Protams, nepaeju garām, ja tai mazajai eglītei uzmācas ieva vai arī apse nosegusi visu, kas tai pienākas, un vēl drusciņ. Mežs zināmā mērā ir kā iesēta burkānu dobe, kas jāretina, jo ir par biezu. Tas lēmums ir jāpieņem.”
Tie, kuri vērtēja Jura Ozoliņa meža īpašumu, vaicāja, vai viņam ir ambīcijas, pakāpeniski cērtot, izveidot mūžīgo mežu? Uz to Juris atbildēja ar pretjautājumu: “Bet kā to izdarīt pareizi? Ja cirtīsim bieži, bojāsim kokiem saknes un kukaiņi var ierasties, jau pirms paspējam atgriezties. Es gribu, lai ir balanss pa vidu. Mērķtiecīgi. Grauztos paņemu ārā un pārējos atstāju, ja redzu, ka tur kaut kas vēl var sanākt. Bet, ja vajag, nekautrēšos nocirst visus. Es neesmu tāds – acis ciet, lai aug.”
Un dabiskā atjaunošanās? Vai tā tiešām notiek, vai patiesībā mēs mežu atjaunojam? Uz to Juris atbild īsi: “Ietekmēt mēs varam, pieņemot lēmumu – tev būs augt! Vai arī – tev nebūs augt!”
Un viņš turpina: “Man ir filozofija – viss, kas veido stumbru, ir koks. Man nepatīk ievas un krūkļi, tie ir krūmi, bet alksnis un baltalksnis – tie ir koki. Kādreiz taču smēja – baltalksnis ir vienīgais koks, ko meža īpašnieks var izaudzēt savā mūžā.”
Un vēl tāds sarežģīts jautājums – ja ir tā – lieli bērzi, bet apakšā eglītes. Ko darīt? Juris atzīst, ka tas nav vienkārši: “Jo nogāzt bērzu, nesabojājot eglītes, nav iespējams. Tāpat tas ir, ja pirmajā stāvā aug apses. Ja tās nogāzīsi, momentā visa apakša būs apšu pilna. Un eglītes, kuras jau paaugušās un kurās apses iegāzīsies, arī būs pagalam. Tāpēc līdz galvenajai cirtei visu atstāju, kā ir, lai daba pati visu noregulē. Jā, vēla kopšana ir pretruna starp izaugušu mežu un nākotnes cerībām.”
Attiecības ar mežziņiem – lietišķas
Zemnieku saimniecība “Stūrīši” ir to saimniecību vidū, ar kuru Valsts meža dienests slēdz līgumu par ugunsdrošību. Juris Ozoliņš: “Tas nozīmē, ka vajadzības gadījumā ar savu tehniku un cilvēkiem braucam palīgā dzēst mežu. Un sanāk tā, ka reizi trīs četros gados tas notiek.” Bet kādas attiecības izveidojušās ar mežziņiem?
“Man ir tāda sajūta, ka šīs attiecības kļūst lietišķas. Komunikācija ar Valsts meža dienesta darbiniekiem man bijusi no deviņdesmito gadu vidus. Atceros, ka sākumā attieksme bija citāda: jūs tikko esat par velti kaut ko dabūjuši un tūlīt to sabojāsiet, tāpēc mēs labāk neko neatļausim.
Pēdējos desmit gadus ir citādi – ņem to iespēju, izmanto, bet mēs pēc tam pārbaudīsim, vai viss izdarīts pareizi. Mēs atļausim un tad skatīsimies. Šobrīd es redzu, ka attieksme ir ļoti saimnieciska,” tā situāciju vērtē Ozoliņš.
Vai “Stūrīši” apgūst Eiropas naudu? Saimnieks saka, ka realizējis vienu projektu un nopircis baļķu vešanas piekabīti lauksaimniecības traktoram. Tas bija vajadzīgs, jo laikā, kad pavasarī zeme atlaižas burtiski pa stundām, krautuvēs gadoties sastrēgumi. Bet attiecībā uz kopšanu viss nav tik izdevīgi, kā varētu likties.
“Es redzēju no malas, kā ar tiem projektiem iet. Biju iestādījis kādus 30 ha bērzu un redzēju, ko nozīmē pirmā kopšana un otrā kopšana. Iestādīt – tas ir pats mīļākais brīdis, kad tu vakarā apsēdies un skaties – zaļi kociņi. Bet kā tas turpinās? Tad tu skaties – tas bērziņš ir apgrauzts un tas ir nolauzts.
Un kad samēri un izskaiti, kas tur palicis, tad nav ko teikt ne mežsargam, ne naudas devējiem. Ir jāsāk stādīt klāt. Un pie kā beigās tas viss noved? Tāpēc es no šīs lietas atteicos. Es zinu, ko esmu iestādījis, redzu, kas no tā sanācis, un tad es pieņemu lēmumu,” secina meža īpašnieks.
Viņa saimniecībā pamata ienākumi šobrīd ir nevis no sava meža ciršanas, bet no pakalpojumiem mežsaimniecībā. Juris Ozoliņš: “Sniedzam pakalpojumus ar tehniku, kur lielāka ciršana. Bet šajā sniegumā ir daudz saskaitāmo – viss atkarīgs gan no tā, kāds ir mežs, gan prasmīga operatora, gan labas tehnikas.”
Juris Ozoliņš
* Dzimis 1967. gadā.
* Pēc profesijas mēbeļu galdnieks.
* Īpašumā 500 ha meža zemes.
* Pieder tehnikas serviss “Mežavecis”.
* Precējies. Ģimenē divi bērni.
* Hobijs: medības, makšķerēšana un viss, kas saistīts ar dabu.
