“Es neesmu revolucionārs.” Saruna ar Liepājas teātra galveno režisoru Dmitriju Petrenko 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Par procesuālu domāšanu repertuāra veidošanā un darbā ar aktieriem, kas ļauj izkāpt no komforta zonas un apgūt vēl nezināmas profesionālās teritorijas, tādējādi pulējot un asinot aktieru profesionālos ieročus,” tā šogad teātra balvas “Spēlmaņu nakts” žūrija raksturo iemeslu, kādēļ “Skatuves nagla” jāsaņem režisoram Dmitrijam Petrenko. “1 000 000 labu lietu”, “Malыš” un “Cietsirdīgās spēles” Liepājas teātrī, “Monstrs” un “Zemdegas” Dailes teātrī ir režisora veidoti darbi, kas aizvadītajā sezonā uzrunājuši kā skatītājus, tā kritiķus.
“Laikam visas manas izrādes ir par to, cik grūti ir mainīties,” tā par savu darbu teātrī saka pats režisors.
Kādreizējais žurnālists, pēcāk skatītāju, aktieru un kritikas mīlēts režisors nu aktiermeistarībā izskolojis Liepājas teātra jauno kursu un kopš šīs sezonas uzņēmies arī Liepājas teātra galvenā režisora pienākumus. “Nevis revolūcija, bet evolūcija,” vaicāts, kādas izmaiņas gaidāmas Liepājas teātrī viņa vadībā, teic Dmitrijs Petrenko.
Līdz šim kā neatkarīgais režisors veiksmīgi strādājāt dažādos teātros – Dailes, “Dirty Deal Teatro”, Valmieras, bet te – “Spēlmaņu naktī” negaidīti paziņojat, ka būsit Liepājas teātra štata režisors, kaut šķita, ka brīvmākslinieka nepiesaistīta darbošanās jums ir tīkama.
D. Petrenko: Tas droši vien ir līdzīgi kā attiecībās – sākumā mēs te drusku kopā kaut ko padarīsim, bet tad pienāk mirklis, kad tev piedāvā jau nopietnākas attiecības. Tas ir pieaugšanas jautājums arī man. Šis notikums gan nebija negaidīts.
Četros gados, kad strādāju arī Liepājā, darbojos arī repertuāra padomē, bija sajūta, ka esmu kļuvis par savējo. Protams, centrā bija jaunais aktieru kurss, kur iesaistījos ar visu sirdi, dvēseli un zināšanām. Viņu izlaidumā bija sajūta, ka nekas nebeidzas – zināju, ka turpināsim strādāt.
Kad Herberts Laukšteins man parādīja kādreizējo bankas ēku, kas nākotnē kļūs par Liepājas teātra jauno skatuvi, teicu – tas tiešām ir brīnišķīgi, būs vēl viens jauns teātris. Herberts piebilda, ka vēl foršāk būtu kāds režisors, kas to visu var pieskatīt un nopietni iesaistīties. Tā sākās saruna, ka es varētu tur palikt kā galvenais režisors. Viss notika loģiski un organiski.
Iepriekš publiski saistībā ar jums un Liepājas teātri izskanēja “štata režisors”, bet te – galvenais? Tas paredz jau citu niansi pienākumos – gan repertuāra plānošanu, gan kopēju teātra māksliniecisku koncepciju?
Darba līgumā man ir amats ar nosaukumu “galvenais režisors”, tā kā tas ir oficiāli. Štata režisors būtu kāds, kas piesaistīts tikai atsevišķām izrādēm.
Protams, te gribu pajautāt, kāda ir jūsu jaunā Liepājas teātra vīzija.
Es neesmu revolucionārs. Nav tā, ka pēkšņi atbraucu uz nepazīstamu teātri un sākšu visu tīrīt un spert radikālus soļus. Esmu par dabisku evolūciju. Mans mērķis ir veiksmīgi ieplūdināt jauno Liepājas kursu izrādēs kopā ar Liepājas teātra esošo ansambli, kur ir aktieri dažādās paaudzēs – ļoti profesionāli, ļoti atšķirīgi un radoši. Meklēt jaunas idejas. Attīstīt repertuāru, aicinot jaunus režisorus.
Ceru, nākotnē pie mums strādās Inga Tropa, Matīss Budovskis, kurš ilgāku laiku ir bijis Elmāra Seņkova asistents, gan pats spēlējis kā aktieris.
Mans uzdevums ir panākt arī to, lai aktierim ir interesanti spēlēt šajā teātrī.
Varbūt vienam otram atgriezt ticību profesijai. Protams, arī darīt visu, lai skatītāji pamana, ka Liepājas teātris ir profesionāls, izcils teātris – šobrīd viens no labākajiem teātriem Latvijā.
Jūsu paša karjera līdz šim bijusi gana neparasta – politikas un kultūras žurnālists, aktieris, tad režisors. Bet kas pirms četriem gadiem lika uzņemties aktiermeistarības pasniedzēja pienākumu veselam teātra kursam?
Iepriekš kā pasniedzējs esmu strādājis ar studentiem, topošajiem žurnālistiem Latvijas Universitātē. Man ļoti patīk strādāt ar jauniešiem – meklēt viņos unikālo, atšķirīgo un palīdzēt viņiem to attīstīt. Savukārt darbs ar jaunajiem aktierim ļauj piedzīvot brīnumu. Ja kādam no studentiem kaut kas nepadodas, bet tad pēkšņi notiek saķere un viņam aiziet! To brīdi nevar aizmirst! Tas cilvēks vairs nekad nebūs tāds, kāds bija pirms minūtes. Viņš pēkšņi ir sapratis, ko tas nozīmē – būt aktierim. Ja vēl tavu studentu pamana un paslavē kāds kritiķis… Baigais brīnums un baigā laime. Man pedagoga darbs laikam nozīmē arī kaut kādu atteikšanos no egoisma. Režisors tomēr ir egoistisks – viņam vajag, lai slavē viņu, viņa izrādes. Bet tad, kad sajūti, ka spēj priecāties par kādu citu, tu jūti, ka ar tevi notiek iekšēja pieaugšana.
Kāda, jūsuprāt, ir mūsdienīga aktiera profesijas ābece – būt plastilīnam režisora rokās vai tomēr domāt pašam? Prast dziedāt, dejot un vēl arī analizēt sarežģītus tekstus?
Viss, ko tikko nosaucāt. Mūsdienās nevar teikt, ka aktierim jābūt kā baltai lapai un tad nāk režisors un viņā kaut ko ieraksta. 21. gadsimtā tā vairs nav. Mainās arī režisora profesija. Viņš vairs nav patriarhāls, arhaisks viszinātājs, kuram visi skatās mutē un nolasa, kā darīt. Aktieri bieži ir līdzautori. Viņiem jāsaprot režisora ideja un jāattīsta tā. Tā audzinājām savus aktierus, savus studentus. Runa ir par spēlēšanu vienā komandā.
“Cietsirdīgās spēles”, Alekseja Arbuzova luga, ir jūsu un Liepājas teātra aktieru kursa veidots diplomdarbs, kas nu iekļauts arī repertuārā. Jaunu cilvēku sevis meklējumi, pārvarot neveiksmīgas attiecības ar vecākiem. Kāpēc darbu, kas tapis vēl 70. gados un vairākas reizes iestudēts Latvijas teātros, vēlējāties iestudēt ar jauniešiem tagad?
Luga jau sen bija man mīļa. Esmu redzējis abus Nacionāla teātra iestudējumus, tāpat arī šo to no tā, kā to spēlē Krievijā. Piedāvāju to iestudēt jau Liepājas teātra Klaipēdas kursam. Tagad nevarēju to nedarīt ar šo kursu. Un, protams, jauniešu tēma. Ļoti aktuāls jautājums – kā dzīvot savu dzīvi, neskatoties uz to, ka attiecības ar vecākiem bija un ir neveiksmīgas un ne visai veselīgas.
Kā būt laimīgam, par spīti seniem aizvainojumiem?
Trešais iemesls – aktieri. Tur piedalās arī vidējās paaudzes aktieri – Herberts Laukšteins, Inese Kučinska, Leons Leščinskis, kuri ir arī jaunā kursa pedagogi. Likās forši, ka viņi varēs būt vienā spēles laukumā kopā. Tur visiem ir pirmā plāna lomas. Viss, ko jauns aktieris var vēlēties savai pirmajai nopietnajai lomai.
Grūti audzināmi bērni un tikpat grūti audzināmi vecāki ir tēma, kas jūs interesē no darba uz darbu. Pirmais prātā nāk “Monstrs” Dailes teātrī par nepieradināmo pusaudzi…
Mani lielā mērā interesē tas, kāpēc cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Kas viņu izveido. Un kāpēc ir tik grūti atgriezties pie sevis paša un būt laimīgam, jo ir tik daudz uzslāņojumu, ko mums uzliek citi cilvēki. Pienākumi, bailes, vainas sajūta, dusmas. Visu laiku dzīvojam tādā kā čaulā. Kā tikt pie sevis?
Laikam visas manas izrādes ir par to, cik grūti ir mainīties.
Manās izrādēs varoņiem ir jāmainās, lai būtu laimīgi. Un to izdarīt ir šausmīgi grūti. Sāpīgi. Tas prasa atteikšanos no egoisma. Tas nav viegli arī tāpēc, ka tie slāņi ir arī mūsu aizsardzība. Gan “Monstrā”, gan “Cietsirdīgajās spēlēs”, gan kaut kādā ziņā arī “Zemdegās” ir par to, kāpēc cilvēkam ir grūti atteikties no priekšstatiem par to, kas man ir vajadzīgs, lai justos laimīgs vai būtu drošībā.
Kādreizējā žurnālista gars – meklēt patiesību un aktualitāti – liek manīt sevi arī tajā, ko darāt teātrī?
Kad biju žurnālists, sapratu, ka mani neinteresē kaut kādas bezpersoniskas lietas. Man ir svarīgi cilvēki, kuri izjauc statistiku. Cilvēki – kļūdas. Tu vari izstāstīt, lūk, ir tāds cilvēks, un varbūt vēl kādam tā ir. Šī vēlme ir saglabājusies teātrī. Gribu parādīt cilvēkus, kuri cīnās ar sevi un kuriem kaut kas nesanāk.
Tā ir šausmīgi atvieglojoša sajūta, ja redzi – ak, dievs, ir vēl kāds, kurš jūtas tā kā es.
Pats joprojām dažreiz piedzīvoju šo sajūtu, skatoties teātri. Piemēram, Vitas Vārpiņas ārste izrādē “Ārsts” Dailes teātrī – tu sēdi un domā, lūk, te ir tas veselais saprāts, kā mūsdienās trūkst pandēmijas vai kā cita dēļ. Tu ieraugi to uz skatuves un tev kaut kā atlaiž bailes.
Ko vispār teātris tagad, pats pandēmijā kļuvis pavisam ievainojams, dod skatītājiem? Aizmiršanos, izklaidi, sabiedrības spoguli? Varbūt skaistus kostīmus un dekorācijas?
Jebkurš iemesls ir labs, ja tikai cilvēks atnāk uz teātri. Ja ir skaistas dekorācijas un kāds to ierauga – lieliski. Ja kāds iet sastapt savu iemīļoto aktieri, bet aiz tā viņš sadzird kaut ko no tā, ko gribam pateikt, – ļoti labi. Mēs joprojām lielākoties nezinām, kāpēc cilvēki nāk uz teātri. Reti kurš atzīsies, ka uz teātri iet, lai tumsiņā legāli paraudātu par savu dzīvi.
Kā šajā stāstā ierakstās izrādes bērniem? Tikko Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvoja jūsu veidotā digitālā izrāde bērniem “Sapraši un nesapraši”. Jūsu radošajā kontā ir arī “Toms Sojers” un “Planēta 85” Dailes teātrī, “Spēlmaņu nakts” balvu guvušais “Neglītais pīlēns” Latvijas Leļļu teātrī un citas.
Bērnība ir visa sākums. Pēc tās zaudējam sevi, pakļaujamies kaut kādām sabiedrības prasībām, tam, ko no mums grib citi. Visu laiku gribas atgriezties tajā posmā, kad tu vēl biji bērns. Saprast, kurā brīdī viss šis čakars sākās. (Smejas.) Izrādes bērniem jebkuram režisoram ir arī labs profesionāls pārbaudījums, tāpēc ka bērni, paldies dievam, nav audzināta publika. Viņi vēl netolerē kļūdas. Viņi neaizraujas tāpēc, ka ir labi audzināti, bet tāpēc, ka patīk.
“Kompīt, kompīt, saki man tā” – tā “Saprašos un nesaprašos” palīdzību lūdz galvenais varonis Skočs, adoptēts puika. Izrādē netrūkst arī “tiktoka”, “mainkrafta” un citu virtuālās pasaules elementu. Digitālā pasaule ienāk teātrī uz palikšanu?
Es uz to skatos kā uz daļu no realitātes. Sākumā likās, ka zūmi, feistaimi nav kaut kas īsts, bet pēkšņi tie ir kļuvuši par daļu no mūsu dzīves. Nav vērts sūdzēties un vaimanāt par to. Vienkārši jāsaprot, kādas ir šā žanra priekšrocības, un tās jāizmanto.
Kad parādījās rakstība, daudzi antīkajā pasaulē bija neapmierināti, jo šķita, ka cilvēki mazāk domās, ja visu pierakstīts. Taču vēsture pierādīja, ka pierakstīšanai ir savas priekšrocības. Piemēram, “Saprašos” redzu, ka teātris, pateicoties tehnoloģijām, kļuvis vairāk sasniedzams. Varam uzrunāt jebkuru Latvijas klasi, ko citādi, iespējams, būtu grūti atvest uz Liepāju.
Kādi ir jūsu turpmākie sezonas radošie plāni? Ja esat sazemējies Liepājā, citos teātros vairs neiestudēsit?
Nē, nē! Nākamsezon Rīgas Krievu teātrī strādāšu kopā ar māksliniekiem Reini un Kristu Dzudzilo – mums bija laba sadarbība, veidojot “Vienaldzības gadsimtu” Liepājas teātrī. Tāpat man ļoti iepaticies Daugavpils teātrī.
Šobrīd esmu starpposmā, gatavojos nākamajam, domājot, fantazējot.
Liepājas teātrī nākamajā sezonā strādāšu Mazajā zālē ar trim saviem studentiem un aktrisi Lauru Jerumu. Sezonas otrajā pusē būs liels iestudējums ar lielu visu paaudžu ansambli. Gribu domāt un runāt par jaunām lietām.
