Es neesmu Kristus, es esmu Ņižinskis 0
Pie mums brauc Mihails Barišņikovs! Jau otro teātra sezonu šādi virsraksti parādās Latvijas presē, un izrāžu ar pasaules mēroga baletdejotāja, baletmeistara un aktiera piedalīšanos fenomens jau ticis analizēts pēc “Brodska/Barišņikova” anšlāga Jaunajā Rīgas teātrī. Arī Andreja Žagara kultūras atbalsta un attīstības fonda organizētās viesizrādes, kas piecus vakarus uz Latvijas Nacionālās Operas un baleta skatuves atveda Roberta Vilsona un Mihaila Barišņikova kopdarbu “Vēstule cilvēkam”, balstītu uz Sergeja Djagiļeva Krievu baleta dejotāja Vāclava Ņižinska dienasgrāmatām, ir eksportprece. Mihails Barišņikovs jau pasen paziņojis, ka uz Krieviju nebrauks, tad nu Latvija ir tas kompromiss, kur notiek šīs izrādes, adresētas krievu publikai, kas šurp brauc kā svētceļojumā un par jebkuru cenu. Un tomēr – ieguvēji ir tieši rīdzinieki, Latvijas teātra cienītāji, jo tā ir iespēja redzēt pavisam cita līmeņa teātri.
Man bija iespēja apmeklēt izrādes ģenerālmēģinājumu. Kaut gan – kāds vairs mēģinājums, ja izrāde tapusi pagājušajā vasarā un tās mājaslapā var izsekot ģeogrāfijai vismaz divdesmit izrādēs. Ģenerālmēģinājums kā skaņas pārbaude? Domāju, ka tas tikai iegansts, zinot Barišņikova silto attieksmi pret kādreizējiem baleta kolēģiem, kuri arī mēģinājuma vakarā aizņēma lielāko zāles daļu, lai pasniegtu brīnišķīgu dāvanu. Apsēžos vietā, kas jau rītvakar, iespējams, maksās 250 eiro, skatuves priekškars ir melns kvadrāts, tā centrā balts taisnstūris, no kura bez brīdinājuma iznāk pats Mihails Barišņikovs, lai silti apsveicinātos un atgādinātu sev un sanākušajiem, ka šī ir skatuve, uz kuras viņš dejoja pirmo reizi mūžā, astoņu deviņu gadu vecumā.
Tā ir īpatna sajūta, kas neatstāj visu izrādes laiku. Uz skatuves paaugstinājuma paceltais ir izrāde, vienlaikus tas, kas tiek likts lietā, ir teātra paņēmienu ierāmētas, ne tik daudz aktiera prasmes, cik biogrāfija, cilvēciskā un arī dejotāja pieredze mūža garumā. Baltais klauna grims uz Barišņikova sejas ir atsauce uz Igora Stravinska baletu “Petruška”, šīs lomas pirmais un nepārspētais izpildītājs bija pats Vāclavs Ņižinskis, vienlaikus aina no “Petruškas” bija tas, ko Mihails Barišņikovs dejoja astoņu deviņu gadu vecumā, iespējams, pat uz šīs pašas Latvijas Nacionālās operas skatuves.
Šķiet, tas arī ir tas, kas interesē Robertu Vilsonu kā režisoru. Intervijā Margaritai Ziedai (“Diena”, 2013. gada 9. maijs) viņš mazliet apraksta savus iepriekšējos iestudējumus: “Manu pirmo lugu uzrakstīja Reimonds Endrūss, kurls zēns, kurš nekad nebija gājis skolā. Mani interesēja veids, kā viņš redz pasauli. Viņš nekad nebija apmeklējis skolu, viņš nepazina vārdus, un viņš bija kurls. Tad es sapratu, ka viņā dzīvo vizuālas zīmes un signāli, un es ieguvu no viņa valodu.” Šajā gadījumā Robertu Vilsonu ieinteresējusi šizofrēnija: “Vēstules cilvēkam” literārais materiāls ir 1919. gadā trīs mēnešu laikā tapusī Vāclava Ņižinska dienasgrāmata, baletdejotājam apzinoties savu neatgriezenisko grimšanu neprātā.
Vēl pāris vārdus par Petrušku, atsauci uz baleta tēlu, kas savulaik bija Vāclava Ņižinska vizītkarte. Tā ir triju personāžu leļļu drāma – Petruška ir iemīlējies, balerīna – vieglprātīga, Araps – sliktais, ļaunais, nelabais. Petruška ir tas, kurš iebilst pret ļaunumu, pats būdams sīku, kroplu balstiņu, viņš mīlestības vārdā uzdrošinās pretoties. Šis stāsts sasaucas ar Ņižinska biogrāfiju, konfliktu ar Djagiļevu: Djagiļevs Ņižinskī pamodina kaislības, bet Ņižinska izšķiršanās par labu mīlestībai un laulībai ir tas iemesls, kura dēļ Djagiļevs viņu padzen no trupas. Dienasgrāmatās tas viss ir – cīņa ar kaislībām, kādreizējo seksuālo magnētismu, kas vēlāk kļuva par Ņižinska posta cēloni, pretim gaismai, mīlestībai, skaistumam.
Kultūras vēsturē līdzvērtīgas dienasgrāmatas ir tikušas publiskotas. Esmu lasījusi Frīdriha Nīčes slimības laikā rakstītās dienasgrāmatas, 20. gs. otras puses filozofi šos materiālus ir izmantojuši, lai meklētu tajos drosmīgas domas. Stilistiski Nīčes dienasgrāmatā daudz līdzības ar Ņižinska tekstiem: ciešanas atbrīvo domāšanas mērogus, tā ir saruna no debesīm līdz ellei, radītie tēli ir poētiski sakāpināti, kategoriskajos apgalvojumos bieži galējas pretrunas.
Manuprāt, ārprātu nav vajadzības glorificēt, un man par lielu gandarījumu režisors to nedara. Ņižinska dienasgrāmatu frāzes – “Es neesmu Kristus, esmu Ņižinskis”, “Es saprotu karu, esmu karojis ar sievasmāti” – viņš liek atkārtot kā mantru, krieviski un angliski, sievietes un vīrieša balsī, ko brīžam pārtrauc melodiski kliedzieni vai Barišņikova bez mikrofona pastiprinājuma izkliegtais teksts.
Vāclava Ņižinska diagnoze ir zināma – tā ir šizofrēnija, ko pavada neizskaidrojamas ciešanas, balsis. Tādējādi uz skatuves notiekošais meistarīgi atdarina arī to, kas notiek slima cilvēka galvā. Nav tik svarīgi, ka nupat noticis Pirmais pasaules karš, karš ir kas absolūts, un tas notiek Ņižinska galvā. Satraukumu nomaina sapņi, maldīšanās, atvieglojuma un apskaidrotības sajūta, trauksmei atkāpjoties. Roberts Vilsons bagātīgi liek lietā visus iespējamos teātra paņēmienus: Mihaila Barišņikova ķermeni dublē animācija, mehāniskas lelles, ēnas. Brīnišķīgs ir scenogrāfa un gaismotāja darbs, gaismas un tumsas kontrasti, kas notiekošo sadala ainās, no viena kustīga ķermeņa skatuves centrā radot bezgalīgi daudz tēlu.
Šādā veidā šķietami uz teksta balstīta izrāde tiek atbrīvota no vārda, logosa. Galvenā ir kustība, gaisma, ritms, daudz svarīgāka ir līdzvērtīga, taču jau cita laikmeta baleta granda – Mihaila Barišņikova – ķermeniskā, dejotāja pieredze. Izrādes stāsts ir kontrasts – starp skaņu ierakstā skanošajām satrauktajām domām, kas atbalsojas skatuves dekorācijās, nenovēršamību (Dievu?) – slimību, kurai vairs nav iespējams pretoties –, un ķermeni, kas iedresēts savalda sevi dejas pašdisciplīnā, uz skatuves iemiesojoties neskaitāmās teātra izrādēs izspēlētās cilvēcisko kaislību matricās.
Baltais grims vienlaikus slēpj seju un izceļ tās mīmiku, taču Mihaila Barišņikova “petruška” jau ir piederīgs citam laikmetam. Viņš ir klauns, kas saglabā savu cilvēcisko iedabu, maldoties starp sajauktajām skatuves un cilvēciskajām kaislībām. Jo uz skatuves neviens jau nav Kristus. Bet ir … – šajā gadījumā – Mihails Barišņikovs.
Uzziņa
“Vēstule cilvēkam”, režisora Roberta Vilsona izrāde, balstīta uz Vāclava Ņižinska autobiogrāfiskajiem tekstiem
Režisors: Roberts Vilsons, lomā: baletdejotājs, horeogrāfs un aktieris Mihails Barišņikovs.
Viesizrāžu organizētājs: Andreja Žagara kultūras atbalsta un attīstības fonds.
Pirmizrādi izrāde piedzīvoja 2015. gada 8. jūlijā “Caio Melisso Theater” Spoleto Itālijā, šogad tā turpina pasaules turneju.
Izrādi Rīgā varēja skatīt no 3. līdz 7. augustam.
VĒRTĒ “KZ” ŽURNĀLISTS
Laikmetīgs mākslas darbs ar pulksteņa precizitāti
VITA KRAUJA: “Kā šautra caur smadzenēm – cik uzskatāmi! – mūsu Alvis Hermanis ir pasaules klases meistars. Jo vairāk par pašu Barišņikovu man gribējās redzēt “dzīvajā” pasauli ieintriģējušā amerikāņu avangarda klasiķa, režisora Roberta Vilsona iestudētu izrādi. Protams, “Vēstule cilvēkam” un “Brodskis/Barišņikovs” ir pilnīgi atšķirīgi uzvedumi, viens kabarē stilā, otrs ļoti intīma saruna, taču abas ir monoizrādes ar vienu un to pašu aktieri (aizmirstiet par baletu!) – Mihailu Barišņikovu. Un es secinu, ka režisori ir viens otra cienīgi. Kabarē stilam neapšaubāmi piestāv Barišņikova iecienītais baltais grims, bet mani dziļāk aizskāra tā daļa Hermaņa izrādē, kurā Barišņikovs atklātu seju lasa Brodski. Vienkāršu lietu dziļākā jēga ik vaibstā, acu redzoklī.…
Vilsona iestudējumā – perfektā multimediālā laikmetīgā mākslas darbā –viss rit absolūti precīzi un saskanīgi kā pulksteņa mehānismā – krāšņas gaismu spēles, scenogrāfiski izaicinājumi un joki ar cilvēku otrādi apgāztā krēslā pie sienas skatuves aizmugurē, vizuāli attēli uz ekrāna, kabarē stila mūzika un kustīgs vīriņš mīma veidolā. No viegli uztveramām līdz ļoti dadzslāņainām etīdēm ar prāta rosināšanai pamestu un vairākkārt atkārtotu vienu un to pašu frāzi. Kā, piemēram, “es zinu karu, jo esmu karojis ar savu sievasmāti…” vai “cilvēkā ir viss – kā no Dieva, tā sātana”’, vai “Es un Djagiļevs”’… Bet kāda vēsts nonāk līdz skatītājam, kurš nezina par izrādē izmantotajām pasaulslavenā baletdejotāja Vāclava Ņižinska sarežģītajām attiecībām ar viņa impresāriju un mīļāko? Bet varbūt mums katram ir savs Djagiļevs – uz pjedestāla cēlājs un nodevējs? Izrāde ir atvērta skatītāja fantāzijai.”
