“ES nauda, protams, ir labi, bet tā līdzinās narkotikām.” Saruna ar būvuzņēmēju Andri Božē 0
Kādēļ Latvija atpaliek jaunu dzīvokļu būvniecībā no Lietuvas un Igaunijas, kāds ir nodevu un birokrātiskais slogs, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, kādi aktuālie procesi būvniecībā?
To jautājām cilvēkam ar divdesmit gadu pieredzi būvniecībā, viena no lielākajiem Latvijas nekustamo īpašumu attīstītājiem – “YIT Latvija” – valdes priekšsēdētājam Andrim Božē. “LA” šajā sarunā pārstāvēja žurnālisti Olafs Zvejnieks un Ilmārs Randers.
Celtnieku strīdi ar pasūtītājiem, karteļa vienošanās, savstarpēji sadalīti objekti un sadārdzinājumi, vājākie celtniecības rādītāji reģionā un kas tik vēl ne – kas īsti notiek nozarē?
Kopumā būvniecības nozare veic virkni pasākumu, lai pati sakārtotos. Savācot nepieciešamo parakstu apjomu, noslēgts nozares koplīgums par minimālo bruto algu 780 eiro apmērā, ieviesta elektroniskā darba uzskaites sistēma (EDS), top standarta līgumi iepirkumiem, lai katra pašvaldība un pasūtītājs neizdomātu savus noteikumus, kropļojot konkurenci.
Procesā ir virkne iniciatīvu, ko realizē Latvijas Būvuzņēmēju asociācija un tas vispār ir unikāls gadījums, ka nozare pati veic pasākumus, lai mazinātu ēnu ekonomiku. Tas no vienas puses.
No otras – pie mums būvniecības nozare, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, ir burtiski apkrauta ar dažādām birokrātiskām procedūrām, nodevām un nodokļiem.
Latvijas uzņēmumi ir daudz neizdevīgākā situācijā, jo spiesti maksāt valsts iestādēm ne par ko!
Piemēram, par atrašanos būvkomersanta reģistrā būvfirmai katru gadu jāmaksā trīs līdz pieci tūkstoši eiro, ikvienam būvspeciālistam katru gadu par 250 eiro jāatjauno savs būvprakses sertifikāts.
Teiksim, speciālistam Bērziņam ir četri sertifikāti, viņam par tiem katru gadu jānomaksā tūkstotis eiro, turklāt obligāti jāapmeklē maksas kursi, kurus parasti organizē tie paši sertifikātu pagarinātāji ar savām “kabatas” firmām plus vēl viņam jāmaksā par to, lai būtu iespēja lasīt LV standartus, kas arī ir maksas pakalpojums.
Tā ir pie mums. Bet, piemēram, Lietuvā – vienu reizi piereģistrē savu uzņēmumu, piereģistrē savu sertifikātu, un viss – strādā! Tā ir arī tā saucamajās vecajās ES valstīs Austrijā un Vācijā. Nekādi muļķīgi kursi nav jāapmeklē, jo slikts, nezinošs speciālists darbu vienkārši nedabūs, tāpat kā firma pasūtījumu.
Vēl viena absurda procedūra, kas vispār nekur nav izmantojama, ir būvkomersantu klasifikācija.
To ieviesa pirms kādiem trim četriem gadiem ar domu, ka nozares dalībniekiem atsevišķā reģistrā jāievada visi sertifikāti, pieredze utt., lai mazinātu papīru kalnus, piedaloties valsts konkursos.
Reāli šo klasifikāciju neviens no pasūtītājiem neizmanto, jo nav nekādu noteikumu par šī reģistra pielietojumu. Taču valsts aparātā ir vesela struktūra, kas to “čeko”, sūta atgādinājumus un beigās to visu atkal uztur būvuzņēmējs. Arī šī bezjēdzīgā procedūra nav ne Lietuvā, ne Igaunijā.
Būtu dīvaini cerēt, ka pēc traģiskā gadījuma, kad, sabrūkot lielveikalam “Maxima”, dzīvību zaudēja vairāki desmiti cilvēku, valsts nekādi nepastiprinātu prasības būvniekiem.
Pēc “Maxima” sabrukšanas izveidoja Būvniecības valsts kontroles dienestu, ko tiešā veidā finansē nozare, kas arī ir dīvaini. Ir jau pagājis laiks, taču man nav pārliecības, ka ar pastiprinātajām prasībām būtu uzlabojušies būvniecības procesi un atbildīgo personu precīza definēšana.
Par nozari atbildīgajā Ekonomikas ministrijā joprojām ir dažādas interpretācijas, kā mainīt būvniecības likumu.
Atbildība starp pusēm aizvien ir “izsmērēta” starp pasūtītāju, būvnieku, autoruzraugu, būvuzraugu.
Pastāv jocīgs viedoklis, ka pasūtītājs, kuram nav ne sertifikātu, ne reģistru, ne saprašanas būvniecībā, atbild par visu, un pēc tam regresā vēršas pret īstajiem vainīgajiem. Ārzemēs lieto vienkāršāku metodi: riskus apdrošina, radušos zaudējumus apmaksā apdrošinātājs, kas pēc tam tos piedzen no vainīgajiem.
Vai tad pie mums prasības par obligātu apdrošināšanu nav?
Prasības ir, bet nekur nav reglamentēts, kādi riski jāapdrošina. Rezultātā mums ir formālas polises, kas nesedz neko. Tikai ķeksīša dēļ.
Cenšanās ietaupīt tieši tur, kur nevajag. Minējāt, ka valsts nodevās mūsu būvnieki nomaksā ievērojami vairāk nekā kaimiņos, lai varētu tikt pie būvēšanas. Varat pateikt, tieši cik?
Vidēji no katriem 100 eiro, ko varētu ieguldīt materiālos un darbiniekos, vismaz 10 eiro atdodam ne par ko. Visu lieko un muļķīgo nemaz nevar sarēķināt.
Tā, piemēram, pašu būvnieku labā iniciatīva ar EDS tagad sāk pārvērsties murgā.
Industrijas ierosinātais palīgs valstij, kas palīdz kontrolēt nodokļu nomaksu, lai nebūtu kā iepriekš, kad dažiem uzņēmumiem strādnieki strādāja 20 stundas mēnesī, birokrātu jaunajā interpretācijā tiek pārvērsts par komplicētu un dārgu, kases aparātiem līdzīgu sistēmu, kas būs jāuztur būvniekiem pašiem.
Vai tad tās nav sekas memorandam par nozares sakārtošanu?
Sākot strādāt ar Ekonomikas ministriju, tieši tāda bija sākotnējā doma – lai EDS ir palīgs valstij līdzīgi kā Skandināvijā. Formulējām minimālās prasības, pirmos gadus šo procesu paredzējām kā testu, lai analizētu un uzlabotu.
Tagad ir cita valdība un viss tiek pagriezts otrādi – tiek radīts mehānisms, lai nozari žņaugtu.
Uz sākotnējo dokumentu pamata ierēdņi rada jaunas papīru pakas. Top noteikumi, ka objektā EDS būs jāreģistrē visi, kuri kustas un nekustas – projektētāji, būvuzraugi utt.
To visu jaunajā versijā vēl grib savienot ar iedzīvotāju reģistru, pārbaudīt visas garumzīmes un komatus – atkal uztaisīt monstrozu sistēmu. Tagad, kad atbrauc krava ar stiegrām no Rumānijas, izkrauj, izbrauc, reģistrējam žurnālā.
Turpmāk vairs tas nederēs, būs jāreģistrē EDS, un to vēl fantazē savienot ar ārvalstu reģistriem, kas vispār nav iespējams.
Kādēļ neesat būvuzņēmēju partnerības biedri, arī valsts konkursos piedalāties ne pārāk aktīvi?
Mums īpašnieki ir somi un uzņēmuma darbības galvenais virziens ir nekustamo īpašumu attīstība, pašiem tos arī būvējot. Esam Nekustamo īpašumu attīstītāju alianses biedrs un uzskatām, ka savus primāros mērķus varam īstenot caur šo organizāciju.
Būvuzņēmēju partnerība ir orientēta uz lielajiem būvuzņēmējiem, tur ir arī liela dalības maksa. Mēs ar viņiem sadarbojamies. Šķiet, ka vislabākā izpratne par nozari un sadarbība ar valsti bija Kučinska laikā, kad nozares NVO bija tiešs kontakts ar premjera padomnieku būvniecības un nekustamā īpašuma jautājumos Arti Grīnbergu.
Bija uzstādījumi samazināt būvniecības cikliskumu, lai nozare varētu plānot darbaspēku un tehnikas iepirkšanu. Lai nav kā tagad: 2017.– 2019. gadā viss atkal “griestos”, tad ES fondu nauda beidzas, un atkal nav nekā.
ES nauda, protams, ir labi, bet tā līdzinās narkotikām – deva beidzas un viss noplok. Mērķis bija, mācoties no kaimiņiem, piesaistīt privātās investīcijas.
Vislabākais piemērs ir Igaunija, viņiem tas izdodas un būvniecības izaugsme ir nepārtraukta. Savukārt startēšana būvniecības konkursos mūsu ieskatā pēdējos divus gadus ir liels izaicinājums, jo strauji pieaug darbaspēka un pārējās izmaksas.
Lielos ilgtermiņa projektos, nosolot konkrētu cenu, pastāv risks, vai vispār tiksi cauri “pa nullēm”. Pie mums, kamēr notiek projektēšana, saskaņošanas un tiek līdz būvniecībai, var paiet divi gadi, taču izmaksas visu laiku aug un plānoto peļņu noēd.
Otrs aspekts ir kvalificēta darbaspēka trūkums, jo vienlaikus sakritusi lielu tirdzniecības centru – “Alfa”, “Ikea”, “Lidl” – būvniecība un ES naudas apgūšana triecientempā.
Kādi reģiona mērogā izskatāmies jauno dzīvokļu sektorā?
Pēdējo piecu gadu laikā Lietuvā katru gadu uzbūvē un pārdod vidēji 5000 dzīvokļu, Igaunijā –3000 līdz 4000 dzīvokļu, Latvijā – 1000. Šogad varbūt beidzot sasniegsim 2000 uzbūvēto dzīvokļu slieksni.
Iemeslu ir daudz, ne tikai problēmas būvniecībā. Arī zemes pirkšanā un ēku ekspluatācijā ir daudz papildu maksājumu, kādu kaimiņos nav. Lai sektoram piesaistītu ārvalstu investīcijas, jāpilda solījumi. Ko mēs varam solīt? Leišos sāk reāli būvēt divus mēnešus pēc projekta uzsākšanas, turpinot tālāko posmu projektēšanu un skaņošanu procesa gaitā.
Pie mums gads saskaņošanai ir minimums, turklāt pastāv iespēja, ka projektēšanu un pašu būvatļauju apturēs ar tiesvedībām.
“Lidl” loģistikas centrs ir Latvijas būvniecības klasika. Uzņēmums nevar atvērt uzbūvētos veikalus, jo mikrorajona iedzīvotāji tiesā ir apstrīdējuši loģistikas centra būvatļauju.
Mums pašiem bija nelaba prakse ar vienu objektu, ko nevaram realizēt kopš 2013. gada. Divas tiesas esam vinnējuši, bet notika pārsūdzība pēdējā instancē Augstākajā tiesā, kur kasācijas kārtībā 2,5 gadus stāv bez virzības. Nekādu termiņu, nekādu noteikumu!
Mūsu projektus finansē mātes uzņēmums Somijā. Tā nauda stāv uz galda, un mums par to ir jācīnās ar čehiem, slovākiem, poļiem, igauņiem, lietuviešiem un pašiem somiem. Argumentu investīcijām Latvijā paliek arvien mazāk.
Ja tik daudz problēmu, vai īpašnieki Somijā nav apsvēruši domu filiāli Latvijā vērt ciet?
Baltijā zemākās dzīvokļu cenas patlaban ir tieši Rīgā. Somi tic un cer, ka tomēr panāksim kaimiņus un pirktspēja atjaunosies. Viņi te redz lielu potenciālu un laukumu, kur darboties.
Tagad ir pagājuši 10 gadi pēc krīzes, kas Latviju skāra vissmagāk. Izskatās, ka pa šo laiku būs “apēsta” milzīgā sniega bumba, kas bija banku īpašumi un laukums jauniem projektiem beidzot ir atbrīvots.
