Agris Liepiņš: Es nāku no mazas tautas 24
Nesen apmeklēju koru koncertu Latvijas Universitātes Lielajā aulā un, zālē sēžot, novēroju ko būtisku, līdz šim vāri apjaustu un garām paslīdējušu. 80. gados, ļimstot zem pārkrievošanas sloga, ļaudis ar asarām acīs klausījās dziesmu “Dzimtā valoda” “Līvu” izpildījumā, atmodas laikā neviens lielāks pasākums nebeidzās, līdz visi kopā nebijām nodziedājuši “Pūt, vējiņi”, taču šoreiz zāle cēlās kājās, atskanot Raimonda Paula dziesmai ar Knuta Skujenieka vārdiem “Es nāku no mazas tautas”. Aulā pilnīgi ar roku bija sataustāma trauksme, mazas tautas apdraudējuma sajūta.
Vienmēr esmu uzskatījis – nākdama no sirds, dziesma rezonē ar tautas dvēseli un uzrāda sabiedrībā valdošo noskaņu daudz labāk par jebkuru socioloģisko aptauju. Šodien mūsu robežas ir vaļā, pretēji Šengenas līgumā noteiktajam, Eiropas Savienības dienvidu ārējās robežas netiek apsargātas, iekšā netraucēti brauc ekonomiskie migranti, kurus nadzīgi pārdēvē par bēgļiem un piespiedu brīvprātīgā kārtā sadala pa ES dalībvalstīm, un, tāpat kā pirms simt gadiem, latviešu tauta jūtas apdraudēta pati savās mājās. Lai kādas pasaciņas par bēgļiem stāstītu politiķi, lai kādu demagoģiju maltu un Mātes Latvijas rokās liktu trīs zvaigznes – līdzcietību, atbildību un iztapību migrantu priekšā, tauta savā dvēselē jūtas apdraudēta. Pirms simt gadiem tautas dabiskā pašsaglabāšanās dziņa lika Kārlim Skalbem rakstīt – mūsu šodienas galvenie vārdi ir – aiztaisiet durvis! Tautas izdzīvošanas instinkts Jāņa Raiņa sirdī pārvērtās vārsmās – “Daugav’s abas malas mūžam nesadalās”. Dzejnieku vārdi šodien skan aktuālāk nekā jebkad! “Simt veidos mainoties, tas pats ir ienaidnieks.”
Kad demagoģijas kļūst par daudz, kad meli tiek pasniegti patiesības mērcē, aizeju līdz Lielvārdes baznīcai. Ļaudis dievnamā nāk meklēt Dievu, es dodos pie plāksnes, kurā iegravēti brīvības cīņās kritušo lielvārdiešu vārdi. Domās aprunājos ar karavīriem, mēģinu iztēloties puišu sejas. Dzīvē neesmu šos varoņus sastapis, nezinu jaunekļu dzīves stāstus, bet manā sirdī viņi ir svētie. Kas viņus paceļ mūžībā, kāpēc kritušo vārdi ir novietoti baznīcā? Dzīvē, visticamāk, nekādi svētuļi nebija, vakaros gāja uz zaļumballēm, krūmos mēģināja noskūpstīt smuku meiču un ar draugiem ierāva pa graķītim. Varbūt nemaz nebija kārtīgi baznīcā gājēji, sprediķa laikā, cietajā baznīcēna solā sēžot, vairāk lūrēja uz kaimiņu meiteņu bizēm, nevis uz mācītāju kancelē. Tautas atmiņā cīnītāji paliks, jo atdeva dzīvību par savu tēvu zemi, bet kāpēc viņu vārdi, iekalti akmens plāksnē, atrodas Dieva namā līdzās Jēzus bildei?
Arī pirms simt gadiem, Annas Brigaderes vārdiem runājot, “Rīga pilna tādu ļaužu, kuri ir Latvijā, tikai lai nosmeltu viņas krējumu, kuriem nekad nav sāpējusi ne tauta, ne viņas liktenis”. Tomēr atradās jaunekļi, kuri ieklausījās nevis demagogos, bet savas tautas sirdsbalsī. Pamestās noliktavās savākuši ieročus, kailām kājām un Raiņa “Daugavu” frenča kabatā puiši nostājās tautas pusē. Lodēm visapkārt spindzot, brīvības cīnītāji nelūdza sev mūžīgu dzīvošanu, jaunekļi lūdza Dievam svētīt latviešu tautu. Un atdeva savas dzīvības, jo citas mantas tobrīd nebija pie rokas. Varoņi krita par lūgšanu – Dievs, svētī Latviju. Lūk, tāpēc viņu uzvārdi ir Dieva namā! Un tāpēc es šodien nespēju apjēgt – kā mute paveras vēstījumam “Latvija pēc piecdesmit gadiem būs musulmaņu valsts”.
