Sieviete – daudzveide 0
Dramaturģe Lelde Stumbre, Jūrmalas teātra aicināta, īpaši Aspazijas 150. jubilejai sarakstījusi lugu “Aspazija. Vakara laivā”. Emocionālajā un izzinošajā lugā Aspazijas dzīves gājums rādīts no vecuma uz jaunības laiku. Rainis lugā nav redzams, bet jūtams gan. Dramaturģe atceras, ka skolas laikā vairāk pieminēts Rainis, bet tagad, izlasot visu par Aspaziju, viņas darbus un iegrimstot vēstulēs, pārsteigums bijis pati Aspazija.
– Aspazija ir ļoti interesanta, daudzveidīga persona. Vienu brīdi man šķita, ka viņa uz Raiņa altāra ir nolikusi savu dzīvi. Taču tad sapratu – gluži tā tas nav, viņai bija arī viņas dzīve. Aspazija bija ļoti striktu raksturu, cilvēks, kas negribēja būt visu laiku otrais aiz Raiņa, kas tomēr cīnījās par savu dzīvi un radošo vietu Latvijā. Sapratu, ka viņa ir interesanta sieviete, sieviete visās tās izpausmēs – gan radošs cilvēks, gan godkārīgs cilvēks, gan mūza Rainim un viņa balstītāja, kas arī ir daļa no sievietes likteņa.
Un kā ar cīņu par sieviešu tiesībām? Vai šo Aspazijas veikumu spējam pietiekami novērtēt? Lelde Stumbre domā, ka tas tomēr vairāk bijis Aspazijas jaunības ekstrēmisms. Piecpadsmit gadus dzīvojot emigrācijā Šveicē, Aspazija kļuvusi pieaugusi. Viņa stipri vien vīlusies Cīrihes sociāldemokrātos, lai gan arī viņi bija par sievietes līdztiesību.
– Aspazija atgriezās Latvijā jau mazliet citāda. Viņu gan mēģināja paraut cīņā, taču viņa atteicās, vairs neskrēja un nelēca uz ecēšām par sieviešu atbrīvošanu. Aspazija gribēja, lai Rainis ir ministrs, lai Rainis ir prezidents. Viņai ļoti patika, ka viņš sabiedrībā ir pirmajās rindās.
Aspazija saviļņoja sabiedrību ar savām lugām “Vaidelote” un “Zaudētās tiesības” (1894), pēc simts gadiem Lelde Stumbre spoži ienāca teātra pasaulē ar lugām “Andersons un Millers” (1982), ko uzveda Dailes teātrī.
– Jā, man labi paveicās, režisors Pēteris Pētersons mani uzreiz novērtēja. Taču tam nebija saistības ar dzimumu, bet ar talanta dzirksti. Ja tā ir, vari izrauties un būt. Aspazijai bija jāpacīnās, viņa būtu patiešām pārsteigta, ja redzētu, ko tikai sievietes šodien nedara dramaturģijā, kā viņas spēj ielauzties teātrī. Mūsdienās ir daudz vairāk iespēju būt tādām, kādas gribam kļūt un būt. Domāju, ka sieviešu jautājums šodien nav tik būtisks.
Piekrītu, šodien rakstnieces sievietes netiek diskriminētas. Bet vai nav citu spaidu – jāiztop teātra politikai, publikas gaumei, kases pildīšanai…
– Es tā neuzskatu. Jā, vienu īsu momentu es pārdzīvoju, man šķita, ka man mistiski kaut kam ir jāpiemērojas, kaut kādam teātru pasūtījumam vai vajadzībai. Bet diezgan ātri to domu atmetu, jo sapratu, ka to noteikti negribu darīt un tas arī ir bezjēdzīgi. Ir bezjēdzīgi izpatikt kaut kam, jo tu tik un tā neizpatiksi nevienam. Un tikai pazaudēsi sevi, pazemosi sevi. Labākais, ko rakstnieks var darīt, – rakstīt tikai to, ko viņš māk, var un kā viņš jūt. Tas ir vienīgais ceļš, kā rakstniekam darboties un nekādā ziņā neskatīties uz konjunktūru. Esmu par savu izvēli priecīga, esmu sapratusi – ja ir kaut kripatiņa talanta, tad tieši tā arī ir jārīkojas, – saka Lelde Stumbre. Viņa domā, ka arī Aspazija nevienam neizpatika, vienīgi dzīves nogalē bija vientuļa, varbūt tāpēc. Aspazija savā raksturā bija individuāliste un, šķiet, arī padomju laikā nebūtu piemērojusies valdošajai ideoloģijai. Taču viņa nomira 1943. gadā, nepiedzīvojot laikus, kad valdīja nežēlīga konjunktūra. Atceroties Aspazijas jaunības brīvdomību, vai arī Leldes Stumbres dzīvē bijuši pretošanās brīži?
