– Vai tomēr neesam atslābušas Aspazijas cīņā par sieviešu tiesībām? 0
– Viņa nosauca sevi Atēnu valdnieka Perikla (kura laikā demokrātija un kultūra sasniedza augstākās virsotnes) draudzenes Aspazijas (Mīlētā) vārdā. Tam laikam neaptverama uzdrošināšanās – sieviete ir līdztiesīga radīt, būt rakstniece, dzejniece. Nevis Raiņa stutētāja, bet līdzvērtīga Rainim. Mēs šodien sakām – Rainis un Aspazija, nevis Rainis un viņa Aspazija. Līdz mūsdienām ir atnācis Aspazijas lielais gars. Viņa iedibināja idejas, kas palīdzēja rasties modernajai sievietei. Svarīgi tagad neļaut kādam dominēt pār sevi. Esmu dzīvojusi daudzās valstīs. Latvija ir labākā vieta, kur būt sievietei. Sievietes ir dažādas. Ja gribi būt maza mīļa stirniņa, tu vari būt. Ja gribi būt stipra sieviete, lūdzu, vari kļūt par prezidenti. Tev ir brīvība un izvēle. Tas ir galvenais.
– Jauki teicāt – ja kādai sievietei izdodas pavērt durvis, tad tās jāatstāj vaļā arī citām sievietēm. Vai jums pašai kas tāds ir izdevies?
– Kad dzīvoju Indonēzijā, redzēju, ka uz ielām par prostitūtām strādāja pat grūtnieces. Iepazinos ar skolotāju Amberu no Teksasas, kura vēlējās šīm sievietēm palīdzēt izkļūt no prostitūcijas un narkomānijas. Piedāvāja viņām mājas, kopā ar draugiem vāca ziedojumus. Kad Ambera pārcēlās atpakaļ uz Teksasu, no indonēziešu tradicionālajiem audumiem ar rokām darināja kolekcijas kleitas, somiņas, rotas un procentus no pārdotā ziedoja Indonēzijas sievietēm. Lai reklamētu savu kolekciju “Indah”, Ambera izmantoja mani kā modeli. Arī uz šodienas žurnāla “Mājas Viesis” vāka fotografējos Amberas veidotajā kleitā. Un savā “Facebook” profilā ieliku ziņu – nopērc kleitu un ziedo Indonēzijas sievietēm! Tas ir sievietēm svarīgs stāsts. Es ziedoju, man gribas dot.
Lielums mīlestībā
