– Tātad mūsdienu sievietei Latvijā nav iespēju griestu? 0
– Viss Latvijā ir iespējams, ja dara. Nekad neesmu jutusies apspiesta vai diskriminēta. Arī algas ziņā ne, kaut gan zinu, ka tā Latvijā ir problēma. Ik pa laikam tomēr nākas nokļūt dīvainā situācijā, piemēram, kāda laikraksta redaktors sveicinās ar manu kolēģi vīrieti, bet man roku nedod. Es nespēju noticēt, kad sākās diskusija par aborta jautājumiem. Man šķita, ka Latvijā tas nav iespējams. Kā kāds var izlemt sievietes vietā!? Tas ir diskriminācijas piemērs. Tomēr diskusijās par sieviešu tiesībām nespēju pieņemt agresīvo, karojošo formu. Man bieži saka – tu Amerikā studēji ekofeminismu, raksti sleju, izsakies! Bet nevēlos piedalīties diskusijā, kur ar grābekļiem cits citam izšķaida zarnas, kā, piemēram, protestējot pret psihoterapeita Viestura Rudzīša izteikumiem vai vēršoties pret homoseksuāliem cilvēkiem. Es tomēr eju uz dialogu.
– Kas ir ekofeminisms?
– Ļoti vienkāršojot – pirmais feminisma uzstādījums ir vienlīdzība starp vīrieti un sievieti, bet ekofeminisms iet tālāk un runā par vienlīdzību starp vīrieti, sievieti, politiku, dabu, dzīvniekiem. Vienlīdzība ir nedominēt pār kaut ko. Kāpēc ir Ķīnas intereses Āfrikā, kāpēc rodas militārie konflikti, kāpēc modificējam pārtiku? Tāpēc, ka kāds vēlas būt pārāks.
Latvijā ekofeministi ir Dainis Īvāns un Artūrs Snips, kuri rakstīja par Daugavu, kā atnāk viena vara un ļoti dominanti uz sievietes māmuļas Daugavas uzliek hesus, izbojā tās ekoloģisko vidi, upes gultni un tecējumu. Ekofeminisms jau ir arī vīriešu tiesību aizstāvība. Mēs pieprasām, lai viņi skrūvē, kaļ, nes, uztur ģimeni. Mēs gribam savas tiesības, bet vienlaikus cenšamies dominēt – vīrieti, dari to un to! Protams, ir atšķirības starp dzimumiem. Es nevaru pacelt lielus smagumus. Ja vīrs palīdz nest mantas, ļoti labi, ir patīkami, ja atver durvis, padod krēslu. Tā ir savstarpēja cieņa. Mana Somijas draudzene ir sašutusi, ja kāds vīrietis viņai pasniedz mēteli. Es tāda neesmu, mēģinu atrast balansu, nepieprasu no vīrieša neiespējamo. Vienlaikus saprotu atšķirības, tās eksistē. Jautājums, kā to sabalansēt, lai uzņēmējdarbībā, valdībā, politikā, militāru konfliktu atrisināšanā piedalītos sievietes. Intervējot daudzas stipras sievietes, esmu aizdomājusies – ja viena sieviete atver jaunu iespēju durvis, piemēram, Mišela Obama, tad viņai tās durvis jāpatur vaļā, lai vairāk sieviešu ienāktu iekšā. Tagad piedzīvojam interesantu posmu, kad sievietes vairākās valstīs ir pie varas. Kas notiks? Kā notiks? Pasaule veidojas.
