Es mīlu dzīvi un ēdienu! Saruna ar Ilzi Jurkāni 1
Uzņēmēja, grāmatas “Dzīves garša” autore šarmantā Ilze Jurkāne savu sasniegumu sarakstam pievienojusi raidījuma “Es mīlu ēdienu!” vadīšanu LTV1, kas trešdienās jau otro sezonu dodas pie skatītājiem. Dzimusi un augusi Amerikā, Ilze ļoti augstu vērtē latviešu virtuvi, tomēr mudina mūsu ēdienkarti papildināt ar citu tautu ēdieniem. Nesacenšoties ar slavenajiem pavāriem, raidījumā viņa savu pieredzi nodod, izturoties ar cieņu pret virtuves saimniekiem un gatavojot ēdienus kopā ar viņiem.
Vai interese par ēdienu gatavošanu nāk no tavas bērnības?
Es uzaugu ģimenē ar dziļām saknēm. Mans tēvs Alberts Valentīns strādāja Latvijas izlūkdienestā, bet vectēvs Fricis Auzers bija Lutriņu pagasta vecākais ar lielu saimniecību. Un pavisam nesen atklājās, ka mana vecmāmiņa Anna Auzere (dzimusi Smilga) ir māsīca gleznotājam Janim Rozentālam. Visi viņi nāk no Saldus. Savukārt mana mamma Anna Pētersone-Auzere, rakstnieka un dramaturga Jūlija Pētersona meita, mācījās Mākslas akadēmijā. Tā nu ar mākslas, literatūras, lauksaimniecības un teātra bagāžu arī augu. Tas bija Ņujorkā, kur klāt vēl nāca “Elles ķēķa” radošās personības – manu vecāku draugi Linards Tauns, Gunārs Saliņš, Teodors Zeltiņš… Lai ko arī viņi katrs ikdienā strādāja, nedēļas nogalēs visi skaistos uzvalkos ciemojās viens pie otra un gāja uz latviešu sarīkojumiem. Pēc tam sekoja gan amerikāņu skola, gan latviešu skola un baznīca, kas veidoja tālāk manu personību. Mamma ļoti labi gatavoja, jo viņai Amerikā pirmais bija saimnieces darbs. Viņa zināja gan latviešu, gan franču un vācu ēdienus un ātri iemācījās arī amerikāņu tradīcijas. Tādēļ mums ģimenē galdā tika celta liela gastronomiskā dažādība. Es sāku gatavot jau septiņu gadu vecumā, kad mamma ar brāli aizbrauca sūtīt paciņas dzimtenes radiem (tā bija veselu dienu gara nodarbošanās) un es tētim pagatavoju vakariņās flikerklopsi ar kartupeļiem un gurķu, tomātu, lociņu salātiem, – tā bija mana pirmā patstāvīgi uztaisītā maltīte. Arī skolā diezgan agri sāku mācīties mājturību, kur, starp citu, piedalījās arī puikas. Nopietnāk ēst gatavošanai pievērsos, sasniedzot četrpadsmit gadus, kad mamma sāka strādāt par mākslas terapeiti, bet vakaros apmeklēja universitāti un visu dienu bija prom no mājām. Iemācījos taisīt lazanju, teļa gaļas “skalapīni” un daudz citus ēdienus. Mums ar brāli Pēteri kopā bija piecas krustmātes, kas mūs bieži lutināja, vedot uz dažādiem Ņujorkas restorāniem, kur iepazinām daudzu valstu virtuvi. Tā mīlestība uz ēdienu nāca dabiski, un, kad sāku studēt, kļuvu par pavāri studiju biedrenēm kopīgajā īres mājā.
Pēdējā laikā ir ļoti daudz raidījumu un grāmatu par ēdienu. Cilvēki sajūsminās par franču, itāļu un austrumu virtuvi, bet nekas daudz nav dzirdēts par amerikāņu virtuvi.
Amerikāņu virtuvei esmu veltījusi veselu nodaļu savā grāmatā “Dzīves garša”, kur centos mainīt latviešu priekšstatus par to. Amerika ir milzīga, un katrā valsts daļā ir raksturīgs kaut kas cits. Piemēram, ziemeļos Jaunanglijā tās ir dažādas zivis, lobsteri un citas jūras veltes, dienvidos Ņūorleānā savdabīgs mikslis ar franču un melnādaino ēdieniem, bet valsts vidienē amerikānisks kā kārtainais ābolu pīrāgs ar vecajiem amerikāņu ēdieniem, kas ir tuvāki zemnieku ēdienam. Pēdējos divdesmit gados modē nākusi ķīniešu un franču virtuves apvienošana jeb “fusion”, kā arī tiek izmantoti svaigi sezonālie produkti un nemitīgi meklētas jaunas garšas. Tas tagad Amerikā ir vispārīgs kults. Interesanti, ka Teksasā, kas robežojas ar Meksiku, valdošais “texmex” ēdiens patiesībā nāk no meksikāņu virtuves, kas dominē arī Kalifornijā. Savukārt Floridā, kur 20 jūdžu attālumā atrodas Kuba, ļoti populāri ir kubiešu ēdieni.
Kā tu kļuvi par raidījuma “Es mīlu ēdienu!” vadītāju?
Ideja nāca no privātās izdevniecības vadītājas Lienes Vilnītes, kura aicināja mani ciemoties pie blogeriem, kas raksta par ēdienu gatavošanu. Tika iesniegts projekts Latvijas Televīzijai, bet ilgi nesaņēmām atbildi, un sāku domāt par citu raidījumu. Kad beidzot tika dota zaļā gaisma, bija augusta beigas, bet pirmajam raidījumam jābūt gatavam jau septembrī – tad nu darījām, ko varējām, pateicoties “Rimi” sapratnei un atbalstam, jo es paralēli veidoju arī “Latvijas gardākos stāstus” (ir jau 34 filmas par Latvijas uzņēmējiem). Starp citu, nosaukumu “Es mīlu ēdienu” izdomāju es, jo gribējās kaut ko īstu un neviltotu. Tas tiešām tā arī ir. Mēs visi, kas veidojām raidījumu, bijām ar to pārņemti. Turklāt atklāšu, ka bērnībā es vēlu sāku runāt, bet uzreiz pilniem teikumiem, un pirmais, ko pateicu, bija “kad ciemiņi nāk, svecītes deg”, jo bez tā nebija iedomājamas viesības mūsu mājās, kur tik ļoti gribējās saglabāt latvietību. Varbūt kāds smejas par šo nosaukumu, taču mani tas neuztrauc.
Ko parādīsi skatītājiem šajā sezonā?
Pagājušajā sezonā bija astoņi, šogad 12 raidījumi, jo ar “Visitestonia” atbalstu klāt nāca četri stāsti par Igaunijas virtuves tradīcijām. Ceru, ka panāksim arī trešo raidījuma sezonu, kurā vajadzētu parādīt Lietuvas virtuvi. Cenšamies stāstīt un rādīt interesantus piemērus. Lūk, tikko bijām itāļu restorānā, kur saimnieko Austrālijas latviete ar savu itāļu vīru, arī mana radinieka Dāvja Auškāpa veidotajā jaunajā gastrobārā “Jūlijs Pumpurs” galerijā “Centrs”.
Kas tevi ir pārsteidzis, veidojot raidījumu “Es mīlu ēdienu!”?
Mani fascinēja, cik ļoti augstā līmenī Latvijā ir attīstīta ēdināšanas kultūra. Var atrast vegāniem un cilvēkiem ar dažādu vielu ierobežotu panesamību draudzīgus restorānus. Īpaši liels prieks par jauniem cilvēkiem, kas nopietni ieinteresēti ēdiena gatavošanā. Un tā tas notiek visā pasaulē. Kāpēc interese par gastronomiju ir tik liela? To es skaidroju ar nestabilo situāciju pasaulē, kara, ekonomisko krīžu draudiem un citām nebūšanām. Jo tā sajūta, kas rodas, kad tu gatavo ēdienu un kopā ar savējiem sēdies pie galda, mierina. Amerikāņiem pat ir teiciens “comfort food” – ēdiens, kas liek justies labi, mīļi, ērti un droši, piemēram, makaroni ar siera mērci. Vai kaut kas cits laimīgo bērnību atgādinošs. Latviešiem tā noteikti būtu frikadeļu zupa vai buberts.
Šogad Rīgas–Gaujas reģions bija kļuvis par Eiropas gastronomijas reģionu. Pavāri ieteica dažādus produktus katram gadalaikam. Ko tu ieteiktu šim rudenim?
Man pašai ļoti patīk ķirbji un to paveidi, no kuriem var gatavot ārkārtīgi daudz interesantu ēdienu, piemēram, ar gaļu un sieru pildītus kabačus. Nevaru iedomāties savu ēdienkarti bez sēnēm, tādēļ man ir pilnas divas saldētavas ar baravikām, jo vismaz reizi nedēļā gatavoju baraviku risoto, krēmzupu vai sēņu mērci pie kartupeļiem. Patīk gatavot arī spageti ar baraviku mērci.
Izklausās garšīgi, bet ko vajadzētu piedzert klāt?
Es ieteiktu veikalu plauktos meklēt vīnus ar uzlīmi “Vīna dārzs”, kurus no milzīga pasaules vīnu klāsta rūpīgi izvēlējies vīnzinis Māris Mitrevics. Tie ir labi vīni par mērenām cenām. Cienu arī mūsu brūvējumus. Man ļoti garšo “Sabiles sidra” Ziemassvētku sidrs un sidra kokteiļi, Abavas vīndarītavas “Rabarberu dzirkstošais vīns”, “LB” “Upeņu balzams”, Valmiermuižas “Zelteris” un degalus. Izvēle ir milzīga, un katrs var izvēlēties sev tīkamāko no Latvijas ražojumiem.
Valsts svētkus esam aizvadījuši, nākamie būs Ziemassvētki. Vai tu varētu latviešus iedrošināt starp tradicionālajiem Ziemassvētku ēdieniem pagatavot arī ko neparastāku?
Es iesaku pagatavot pildītu pīli, kā arī pamēģināt zivs galertu, kas sanāk gan garšīgi, gan skaisti, ja kopā saliek karpas un laša filejas gabaliņus un sapilda kēksa formiņās. Neparasti būtu sautēti sarkanie kāposti un dāņu Ziemassvētku pudiņš – pienā vārīti rīsi ar vaniļu, saputoti ar putukrējumu un sasmalcinātām, grauzdētām mandelēm un atdzesēti – vēss, pufīgs deserts, kurā paslēpta viena vesela mandele. Pudiņu ēd aukstu ar ķiršu mērci. Klāt pie šīs maltītes nāk arī pārsteigums, proti, tas cilvēks, kura traukā noslēpusies vienīgā veselā mandele, saņem īpašu Ziemassvētku dāvanu. Novēlu pārāk stingri neturēties pie receptēm, bet virtuvē būt radošiem.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez cilvēkiem un domām par Dievu.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Enerģiska, nepacietīga, visu griboša.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka kļuvu par “senior vice president “Bank of America”” 35 gadu vecumā, Latvijā ieviesu bankomātus un debetkartes un uzrakstīju grāmatu “Dzīves garša”, kas kļuva ļoti populāra un tika izdota četros metienos.
Labākā izklaide?
Ciemiņu uzņemšana, ceļošana, pārgājieni, teātra, koncertu un operas apmeklēšana. Ja būtu vairāk laika, spēlētu vairāk arī golfu.
