Es mācos katru dienu 4
Mājas nutella… Cēzariona salāti… Banānu kečups… Citronu maizītes, karstie lavaša rullīši un daudz kas cits – oriģināli, bet vienkārši, veikli pagatavojami un gardi apēdami pēc grūtas darba dienas vai draugu kompānijā brīvdienās. Tādi ir blogera, sociālo projektu veidotāja, uzņēmēja un autora Roja Kristiana Puķes jeb Pipara otrās pavārgrāmatas “āķīši”, aiz kuriem tik ļoti gribas aizķerties. Grāmata gaidāma oktobra otrajā pusē, kad tirdziņos gaidāma sātīgu dabas velšu pārpilnība un var sākt domāt arī par skaistām Ziemassvētku dāvanām.
Rojs kā grāmatas autors paaugstinājis garšas latiņu, nezaudējot draudzīgo stilu un rūpes par katra lasītāja labsajūtu. Uz jautājumiem par to, kā viņš ir audzis un ko jaunu ieguvis, apgūstot praktiskās kulinārijas prasmes, Rojs atbild aizrautīgi un plaši – kā jau pasaulei atvērts jaunietis, kurā kūsā milzīgs potenciāls, pārliecība par savu mērķi un profesionāla zinātkāre. Roju iztaujāja grāmatas projekta vadītāja un kulinārijas entuziaste Jūlija Dibovska.
Vai Tu neplāno studēt pavārmākslu?
Es mācos. Es mācos katru dienu! Neesmu plānojis doties uz pavārskolu, jo nevēlos stāvēt pie plīts un gatavot, izpildot kāda cita pasūtījumus. Turklāt esmu jau nopelnījis apzīmējumu “Huligāns virtuvē”! Un tas man sniedz iespēju atkāpties no klasiskajām receptēm un ļauties eksperimentiem. Es varu mēģināt apvienot to, ko skola un pasniedzēji īsti neatbalstītu. Es vismaz ceru, ka drīkstu aizbildināties ar faktu: pavārmākslu neesmu mācijies. Esmu gan pabeidzis itāļu maizes skolu, mācījos desmit mēnešus un ieguvu sertifikātu, kas šo apliecina. Bet kopumā – esmu SAVA umami* meklējumos.
Cik liela ir Tava izaugsme kopš pirmās grāmatas – vai to var salīdzināt ar tādu kā strauju raķetes lidojumu uz maksimāli sasniedzamo planētu vai tomēr Tu jūtu, ka vēl daudz un dažādas grāmatas ir priekšā?
Gribētos jau pateikt, ka esmu baigi progresējis un nesos kā Chalenger…. (smejas). Taču šī grāmata nāca grūtāk. Gatavojot materiālu pirmajai recepšu grāmatai, man tas viss bija tāds neizzināts ceļojums. Gājiens pretī kam nezināmam, citādam. Strādājot pie otrās recepšu grāmatas, katru recepti atkārtoju vairākas reizes, jo bija lielāka atbildības sajūta pret to, ko publicēšu. Atbildības sajūta pret to cilvēku, kurš gatavos šīs receptes. Domāju, ka nākamā grāmata būs pilnīgi citāda. Tā nelīdzināsies pirmajām divām, jo mainijies arī skatījums. Citas garšas, citi mērķi. Katrā ziņā, zinu, ka šī nav pēdējā grāmata. Taču gluži kā printeris arī nedrukāšu.
“Piparēdiens 2” Tev ir sasniegtā apkopojums vai drīzāk motivācija vēl vairāk eksperimentēt, meklēt un nekad neapstāties? Vai grāmata ir kustība vai galarezultāts?
Grāmata man ir kā apliecinājums, ka ir noiets kāds ceļa posms. Kāds cikls ir noslēdzies un jāiet tālāk! Šai grāmatai jākļūst populārākai par iepriekšējo, un tā kalpos par atskaites punktu nākamajam posmam!
Tu saki, ka mācies katru dienu. Vai ir kaut kas tāds, ko Tu esi, piemēram, iemācījies/atklājis kulinārijā vakar?
Esmu, protams! Katra kļūda (un to ir pietiekami) sniedz pieredzi. Eksperimentējot saskaros ar daudziem jautājumiem, uz kuriem jāatrod atbildes, un tās sniedz tikai pieredze. Tāpēc varu apgalvot, ka esmu iemācījies daudz un ceru, ka arī turpmāk gatavošana man sniegs daudz jauna un nekļūs par rutīnu. Tad ieguvēji būs arī mani sekotāji un grāmatu pircēji.
Kāds ir Tavs veiksmīgākais eksperiments? Kāda recepte, kas pašam nāk prātā kā viena no labākajām.
Es ceru, ka veksmīgākais man ir priekšā. Bet līdz šim – Oreo bekonā un grilēti ananasi dažādos veidos. Man ļoti patīk ātras receptes. Es neesmu gatavs visu nakti cept medus kūku vai eklērus, lai tos nākamajā dienā 10 minūtēs apēstu. Man liekas, ka visam jābūt proporcionāli – trīsstāvīgās kūkas jācep konditoriem, vien’maz’cuciņ’ jāpasneidz restorānā, bet mājās jāāed ātri un vienkārši.
Grāmatā lielāks akcents sanācis uz gaļas ēdieniem. Kā Tu skaties uz vegānismu un līdzīgām tendencēm ēšanas kultūrā?
Par gaļas ēdieniem – esmu gaļēdājs un netaisos no tā atteikties. Es saprotu tos cilvēkus, kuri atsakās no gaļas veselības dēļ, un respektēju tos, kuri nevēlās ēst dzīvniekus. Es nekad nesapratīšu tos, kuri neēd gaļu un tad pērk produktus ar gaļas garšu. Ja es neēdu zivis, tad es negatavoju burkānu ar laša garšu. Man negaršo, un es to neēdu! Man tas liekas nepareizi. Ja tu gribi gaļas garšu, ēd gaļu! Man liekas, ka vegānisms šobrīd ir modes lieta – katrs otrais neēd cieti, glutēnu, laktozi, cukuru, taukus, sāli…
Es sava jaunā projekta ietvaros lasu pēdējos pētījumus – 14 % aptaujāto vecāku apgalvo, ka bērnam ir glutēna nepanesamība, bet analīzes liecina, ka tikai vienam no tiem bērniem ir reāla alerģija. Vecāki uzbāž bērniem savus uzskatus, liek atteikties no produktiem, bet neaizdomājas, kādas problēmas tas var radīt bērnam tālākajā dzīvē. Un pēc tam ļoti daudz laika un naudas aiziet, lai šīs psiholoģiskās un veselības traumas labotu. Es uzskatu, ka bērniem vajadzīgs pilnvērtīgs uzturs. Protams, ja nav alerģijas. Bet savu izvēli bērns izdarīs jau tad, kad būs tam gatavs.
Vai ir kāds produkts, kam Tu vēl pagaidām neesi ticis klāt savā gatavošanās pieredzē, bet ļoti, ļoti gribētos un pat ir ideja, ko varētu? Nu, piemēram, svaigi ķerts omārs vai tikko no jūras dzelmes izceltas jūras ķemmītes.
Jūras veltes un zivis nav mans. Negaršo, bet esmu gatavojis. Aligators un ķengurs arī gatavots. Šobrīd pat nevaru iedomāties, kas vēl nav bijis! Tuvākajā laikā vairāk pievērsīšos konditorejai. Cepšu vairāk kūkas!
Pastāsti par kādu recepti, kas obligāti pagatavojama, ja ir pieejami šīs sezonas tirgus labumi!
Jebkuru recepti no manas jaunās recepšu grāmatas! Mana ātrā soļanka. Zupa būs gatava nepilnas stundas laikā. Vai “mājas nutella”, kas būs gatava 5 minūtēs. Saviem četrkājainajiem draugiem izcepiet cepumus. Tos var baudīt arī sunīšu saimnieki.
Ar kādu ātru, ekonomisku, bet garšīgu ēdienu Tu šodien ieteiktu satikt auksto rudeni?
“Pikantā burkānu zupa ar pupiņām”, kas ir manā grāmatā. Neikdienišķi, ātri un garšīgi!
* Umami ir viena no piecām cilvēka pamatgaršām. Latviešu valodā nav precīza vārda, kas šo garšu raksturotu, taču nereti izmanto vārdus gards vai sāts.
