Tev ir aptuveni 80 baložu. Daļa mitinās mājas bēniņos, daļa – baložmājā. Šo mītni pats projektēji? 2
Jā, man ir ķēriens uz tādām lietām. Nesen, kad kaimiņš bija iecerējis uzbūvēt jaunu malkas šķūnīti, viņš lūdza, lai pakonsultēju un pasēžu līdzās būvniecības procesā. Baložmāja tapa 1991. gadā. Uzrasēju, aizsūtīju metinātājam, un viņš pēc maniem rasējumiem sametināja karkasu. Samaksāju 200 rubļu. Uzbūvēt sienas palīdzēja draugi un mamma. Tur ir arī caurule, pie kuras turoties vēl nesen varēju uzrāpties pie putniem. Pašlaik gan muskuļi kļuvuši vājāki, kaut kā klumburēju pa kāpnītēm.
Ja kāds atbrauc un vēlas baložus aplūkot, tu neatsaki. Naudu par to neprasi. Priecājies, ja atved paciņu putraimu, ar ko putnus pabarot. Arī mēs ar sievu ne reizi vien esam veduši pie tevis bērnus, kas piedalās mūsu vadītajās nometnēs. Gadās, ka pirms tam kāds nicīgi nosprauslo – vai nu putnus neesmu redzējis! Bet pēc tam, kad dabūjis paturēt balodi rokās, sajutis, kā pukst putna sirds, redzējis lidojumā, vismaz uz brīdi pārvēršas, atver dvēseli, kāds pat pastāsta kādu dziļi personisku pārdzīvojumu, ko citkārt nemūžam nevienam neatklātu.
Tā notiek, un es to zinu. Var jau būt, ka ar baložu rādīšanu varētu pelnīt, taču man ir lielāks prieks un gandarījums par to, ka kaut vai uz brīdi atveras cilvēka dvēsele, viņš kļūst labestīgāks. Paturējis putnu rokās un palaidis lidot, jūtas laimīgs. Varbūt kāds baložos iemīlēsies tāpat kā es un pievērsīsies baložu audzēšanai. Citādi mazliet skumji, ka baložu audzētāju kļūst aizvien mazāk. Kādreiz tā bija īsta kaislība, puikas cits citam baložus zaga, putnu dēļ kāvās. Kad pie mums uzradās mode kāzās laist gaisā baložus, uznāca arī zādzību vilnis – no Rietumeiropas ievests putns maksāja pat 80 eiro. Tagad šī slimība pārslimota. Diemžēl baložnieku skaits sarūk. Kādreiz mēs Jēkabpilī bijām četri, nu esam atlikuši divi, otrs ir vīrs jau gados.
Baložnieki veido ciešākas attiecības. Tev ir pazīstami kolēģi?
Protams, piemēram, Daugavpilī ir vairāki šo putnu audzētāji, esmu ar viņiem pazīstams. Starp citu, pateicoties baložiem, tiku pie sava pasāta. Mašīna dod brīvību, iespēju pārvietoties. Kādreiz kā invalīds par puscenu dabūju zaporožecu ar rokas vadību, tas tika nobraukts. Tiku pie vēl viena, bet arī tas gāja uz beigām. Vairāk par desmit gadiem šīs mašīnas nevilka, un pat jaunas pastāvīgi bija jāremontē. Man gan ķimerēšanās ap motoriem un citiem mezgliem allaž patikusi, taču nevar to darīt mūžīgi. Divi Daugavpils baložnieki pa jokam izmeta, ka es ar savu zapiņu visiem baložniekiem kaunu darot. Izrādījās, teica to tāpēc, ka viņiem bija kāds plāns. Viens veda no Vācijas mašīnas, otram bija paziņas, kas strādāja labi apmaksātu darbu. Viņš šos paziņas apstaigāja un savāca 700 dolāru, lai varētu man iegādāties mašīnu.
Zinot, ka man šādi pārsteigumi nepatīk, mašīnu vedējs man piezvanīja un visu izstāstīja. Apzinājāmies, ka 2002. gadā par tik mazu naudu arī Vācijā normālu vāģi nopirkt nevar. Vienojāmies, ka pats mazliet sakrāšu, mazliet aizņemšos (aizņēmos arī no mašīnu vedēja). Pusgadu vēlāk, ļoti taupīgi dzīvojot, bija jau 2000 dolāru, un par šādu naudu man atveda 1990. gada pasātu. Joprojām braucu ar šo mašīnu, pats remontēju, gatavoju tehniskajām apskatēm. Vēl pagājušajā gadā tehniskās apskates darbinieks teica: “Kaut par manu mašīnu kāds tā rūpētos!”
Taču ne jau par to šis stāsts! Redzot baložus lidojam, es lidoju līdz ar viņiem, un tā ir fantastiska sajūta. Un tā – lidojot – vajadzētu dzīvot dzīvi. Tā, lai izskatās, ka tas ir viegli, lai sagādā prieku citiem. Tas, ka spārnus vicināt varbūt ir nogurdinoši, lai paliek katra paša ziņā.
P.S. Tikai pašās sarunas beigās Boriss atklāja, kāpēc sarunājoties nesēžam viņa iemīļotajā lapenē dārzā un nelūkojamies baložu lidojumā:”Aptuveni pirms nedēļas man vajadzēja vest baložus uz kādām kāzām. Aizkavējos, steidzos, pāris pakāpienu pa kāpnēm nošļūcu. Tikai tad, kad jau sēdēju pie stūres, konstatēju, ka kārtējo reizi esmu nobrāzis dibena ādu, sēdeklis mirka asinīs… Tāpēc tagad valstos pa gultu, gaidu, kad sadzīs brūces, bet citādi jūtos labi!”
