Bet caurums pēcpusē tev tik un tā aizvien bija. 2
Bija gan, un 1995. gadā no tās sāka atdalīties kauli. Atkal slimnīca. Brūci iztīrīja, taču neaizlāpīja – tas viss turpināšoties, tāpēc.
Patlaban man ir 56 gadi, nekāds jauneklis vairs neesmu. Pirms gadiem četriem pieciem sāku justies ļoti slikti. Laikam sevi pieteica vecums. Ieslīgu apātijā, neko negribējās darīt. 2011. gadā māte vietējā avīzē izlasīja, ka uz Jēkabpili brauks dakteris Mārtiņš Malzubris, konsultēšot cilvēkus, kuri cieš no izgulējumiem. Ieteicos, lai mamma aiziet pie viņa, varbūt ieteiks kādu ziedi brūcēm. Dakteris daudz neklausījās, teica, ka pacients jāredz. Atbrauca pie manis uz mājām, apskatīja, safotografēja. Brīnījās, ka vispār vēl esmu dzīvs. Ja neko nedarīšot, man esot atlicis pāris gadu. Pierakstīja uz ārstēšanos Brūču klīnikā Rīgā, pusgada laikā mani paņemšot. Izstāstīja, kas un kā notiks. Brīdināja, ka ārstniecības iestādē būs jāpavada trīs vai četri mēneši (tiku laukā jau pēc trim). Gaidāma operācija, itin komplicēta, taču vispirms mani vajagot kārtīgi uzbarot – jāuzaudzē miesa, lai būtu lāpāmais materiāls.
Klīnikā gandrīz mēnesi mani nobaroja, deva ēst gandrīz vai piespiedu kārtā. Galu galā pieņēmos svarā par desmit kilogramiem. Lāpāmo ņēma no muguras pie kreisās paduses. Asiņu pievadei vēna tika izoperēta no labās kājas, no kreisās ņēma ādu… Pēc operācijas biju nosaitēts kā mūmija, nevarēju pakustēties.
Tagad viss kārtībā. Interesanti, ka šī operācija notika 5. augustā, gandrīz 30 gadu pēc traumas, arī no slimnīcas mani izrakstīja divas dienas pirms dzimšanas dienas – 27. septembrī.
Kad sākās gatavošanās operācijai, visu laiku jokojām. Kad jau gulēju uz operāciju galda, nopietnu seju teicu, ka man negribētos dzirdēt vienu frāzi. Kādu? “Mēs viņu zaudējam!” Viss personāls sāka smieties. Tādā jautrā noskaņā sākās operācija.
Gribu dakterim Malzubrim un citiem Brūču klīnikas darbiniekiem teikt vislielāko paldies! Salāpīja, sadakterēja, manī atgriezās dzīvesprieks. Tiesa, gandrīz gadu pēc tam jutos novārdzis, knapi pakustēt varēju, taču tagad esmu mundrs un pat atgriezos pie savas otras aizraušanās – makšķerēšanas. Tā man patīk kopš bērnības, bet gadus desmit biju to atstājis novārtā. Pēc jaunās operācijas atkal esmu tai pievērsies – kopā ar kaimiņu braucam ķert karpas. Laikam vajadzēs nopirkt jaunu gumijas laiviņu, lai varētu piekļūt labākajām zivju vietām, – vecā dīkstāves gados saplaisāja… Cope, turklāt ar nakšņošanu – tas ir forši! Sēdi, klausies dabas skaņās, ugunskurs kuras, zivju zupa vārās…
Un kā tev izdodas turēties pie dzīvības, turklāt būt tik dzīvespriecīgam?
Neskatos uz savām brūcēm, lai prātā neiespiestos šis skats. Galvenais – nepiebāzt galvu ar domām par to, cik viss slikti. Cik vien iespējams, nepievēršu savām vainām uzmanību un dzīvoju. Negribu zīlēt nākotni. Vien zinu, ka šodien ir labi un arī rīt būs labi, bet grūtības ir pārvaramas. Domāju, ka savu likteni zinu, un arī liktenis mani pazīst. Mēs draudzējamies.
Man patīk frāze: “Tici, un tev tiks dots pēc tavas ticības.” Tas attiecas ne tikai uz ticību Dievam. Ticēju, ka man reiz būs laba mašīna. Ir! Ticēju, ka nodzīvošu ilgu mūžu. Var uzskatīt, ka mans mūžs jau ir ilgs! Jātic labajam! Ja būsi īdētājs, sūkstīsies par dzīvi, tādus pašus skābus cilvēkus ap sevi pulcēsi, tādi notikumi atgadīsies. Un nevajag žēloties. Pat tad, ja ir slikti, labāk izlikties, ka tā nav. Pasmaidi, un arī cilvēkam, ar kuru esi saticies, kļūs labāk. Viņš šo labo garastāvokli uzdāvinās vēl kādam. Labais noskaņojums kā bumbiņa ripināsies starp cilvēkiem, un visiem no tā būs labāk. Ar īdēšanu un žēlošanos dzīvi vieglāku nepadarīsi ne sev, ne citiem.
Protams, ja vajadzīga palīdzība, neviens to nezinās, ja pats nepateiksi. Taču arī tad nevajag teikt, ka ir tik slikti un vēlreiz slikti, tāpēc palīdziet. Nē! Var ieminēties, ka tā varētu būt vieglāk. Ja kāds gribēs, tad sadzirdēs un sapratīs. Arī man kaut kas būtu vajadzīgas, lai atvieglotu dzīvi. Piemēram, pie mājas izbūvēta piebrauktuve, lai ar ratiņiem varētu tikt līdz durvīm. Jā, arī lifts, lai invalīdi vieglāk pārvarētu kāpnes, nenāktu par ļaunu. Dzīvoju otrajā stāvā, un līdz ar vecumu man kļūst problemātiski tikt pagalmā un atpakaļ dzīvoklī, pēc pēdējās operācijas arī kreisā roka vairs nav tik spēcīga. Ja kāds zina, kā šo problēmu atrisināt, un var palīdzēt, būšu pateicīgs.
Kad dvēsele atvērta, dzīvot ir vieglāk. Kā saka, esi vienkāršāks, un cilvēki pie tevis tieksies. Tiesa, šādus pasaulei atvērtus cilvēkus mēdz arī izmantot. Kad piekrāpj, rodas rūgtums. Taču es to ilgi sevī neturu: kas bijis – bijis, jādzīvo tālāk.
Ja nolaiž rokas, jākļūst par mūku vientuļnieku. Tā, protams, nav slikta lieta, bet man neder! Man patīk sabiedrība, sarunas ar cilvēkiem. Ja cilvēks norobežojas no citiem, tas nozīmē, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Tātad ne viņam ko no citiem vajag, ne viņš citiem var ko dot. Es vēlos dot. Prieku.
