Es lidoju līdzi. Spēka stāsts par Borisu Gorjunovu, kurš nespēj staigāt, toties audzē… baložus 2
Jaunam cilvēkam, zaudējot spēju staigāt, tas varētu šķist pasaules gals. Grūst nākotnes plāni, mainās draugu loks, vai tie, kuri par draugiem uzskatīti, pamūk kā no mēra slimnieka, jāatsakās no vaļaspriekiem… Jēkabpilietis Boriss Gorjunovs pierāda pretējo. Lai gan šim cilvēkam savulaik jau kā invalīdam nācies pat pārcelties uz dzīvi svešā vidē, viņš ne tikai turpina nodarboties ar savu vaļasprieku – baložu audzēšanu –, kas negājējam nebūt nav vienkārši, bet arī ieguvis jaunus, uzticamus draugus un spējis saglabāt dzīvesprieku.
Ar baložiem saslimu, šķiet, 1972. gadā, kad man bija 25 gadi. Sākumā ar diedziņu ķēru ielas baložus. Baroju, dzirdīju. Bet, kolīdz palaidu vaļā, tie aizlidoja un neatgriezās. Nospriedu, ka savvaļniekus šādi pieradināt laikam nav iespējams. Tiesa, nesen biju Līvānos, kur vienam baložniekam bija piesities ielinieks, kurš ieskatījies viņa balodienē. Lūdza, lai es aizvedu ienācēju projām. Divas reizes vedu uz Jēkabpili, kur šis putns nekad nebija bijis, ceļu neredzēja, taču… Tā nu abi mīlnieki tur tomēr dzīvo. Baloži ir ļoti interesanti, noslēpumu pilni un skaisti putni.
Tu arī neesi šeit dzimis, taču nekur projām neesi aizlaidies. Jēkabpilī un tās apkaimē tevi uzskata par sava veida slavenību kaut vai tāpēc, ka baložnieku – un ne tikai šeit, bet arī Latvijā kopumā – nav daudz, taču galvenokārt tāpēc, ka esi tik atsaucīgs. Labprāt rādi savu baložmāju un putnus tiem, kuri ieinteresējas, pie tevis pat ekskursanti brauc. Jaunlaulātie gan no Jēkabpils, gan citām pilsētām vēlas, lai tavi putni spurgtu gaisā viņu laimes brīdī. Cilvēki dodas pie tevis arī tāpēc, ka tevī ir tik dzirkstošs dzīvesprieks. Laikam jau to saglabāt nav bijis viegli…
Tas ir garš stāsts… Dzīvoju Joškarolā, Marijelas Republikas galvaspilsētā, Krievijā. Pēc vecāku šķiršanās paliku kopā ar vecomāti. Aizgāju armijā, atnācu no tās, apprecējos, 1979. gadā piedzima dēls. 1981. gadā ar sievu un dēlu atbraucu paciemoties pie mātes, kura dzīvoja Jēkabpils rajona Rāceņos. 7. augustā paziņa pavizināja ar motociklu, es sēdēju blakusvāģī un… Braucamais ielidoja grāvī, vadītājam nekas, bet man virsū uzgāzās motocikls. Viņš novāca moci, gribēju celties augš, bet kājas neklausīja. Satvēru kāju, bet nejutu to. Man uzreiz bija skaidrs, ka traumēts mugurkauls. Izsauca ātros. Mani kaut kā paņēma, uzlika ar vēderu uz ļurkanām nestuvēm, kā tādu apdullinātu zivi, kam pārlauž mugurkaulu, lai vairs nespirinās… Pilnīgi nepareizi! Arī Jēkabpils slimnīcā, uz kurieni aizveda, aptuveni diennakti nogulēju, līdz ieradās profesors no Rīgas, lai veiktu operāciju. Iespējams, tieši šī kavēšanās bija liktenīga. Taču tagad par to neesmu aizvainots – kā bija, tā bija.
Slimnīcā pavadīju četrus mēnešus. Pēc tam māte mani aizveda uz savām mājām. Viņa strādāja fermā, vajadzēja iet uz darbu, bet es, nespēdams kustēties, paliku viens uz stundām trim četrām. Taču vielmaiņa funkcionēja, un, kad tas viss bija noticis, neko padarīt nespēju – vajadzēja vien gulēt savos mēslos…
Man teica, ka jātrenējas. Ja būšot stabili ceļgali, es jau varēšot staigāt ar kruķiem. Mazpamazām sāku cilāt hanteles, pēcāk laidos uz grīdas un, pieturoties ar rokām, uz ceļiem staigāju apkārt galdam. Iemācījos pārbīdīt kājas. Tomēr to, kas notiek man zem jostasvietas, nejutu. Reiz, kad pieslapināju bikses (tolaik pamperu nebija!), nolēmu, ka tās jāizžāvē ar elektrisko sildītāju… bikses nenovelkot. Kad sapratu, ka pietiek sildīt, savu pēcpusi jau biju izvārījis. Mājās pie mammas pabiju vien divus mēnešus, tad atkal vajadzēja likties slimnīcā. Bet cik ilgi tur gulēsi?! Atgriezos mājās, taču tur, gultā guļot, izveidojās izgulējumi. Sāka pūt gūžas locītava.
Nokļuvu sanatorijā. Tur visi par mani brīnījās – pakaļpusē caurumi, bet tāds spars! Man vienmēr paticis nodarboties ar fizkultūru, turpināju vingrot arī pēc traumas. Aizripinājos ar saviem ratiņiem līdz sporta zālei, ķēros pie stieņa un veicu 360 grādu apgriezienus ap to. Presīte vēl darbojās! Citi ratiņnieki uz mani skatījās kā uz pasaules brīnumu.
Tev bija sieva un dēls…
Atkopos. Aizbraucu uz Joškarolu pie sievas. Tomēr viņai tas bija pārāk smagi – jauna sieviete, puikam divarpus gadu… Izšķīrāmies. Sieva ar dēlu aizbrauca pie savējiem uz Maskavu, es paliku viens. Man bija pensija, kuras pietika trim dienām – tam, kuram ir nauda, pudeļdraugu daudz. Tiesa, viens bija īsts draugs, kurš līdz nākamajai pensijai man nesa kaut ko ēdamu
.Jēkabpilī dzīvoja mātes tante, kura 1985. gadā nomira. Mamma atbrauca man pakaļ un atveda uz šejieni, savas tantes dzīvokli. Sanāca tā, ka Joškarolas dzīvokli atdevu valstij apmaiņā pret šo dzīvokli Jēkabpilī – tādi, lūk, darījumi tolaik bija iespējami!
