“Es laikam biju viens no tiem bērniem, kas nebeidza zīmēt!” Saruna ar godalgoto ilustratori Aneti Meleci 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mālpilī augusī animācijas māksliniece, bērnu grāmatu autore un ilustratore ANETE MELECE (38) jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo un strādā Šveicē, šobrīd – Cīrihē, taču viņas spilgtais rokraksts – dzirkstošas krāsas, detalizēts zīmējums un, pāri visam, sirsnīga cilvēcība – ir publikas iemīļots un kritiķu augstu vērtēts gan Latvijā, gan daudzās citās valstīs.
Kā arvien kuplāka veiksmes sniegabumba, aplīpot ar vienu godalgu pēc citas, pa pasauli ceļo Anetes Meleces komiski smeldzīgais stāsts “Kiosks” (animācijas filma, 2013, pēcāk – 16 valodās tulkota grāmata), kas vēsta par Rīgas kioska pārdevēju Olgu, kura ir tik resna, ka iesprūdusi kioskā, tāpēc uz sapņu zemi ceļo kopā ar mazo namiņu. Martā “Kioska” izdevums saņēmis vēl vienu godalgu – Zviedrijas Pītera Pena balvu, ko piešķir augstas kvalitātes ārvalstu autora bērnu vai pusaudžu grāmatai.
Anete Melece studējusi vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā un animāciju Lucernas Lietišķās zinātnes un mākslas universitātē, viņa ir ilustrējusi Mairas Dobeles, Jura Kronberga, Laura Gundara un Ingas Gailes grāmatas, ir vairāku animācijas īsfilmu (“Kiosks”, “Analīzes paralīze” u. c.) autore, par ko saņēmusi vairāk nekā 20 balvas dažādos kinofestivālos.
Šajā pavasarī “Kiosks” piedzīvojis arī režisores Vijas Blūzmas izrādes versiju Latvijas Leļļu teātrī un bērnu operas uzvedumu Diseldorfas operā. Abas izrādes, kā smejas Anete, šobrīd ir teātru “uzgaidāmajā telpā” ceļā pie skatītājiem.
– “Kioska” galvenās varones Olgas ceļš kopš filmiņas 2013. gadā izrādījies visai garš un raibs – līdz pat operai Diseldorfā!
A. Melece: – Man pat sapņos nerādījās, ka Olgas ceļojums aizvedīs tik tālu. No idejas tas pārtapa filmā, no filmas – grāmatā, un nu savā ziņā kopā ar Olgu esam apceļojušas daudzas zemes. Paša “Kioska” prototips gan bija savulaik pamests kiosks Rīgā, Krišjāņa Barona un Aspazijas bulvāra krustojumā, iepretim operai.
Atceros, kā brīnījos, kādēļ tik skaists kiosks stāv tukšs. Iznāk, ka mani savā ziņā iedvesmojis žēlums pret pamestu kiosku. Tagad reizēm man pašai sāk likties, ka esmu iesprūdusi “Kioskā” – idejai nu ir jau vairāk nekā desmit gadu. Ar steigu ir jāizdomā, jāuzzīmē kaut kas jauns (smejas).
– Lai gan grāmatas ainavās redzama Rīga, “Kiosks” nez kāpēc šķiet tāds Rietumeiropas iemītnieks, bet varbūt mani ietekmējusi filmiņa angļu valodā. Tomēr, iespējams, dzīve Šveicē un tās četras oficiālās valodas atstājušas savus nospiedumus daiļradē?
– Nezinu, varbūt šo rietumniecisko garu rada filmiņas mūzika Francijas noskaņās. Bet “Kioska” stāsts ir universāls, varbūt tāpēc to uztver visās valodās runājošie. Jāatzīst, kad nācās izdomāt, kādā valodā runās filmiņā, biju mazliet samulsusi. Dzīvojot šeit, ikdienā un ar vīru, kurš ir itālis, pārsvarā runāju vācu valodā, ar meitu – latviski. Turklāt Šveicē katrā pilsētā ir savs dialekts.
Tomēr šveiciešu valoda nav mana, tāpēc es nejustos dabiski, to izmantojot filmā, savukārt latviešu valoda atkal nebūtu saprotama šeit. Beigu beigās sapratu, ka nevajag vispār nekādu valodu. Tieši tādā “nevalodā” dzied arī operas “Kiosks” uzvedumā Diseldorfā. Iespējams, kopš dzīvoju šeit, man ir uzasinājusies spēja parādīt tēlus, izteiksmes, pozas tikai vizuāli, jo, nesaprotot valodu pilnībā, esmu uztrenējusi aci, no cilvēka žestiem nolasot tos vārdus, kas iekrīt svešvalodas caurumos.
– Bērni grāmatas vispirms iepazīst tieši caur vizuālo, caur ilustrācijām. Bet kā pati nonācāt līdz tam, ka ilustrēšana kļūst par profesiju?
– Bērni ne tikai skatās, bet arī paši zīmē. Daži to pārtrauc darīt, daži ne. Es laikam biju viens no tiem bērniem, kas nebeidza zīmēt. Dažādos posmos esmu zīmējusi atšķirīgi, jo gāju dažādās skolās, katrai bija sava specifika. Jau bērnībā rakstīju savus stāstiņus un zīmēju ilustrācijas. Diezgan agri man bija skaidrs, ka māksla būs tas virziens, kurā darbošos.
Pamatskolā mazliet šaubījos, sāku iet komercskolas kursos, jo tīri labi padevās matemātika, bet, par laimi, Mālpils mākslas skolas skolotāja pierunāja stāties “lietišķajos”. Ar skolām gan ir interesanti, pamatuzdevums ir zīmēt pareizi, pēc iespējas reālistiskāk, būtībā kopēt lietas.
Kad Mākslas akadēmijā studēju vizuālo komunikāciju un pusgadu studēju Šveicē ilustrācijas nodaļā, pēkšņi nācās domāt pašai, kā tad es zīmētu dzīvnieciņus, lietas vai cilvēkus “no galvas”, un sapratu, ka to vairs nezinu, jo visus gadus biju mācījusies zīmēt “pareizi” un man nebija īsti sava stila. Šveice bija tā vieta, kur atgriezos pie tā, ko darīju bērnībā, – pie dabiskas zīmēšanas.
– Ilustrējot citu autoru grāmatas, tomēr sava brīvība ir jāpielāgo autora pasaulei. Kā pārvarēt šo pretestību, saglabāt savu rokrakstu? Un kādi autori ir tuvāki?
– Es neizvēlos autorus, mūs saliek kopā izdevniecība, jo apmēram iztēlojas, kurš ar kuru labi sader. Nekad tā īsti nav bijusi kāda pretestība – līdz šim esmu zīmējusi visu autoru stāstus vai dzejoļus, kas man piedāvāti. Viss saslēdzās jau ar pašu pirmo grāmatu, Mairas Dobeles stāstu krājumu “Nepareizas dzīves skola”.
To, kā es zīmēju, nosaka teksts un saturs. Katrai jaunai grāmatai varbūt izmantoju atšķirīgu tehniku, bet cauri vienmēr iet kaut kas mans. Piemēram, kad lasīju Laura Gundara stāstus par Vali un Spindzeli (“Sveiks, Vali!”, “Vaļa balss”, “Valis ir atpakaļ”), uzreiz acu priekšā uzausa bildes, jo teksts ir ļoti vizuāls.
Vairāk vietas interpretācijām ir dzejas krājumos. Tāpēc Jura Kronberga “Laika bikses” nāca ilgāk, jo pašai bija vairāk jāpastrādā. Tur arī uzstādīju jaunu noteikumu – zīmēt bez skices jeb apakšzīmējuma. Pielāgojoties skicei, ir sajūta, ka iekšēji mazliet sastingstu, un arī zīmējums izskatās mazliet stīvs. Man ir svarīgi, lai zīmējumā ir kaut kāds brīvums.
– Ar Juri Kronbergu sadarbība iznāca ilgāka, tieši viņš tulkoja “Kiosku” zviedru valodā…
– Esmu bēdīga, ka Jura vairs nav ar mums un viņš nepiedzīvoja Pītera Pena balvu, kas ir arī viņam. Viņa “Mākoņu grāmata” bija mana otrā grāmata, ko ilustrēju. Ilustrācijas nekad nevajadzēja kaut kā īpaši ar viņu saskaņot. Viņš tās redzēja tikai pašā pēdējā brīdī pirms drukas. Tikai vienreiz, ilustrējot “Laika bikses”, pajautāju, vai viņam nav iebildumu, ka ilustrācijā viņš ir attēlots pliks.
Juris atbildēja – droši! Man ir žēl, ka nesadarbojāmies ciešāk, komunicējot klātienē, bet pilnīgi droši varu teikt, ka sapratāmies caur viņa tekstiem. Pirmoreiz uz garāku sarunu satikāmies aizpagājušajā gadā pirms Ziemassvētkiem, kaut iepriekš bijām saskrējušies kādā latviešu saietā Briselē – tajā laikā vēl dejoju latviešu tautas deju kopā. Tieši strādājot ar Jura Kronbegra dzeju, izkristalizējas manis pašas rokraksts un brīvība.
– Pieminējāt ārzemju latviešu kopienu – cik daudz tajā iesaistāties, vai tomēr vairāk esat integrējusies šveiciešu sabiedrībā?
– Abi. Satiekos ar latviešiem, lai gan tagad, kad man ir maza meita un ir pandēmija, kontakts ir mazliet apsīcis, neesmu atsākusi dejošanu. Reizē apzināti nedraudzējos tikai ar latviešiem, jo tā ir ļoti viegli iesprūst šajā kopā. Es nešķiroju cilvēkus pēc tā, kādā valodā viņi runā, bet raugos, vai mums ir par ko runāt. Tas, ka runājam vienā valodā, nenozīmē, ka mums ir ko teikt.
– Būt grāmatu ilustratorei Šveicē – tas paver arī jaunus ceļus pie plašākas auditorijas?
– “Kioska” panākumi pasaulē lielā mērā ir izdevniecības un “Latvian Literature” platformas nopelns. Šveicē patiesībā mani vairāk pazīst kā filmu režisori, bet tagad sāku vairāk ilustrēt arī šeit. Tagad kaut kā sāk apvienoties šīs abas pasaules – ilustrācija un animācija, un arī Šveice un Latvija vairs nešķiet tik nošķirtas.
– Kādi ir mākslinieku dzīves apstākļi Šveicē šajos laikos?
– Te šobrīd ir mazliet brīvāki noteikumi nekā Latvijā. Kopš marta sākuma ir atvērti veikali, drīkst tikties līdz 25 cilvēkiem ārtelpās, ir atvērti muzeji. Mākslinieki var pieteikties stipendijām, ko izmantoju arī es, vēl gan nezinu, vai to piešķirs. Radošajiem cilvēkiem bija iespējams pieteikties uz pabalstu, tā apmērs atkarīgs no paša sociālajām iemaksām.
Ilustratorus notiekošais gan skar mazāk – mēs tāpat sēžam vienatnē pie saviem galdiem, varbūt strādājam kādā darbnīcā. Izpaliek tikai tikšanās ar publiku – pagājušajā gadā “Kioskam” bija ieplānots daudz lasījumu un pasākumu, radošo darbnīcu, taču tie tika atcelti, tāpat kā atliktas pirmizrādes ar publiku gan Rīgā Leļļu teātrī, gan Diseldorfas operā.
– Kāda ir sajūta, redzot, ka jūsu darbs pārtop citā – operas, izrādes – formā?
– Ļoti priecājos par Leļļu teātra rezultātu – tas nav kļuvis par kaut ko citu, un man patīk, ka katrs mazais stāsts ir izvērsts, katrs pircējs, kas nāk pie Olgas, ir bagātinājies. Diseldorfas opera nav gluži manu ilustrāciju vizualizējums trīs dimensijās, arī stāsts ir pārvērties un dzīvo savu dzīvi, un arī tas ir labi, jo es negribu visu kontrolēt, ļauju māksliniekiem brīvību.
– Leļļu teātra uzvedumā Daces Vītolas spēlētā Olga ir omulīga apalīte, līdzīgi kā grāmatā. Kāda ārzemju izdevniecība tomēr bija atteikusies izdod “Kiosku”, saskatot tur tā dēvēto “fatshaming” jeb resnuma kaunināšanu.
– Tā bija Lielbritānijas izdevniecība, kas pirmā ieteica filmu pārvērst par grāmatu, bet – paradokss – galu galā paši to nemaz neizdeva, jo kāds tur bija saskatījis šo izsmiešanu. Šis atgadījums man lika mazliet bažīties, kā turpmāk arī citās valstīs uzņems grāmatas vai izrādi, lai gan ne filmā, ne grāmatā es neizsmeju Olgu.
Man tas ir stāsts par sevis pieņemšanu – tu vari nokļūt savā laimīgajā vietā un būt laimīgs tieši tāds, kāds tu esi, arī – iesprūdis kioskā. Tomēr saprotu, ka tad, ja cilvēks gribēs kaut kur ieraudzīt to pašu “fetšeimingu” vai diskrimināciju, viņš to saskatīs. Tikpat labi varētu aizliegt Vinniju Pūku, arī viņš taču iesprūda truša alā
– Kas ir tas, kas šobrīd nodarbina jūsu radošo garu un dara laimīgu?
– Savā ziņā pieredzētais ar “Kiosku” kļuva par impulsu filmai, pie kā strādāju tagad. Gribu parādīt, cik dažādi cilvēki var redzēt un interpretēt vienu un to pašu lietu – mēs visi redzam realitāti tādu, kādi esam mēs paši, mēs paši piešķiram lietām nozīmi. Nu jau ir gatavs “story board” stāstam par skatīšanos un redzēšanu.
Esmu laimīga, ka varu atļauties strādāt pie saviem stāstiem, ilustrēt grāmatas, ir lieliski, ka varu darīt savu darbu. Šobrīd sākuma posmā ir arī latviešu animācijas filma “Brīnumskapis”, kam būšu māksliniece –
