“Es labāk jūtos Latvijā. Mājas ir mājas, un te tās ir.” Norvēģijā dzīvojošā latviešu kinorežisore Ilze Burkovska-Jakobsena 1
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kad radio pavēstīja, ka vienā no pasaules slavenākajiem un ietekmīgākajiem animācijas filmu festivāliem Ansī arī šogad galvenā balva piešķirta latviešu darbam, šķita vai neticami.
Uz uzvarētāju pjedestāla nostājusies režisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālā animācijas filma “Mans mīļākais karš” – autobiogrāfisks stāsts par dzīvi padomju okupācijas režīmā.
Nokļūt Ansī festivālā Francijā ir katra animatora sapnis, taču sērgas dēļ filmu skate norisinājusies tīmeklī, savukārt ziņu par uzvaru Ilze Burkovska-Jakobsena saņēmusi e-pasta vēstulē.
Pagaidām nekāda svinēšana nav sanākusi, jo vispirms vajadzējis pabeigt norvēģu versijas ieskaņošanu, turklāt paši tuvākie cilvēki – dzīvesbiedrs un filmas producents Tronds Jakobsens un bērni Kristīne un Mariuss – kovida sērgas ierobežojumu dēļ atrodas viņu mājā Norvēģijā.
“Man jautā, kā svinu uzvaru. Stiprākais, ko iedzēru, bija kefīrs,” paironizē režisore.
Lai gan pirmizrāde Latvijā paredzēta rudenī, dažu tuvāko radinieku un radošās grupas lokā sarīkojusi pati savu “pasaules pirmizrādi” dzimtas mājās Kuldīgas pusē, kur risinājusies vismaz trešdaļa filmas notikumu.
Darbu sagaida plaša starptautiska auditorija – kā sadarbības projektam ar Norvēģiju oktobra vidū Baltijas kino dienu atklāšanā to rādīs Oslo, kam sekos turneja pa divdesmit lielākajām norvēģu pilsētām un tikšanās ar skatītājiem, skolēniem darbu vēlas rādīt vairākas vidusskolas.
Jau tagad zināms, ka filmu “Mans mīļākais karš” demonstrēs Vācijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Igaunijas televīziju programmās, taču pēc uzvaras Ansī šis saraksts noteikti kļūs vēl garāks.
Tīmeklī var noskatīties video, kur redzams, ka par panākumu jūs tā sirsnīgi apraudaties. Prieka un arī pārsteiguma asaras?
Uz jautājumu, vai cerēju uz balvu, varu teikt – nē. Pagājušajā gadā taču uzvarēja brīnišķīgā Ginta Zilbaloža filma “Projām”, tāpēc, kad uzzināju, ka esam iekļauti galvenās skates programmā, nodomāju, nu forši, varēšu rakstīt CV, ka filma rādīta Ansī. Man likās, ka labākais ir noticis.
Kāpēc tik pieticīgi?
Šķita, ka mūsu filma visu citu saimē ir ļoti īpatnēja, jo izmantojām arī dokumentālos mūsdienu un arhīva videomateriālus un varbūt animācijas festivāla žūrijai tas tik ļoti neies pie sirds.
Animācijas stils viņiem varēja izskatīties nedaudz pastīvs, kokains, bet šo formu izvēlējos tāpēc, lai līdzinās Padomju Savienības laikā rādītajām multenēm, kur figūras tā kustējās.
Apzinos arī visas savas kļūdas, kā saka, suns zina, ko ēdis…
Vēl vakar, kad ierunāju aizkadra tekstu norvēģu valodā, pie viena palabojām dažas skaņas – siena kraušana gubā man vairāk līdzinājās žagaru krāmēšanai, bet vajadzēja, lai tas čaukst.
No Cēsīm atveda sienu, un mēs to vietu pārrakstījām, to pat grūti aptvert, cik daudz darba jāvelta detaļām.
Skaņu režisors Ernests Ansons gan saka, ka tās vairāk ir manas iedomas, un kopš novembra atgādina vienu un to pašu frāzi – filmu nevar pabeigt, no tās var tikai aizmukt.
Tagad viss kārtībā?
Nav jau, bet vakar beidzot pieliku punktu – aizbēgu…
Filmā esat savus bērnības un skolas gadus savijusi ar tuvinieku likteņiem un Latvijas vēsturi, parādot, kā padomju okupācijas režīms apstrādāja ļaužu prātus un izpostīja dzīvi. Atbildīgs uzdevums.
Ja visu laiku dzīvotu Latvijā, droši vien to veidotu citādi, bet esmu ar vienu kāju šeit, otru – Norvēģijā, tāpēc skats uz mūsu vēsturi ir, negribu teikt – distancēts, bet no cita leņķa.
Bija grūti sabalansēt, lai filmu būtu interesanti skatīties gan cilvēkiem, kas tos laikus atceras, gan jauniešiem, kuri to nepiedzīvoja, un arī ārzemju skatītājiem.
Līdzi nāca atbildības un arī baiļu sajūta, vai attaisnošu to uzticību, kas piešķirta naudas formā no Norvēģijas un Latvijas, zinot, kam tikai mūsu valstī trūkst naudas.
Vai tie nav padomju mantojuma nospiedumi – bailes un šaubas, vai maz man pienākas?
Šaubos daudz, bieži no kaut kā kautrējos, jūtos bikli, bet nevaru pateikt, vai mana rakstura vai padomju mantojuma dēļ.
Piemēram, uzsākot skolas gaitas, bija svarīga jau pati pirmā skolas diena, pie kāda skolotāja trāpījies un kādas bailes vēlāk piedzīvoji. Manā gadījumā klases audzinātāja sevī ļoti spēcīgi iemiesoja padomju sistēmu.
Viņa bija pārliecināta komuniste.
Skatījos epizodi, kurā viņa jums stāstīja par auksto karu un sviesta deficītu, un nodomāju – vai tiešām? No savām skolas gaitām Baldones vidusskolā atceros, ka latviešu valodas skolotāja kaunināja manu draudzeni, kas sacerējumā bija aprakstījusi, kā Lieldienās ģimenē krāsojuši olas. Kopš tās reizes skolotājas akcijas manās acīs nokritās līdz nullei, bet tik traka komuniste kā jūsu audzinātāja gan viņa nebija.
Viņa stāstīja par to, ka Padomju Savienībai ir milzīga sviesta noliktava kara gadījumam, bet zābakus un kurpes ir grūti nopirkt tāpēc, ka notiek aukstais karš, un mammām vajagot paciesties.
Esat parādījusi arī savas ģimenes drāmu – jūsu tēvs bija komunistiskās partijas biedrs un arī mamma, tiesa, spiestā kārtā, iestājās partijā, lai gan viņas tēvs bija šīs varas represēts. Man radās sajūta, ka ar filmu vēlaties pretrunas izlīdzināt.
Mammas ģimenē daudz sāpju piedzīvots, stāsti par viņas un brāļu bērnību ir tik skumji. Kā valsts ienaidnieka meitai viņai Kuldīgas skolā neļāva piedalīties olimpiādēs, spartakiādēs, arī ārpus skolas daudz kas tika liegts, jo tēvs bija izsūtīts uz Sibīriju.
Atbilde brutālajam spiedienam bija nevis pretošanās ceļš, bet par katru cenu pierādīt, ka viņi ir spējīgi izstudēt, lai gan vara lika šķēršļus. Tāpēc mammas iestāšanos komunistiskajā partijā ģimene uzņēma daudz smagāk nekā znota partijas piederību, to vēl varēja pieciest.
Kā filmā teikts – “kompartijas biedrs” izklausījās kā netīra birste, ja sarunās cilvēki kādu gribēja negatīvi apzīmogot, teica – partijnieks.
Ko vēlētos, lai mūsu skatītāji iegūst no filmas?
Latviešu auditorijai vajadzētu atcerēties – jo vairāk attālināmies no padomju laikiem, jo vairāk tos aizmirstam. Vieni pat saka – mums bija bezmaksas medicīna, izglītība, visiem bija darbs.
Vai tad bija slikti? Gribu pateikt – redziet, ko brīvība nozīmē atvērtai sabiedrībai, kādā dzīvojam tagad, – jā, tā nav ideāla, bet mums ir ļoti daudz vērtību, kuras esam ieguvuši.
Protams, gribētos, lai Latvijā būtu tikpat nodrošināta dzīve kā Skandināvijā – ar valsts subsīdijām izglītībā, medicīnā, bet vēlos atgādināt, ko padomju laiki maksāja gan mūsu valstij, gan katram personīgi – salauztus likteņus un smagus pārdzīvojumus.
Demokrātija nāk lēni, tas ir mācību process. Brīvība ir viens ieguvums, bet otrs – nepieciešamība pašam domāt un pieņemt lēmumus, kas jau ir grūtāk.
Ko redzu patlaban Polijā vai Ungārijā, ka atgriežas autoritārisms, jo cilvēkiem liekas drošāk, ka izlemj viena partija vai vadonis, taču tas ir bīstami. Arī tāpēc jāskatās filma par padomju laiku un jāpadomā.
Tā bija liela motivācija manam vīram producēt filmu arī Rietumu skatītājiem, lai redz, ko nozīmē dzīvot autoritārā režīmā, ar ko saskaras Eiropas valstis.
Ironiskā kārtā laikā, kad jums piešķīra balvu par filmu, kas atgādina par komunisma noziegumiem, Rietumvācijas pilsētā Gelzenkirhenē uzstādīja Ļeņina pieminekli.
Tāpēc ir vajadzīga šāda filma! Pagaidām spāņu, itāļu, franču un vācu recenzijās autori tieši to nolasa, ka mēs runājam par komunisma noziegumiem Padomju Savienības laikā un to sekām – gulagu, izsūtīto nometnēm un visu pārējo.
Tas ir viens solis, lai cilvēkiem labāk pielēktu, taču vajadzīga pareizā forma, kā par to runāt.
Man ir bijušas smagas diskusijas ar kursa biedriem Norvēģijā – divi no viņiem ir ļoti sociālistiski noskaņoti –, kas mēģina iestāstīt, cik laba bijusi komunistu ideoloģija, un pārmet baltiešiem, ka mēs ieņemot upura pozīciju.
Bet mums ir tiesības par to runāt!
Šajā filmā centos meklēt tādu formu, kas neizskatītos pēc upura gaušanās, un ielikt spēku – klausieties un skatieties, mēs ejam tālāk!
Varbūt tāpēc vietumis šķita, ka padomju okupācijas varu un armiju esat rādījusi pārāk iecietīgi, vairāk domājot par trauslo Rietumu skatītāju.
Skatoties kara stāstus, viena daļa varētu kliegt, ka padomju armija bija izvarotāju armija un vēl visādas necilvēcības darīja, taču man bija svarīgi uzsvērt, ka tie bija cilvēki, kas uz šejieni bija atdzīti, tāpēc ieliku ainu par padomju karavīru, kurš bija atradis velosipēdu, bet viņu nošāva padomju virsnieks, lai šo velosipēdu dabūtu sev, kas parāda, ka arī viņu pašu karotājiem nebija nekādas vērtības.
Kurzemes katlā padomju zaldātus pretī vācu lodēm dzina kā lielgabalgaļu – pa priekšu gāja notiesātie soda bataljonā, kuriem nebija ieroču.
Ilgi meklēju stāstus par izvarošanu, taču negadījās īsti trāpīgs, kas iederētos filmā. Okupācijas muzejā noklausījos ap 30 interviju, lielāko daļu ar izsūtītajiem, un atlasīju tikai dažas.
Daudzi bija pieredzējuši, ka paši latvieši viens otru nosūdzēja, nodeva vai kā citādi centās izglābties, tāpēc nolēmu, ka nav ko idealizēt un taisīt mūsu labo, balto tēlu uz citu rēķina.
Man vajadzēja cilvēku stāstus kā kontrastu tam, ko mums borēja skolā un kas notika patiesībā.
Kā jūsu bērni novērtēja filmu?
Viņiem skolā par auksto karu bija daudz jāmācās, bet šī filma rāda, kā tas izskatījās aiz priekškara no padomju puses. Puika saka, ka tā palīdzējusi apjēgt, kas bija Padomju Savienība, ko grūti saprast tikai no mācību grāmatām.
Man bērnībā bija līdzīgi ar brīvo Latviju. Reiz vecaistēvs teica, vai zinot, ka Latvija teritorijas ziņā ir lielāka par Dāniju, bet dāņiem ir sava valsts.
Kad bija iespēja apskatīt oriģinālo 1938. gada karti “Apceļo savu dzimto zemi”, kas glabājās satīta skapja dziļumā aiz drēbēm, beidzot redzēju, re, kur Latvija un tai ir robeža ar Krieviju!
Tāpēc man ļoti sāpēja, ka padomju laikā Latvijas atsevišķi uz kartes nebija – tikai PSRS.
Man brīvā Latvija no vecāsmammas stāstiem par viņu saimniecību Jaungulbenē šķita kā paradīze zeme virsū, taču nebija saprotams, kur tā izgaisa. Pieaugušie tāpat kā jūsu ģimenē daudz ko noklusēja.
Biju pļāpīga un ar savu runāšanu varēju ne tikai viņiem kaut ko sagandēt, bet izpostīt arī pati savu nākotni.
No laika, kad dzīvojām blokmājā Saldū, mammai lauksaimniecības rajona pārvaldē bija kolēģis Vītiņš, patriotisks cilvēks, ar labu humora izjūtu, un pēkšņi viņu nometa – tā padomju terminoloģijā sauca atlaišanu no darba.
Izrādās, viņa dēls 18. novembrī vidusskolā uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu. Kad dibinājās Latvijas Tautas fronte, Vītiņš ar manu mammu lauksaimnieku aprindās bija vieni no pirmajiem, kas tai pievienojās.
Filmā esat iesaistījusi arī savus tuviniekus – finālā redzami jūsu bērni, aizkadrā var dzirdēt aktrises Indras Burkovskas un Lolitas Caukas balsi, fotografējis brālēns Kristaps Kalns.
Indra ir mana tēva māsa un krustmāte un prot runāt kā kurzemniece, un kurš gan labāk par Lolitu, mammas brāļa Daiņa Kalna dzīvesbiedri, spētu ierunāt manu vecomāti, kas viņai bija vīramāte.
Ar brālēnu Kristapu bijis labs kontakts kopš mazotnes, vienu laiku pat bijām kolēģi laikrakstā “Diena”, tagad Rīgā dzīvojam vistuvāk.
Manā filmā ir daudz bērnu un vecu cilvēku, kas savus tekstus ierunā arī angliski, viņu valoda ar akcentu dod dzīvīguma sajūtu.
Ar bērniem bija smieklīgi, ka viņi neprata pateikt Ļeņins, kurš nāk – tam tikai Lenins un Lenins, tāpēc pirms ieraksta lūdzu, lai mājās patrenējas.
Tagad esmu apņēmusies, ka vairs nevēlos veidot filmu, kas pašai jāierunā, jo ir tik mokoši klausīties savā balsī, vai kur jāizmanto savi tuvinieki, klasesbiedri un viņu dzīvesstāsti.
Tātad ir iecere jaunam darbam?
Esmu gana veca, lai vairs nebaidītos no aktieriem, kas agrāk likās nevaldāmi ar savu enerģiju, tāpēc plānoju spēlfilmu par latviešu mākslinieku radošajiem meklējumiem no 1910. līdz 1957. gadam.
Sāku strādāt pie scenārija, taču vispirms ar aktieriem uztaisīšu vienu īsfilmu “Atseko man” par vecmāmiņas un jau pieaugušas mazmeitas attiecībām, dzīvojot katrai savā “burbulī”.
Vēl kopā ar Reini Rinku rakstu scenāriju animācijas filmai par ekoloģiju. Norvēģi pēdējos četrdesmit gadus ir dzīvojuši kā patērētāji maizē ar biezu jo biezu sviesta kārtu, nedomājot par to, kādā pasaulē nāksies dzīvot nākamajām paaudzēm.
Stāsts būs par cilvēku garīgo tukšumu, kas tiek kompensēts ar mantām, un es vēlos pateikt bērniem – jums jābūt gudrākiem!
Režisora amats tiek novērtēts kā viena no grūtākajām profesijām, jūsu ģimene to izjūt?
Tikai pēdējos gados atļaujos sevi saukt par režisori, tomēr jāatzīst, ka mana stiprā puse ir teksts – esmu laba stāstniece.
Ģimenē visi nodarbojamies ar mākslu – meita mācās starptautiskās attiecības, bet viņas hobijs ir dejošana, dēls pēc skolas beigšanas izvēlējies studiju programmu, kas apvieno kino, teātri un literatūru.
Vīram ir arī citi filmu projekti, ar kuriem strādā paralēli, domāju, viņam vairāk jāpievēršas režijai, jo vizualitāte padodas labāk nekā man.
Kā ar laimes rādītāju Norvēģijā?
Tas ir augsts, bet es labāk jūtos Latvijā. Mājas ir mājas, un te tās ir.
Varu pateikt ļoti daudz laba par Norvēģiju, bet visu laiku nāk līdzi jautājumi – no kurienes esmu, kāda mums vēsture un tamlīdzīgi, jo vēlas dzirdēt manu pieredzi, kas nav nekas slikts, bet tas nozīmē, ka visu mūžu būs jāstāsta, kāpēc atbraucu uz Norvēģiju, lai gan tas bija tik sen!
Viņi var neiedomāties, ka esam laimīgi arī šeit, tas vienkārši bija liktenis, kas mani tur aizveda.
Ilze Burkovska-Jakobsena
Režisore
Beigusi Saldus vidusskolu. Mācījusies Tautas augstskolā Norvēģijā. Studējusi Lillehammeres universitātē kino režiju.
Veidojusi dokumentālās filmas “Bekons, sviests un mana mamma” (2009), “Kleitas, mātes un meitas” (2010), “Klases bilde” (2001), “Klases bilde, par 10 gadiem gudrāki” (20116) u. c., kā arī dokumentālos TV seriālus bērniem “Norvēģija+” u. c.
Par filmu “Sviests, bekons un mana mamma” saņēmusi Latvijas kino augstāko apbalvojumu “Lielais Kristaps” (2009), tā apbalvota arī Varšavas dokumentālo filmu festivālā un ieguvusi Norvēģijas TV balvu “Zelta kadrs”.
