“Es katru dienu pamostos, patīkami pārsteigts!” Viesturs Kairišs kā stabils kurss saprāta jūrā 27
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātra mākslinieciskais direktors, režisors Viesturs Kairišs paveicis šķietami neiespējamo – viņa vadībā, pateicoties pārdomātai repertuāra politikai un drosmīgai paša iestudēto izrāžu režijai, Dailes teātra smagnējais kuģis no agrākā, lielā mērā izklaidējoši muzikāla teātra zīmola pārliecinoši nomainījis kursu jaunatklājumu, augstas kvalitātes režijas un, galvenais, gudra un mūsdienīga teātra virzienā, īstenojot paša Viestura Kairiša uzstādījumu būt eiropeiskam teātrim.
Spilgts apliecinājums pozitīvajām pārmaiņām – Dailes teātra triumfs balvā “Spēlmaņu nakts”, saņemot kopumā sešas balvas. Divas no tām – par paša Viestura Kairiša režijas veikumu.
Viņa veidotā fascinējošā izrāde “Smiļģis”, kurā leģendārā Dailes teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa tēlā iejutās uzreiz seši aktieri, ieguva “Grand Prix” kā sezonas labākā izrāde, norādot uz to, ka Dailes teātra prīmu laiks ir aiz muguras, bet rampu gaismā iznācis komandas darbs. “Spēlmaņu nakts” žūrija pamanījusi arī jaunas teātra valodas ienākšanu – “Skatuves naglu” Viestura Kairiša un scenogrāfes Ievas Jurjānes tandēms “Smiļģī” saņēma “par režijas un scenogrāfijas absolūtu saplūsmi, radot iestudējumu vizuālā teātra estētikā”.
Viestur, par spīti ilgāku laiku slēgtām teātra durvīm – Dailes teātrim šis gads tomēr ir ar spilgtu pluszīmi.
V. Kairišs: Kā personisku gandarījumu es, protams, varētu pieminēt “Smiļģi”, tomēr es gribētu runāt par Dailes teātri kopumā. Beidzot pa īstam pārbaudījām, kā strādā tas, ko mēs te veicam. Šajā ziņā nav ko izlikties, mums ir gājis ļoti labi. Ir šis tas vērtīgs izdevies – gan mākslas, gan domas radīšanas ziņā. Manuprāt, arī Dailes teātra kolektīvs šajā laikā ir saliedējies. Mēs daudz apzinātāk un pārdomātāk virzāmies mūsu nospraustajos virzienos.
Tomēr mēs noteikti neesam īstenojuši visu – daudz lietu atcēlās, un gadu, teiksim kā ir, “sačakarēja” pandēmija, visu laiku radot nevajadzīgi negatīvu fonu. Mums arvien ir jādala skatītāji ar tukšajām rindām un katru reizi ir jāsaprot, vai izrāde vispār notiks. Sajūta kā uz pulvera mucas. Protams, tas ir grūti psiholoģiski, tomēr tad, kad piekritu Jura Žagara aicinājumam nākt Dailes teātra komandā, es zināju, ka nebūs viegli.
Protams, mēs neko nenojautām par pandēmiju, bet, salīdzinot ar to, kādu darbu es biju paredzējis, tajā šobrīd ir daudz vairāk foršuma nekā grūtību. Dailes teātra uzņemtā kursa gala mērķis, protams, ir pilnība, taču pilnību, paldies dievam, nav iespējams sasniegt. Tāpēc es teiktu, ka mūsu virziens ir bezgalīgi klīst pa saprāta jūru un ļoti reti iemaldīties neprāta līčos, proti, ne tik ļoti atspoguļot sabiedrību kopumā, cik sakarīgā veidā atspoguļot sabiedrību no saprāta puses.
Vai redzat kādu teātra pienesumu sabiedriskajai domai?
Mēs Dailes teātrī esam ļoti sparīgi aicinājuši vakcinēties. Ja atsaucība uz mūsu aicināšanu būtu ļoti veiksmīga, tad mēs varētu būt gandarīti, bet tā nav. Sabiedrība pagaidām nav mācījusies neko. Sabiedrībā notiekošais ir zināmā mērā skumjš, lai gan nevar teikt, ka šajā ziņā tikai Latvija būtu izņēmuma situācijā, tāda ir kopaina visā pasaulē.
Rūdītus kultūras ļaudis ir grūti pārsteigt, un tomēr, vai ir kas tāds, kas arī jūs aizvadītajā gadā tomēr pārsteidzis?
Es katru dienu pamostos, patīkami pārsteigts. Esmu sajūsmā par sniegotu ziemu. Reizē mani nebeidz pārsteigt un dara nelaimīgu tā saucamā antivakseru kustība un viņu milzīgā agresija. Es neesmu cilvēks, kurš utopiski uzskata, ka sabiedrībai jābūt absolūti vienotai. Skaidrs, ka mums ir jābūt plurāliem, katram ar savu viedokli, bet šis ir kaut kas cits. Te nav runa par plurālismu vai viedokļu dažādību – šī ir situācija uz nažiem. Tie, kas mani nepārsteidz, ir nelieši, kas izmanto esošo situāciju. Tādi ir bijuši un būs vienmēr.
Tad jācer uz patīkamu pārsteigumu nākamgad?
Es uz pārsteigumiem neceru – paļaujos uz rūpīgu, analītisku darbu un vēlreiz darbu. Ja darbs nesīs augļus, es par to tikai priecāšos.
