“Jevropejec” krievu tusiņā. Intars Busulis par karjeru kaimiņvalstī 37
“Nevajag izlikties, ka mūsu sabiedrība nebūtu sadalīta divās daļās. Es vēlos uzrunāt visus, un ceru, ka man izdodas,” teic populārais latviešu dziedātājs Intars Busulis. Viņa tikko iznākušā albuma “Nākamā pietura” prezentācijas koncerti, kas sāksies šonedēļ, un papildkoncerti ir teju izpārdoti, un drīzumā albums tiks izdots arī krievu valodā.
Intar, tavs veikums ir ne tikai ārkārtīgi populārs dzimtenē, tu, puisis no Talsiem, esi arī celmlauzis vērienīgajos Krievijas šovos – nule tiki līdz pusfinālam šovā “Golos” – “The Voice” Krievijas versijā –, iejūsmināji “Toč v Toč” (“Mats matā”) skatītājus – un turpini koncertējot lauzt ceļu tālāk NVS valstu virzienā. Cik šāda notikumu gaita bija mērķtiecīga?
I. Busulis: Tas, ka esam tur, kur esam, nudien ir veiksmes stāsts. Svarīgi gan tas, ka neesmu “es”, bet esam “mēs” – “deBusul Music” menedžments, mūziķis un komponists Kārlis Lācis, Gints Pabērzs, Kaspars Zemītis, Edvīns Ozols, Kaspars Grigalis un citi. Protams, mums noveicās! Satikām īstos cilvēkus, veicās iekļūt “Golos” konkursā, kur iepazinos ar Krievijas Pirmā kanāla cilvēkiem, režisoriem un tiku tālāk uz “Toč v Toč” (“Mats matā”)”. Lai tiktu līdz “Golos” pusfinālam, protams, ar veiksmi vien nepietika, bija arī jāuzdzied, jāpacīnās.
Varbūt tava draudzība ar Krievijas estrādē ieredzēto Laimu Vaikuli spēlējusi kādu lomu? Alla Pugačova esot noskatījusies tavu koncertu Dzintaros līdz pašām beigām.
Jā, visu cieņu. Parasti tādi cilvēki iet prom pēc pirmās daļas. Pēc tam viņa pienāca man klāt aizskatuvē, atvadījās. Esam tikušies vairākkārt, pieklājīgi sveicināmies. Bet patiesībā mans stāsts ir nejaušību pilns, un, jā, – netieši saistīts ar Maestro vārdu. Krievijas producenti bija ieradušies Rīgā, lai Latvijas Radio 1. studijā mēģinātu dziedoņa Metodija Bužora dziesmu kopā ar Raimondu Paulu, bet mans mēģinājums kopā ar Latvijas Radio bigbendu iegadījās turpat, mirkli agrāk. Dziedāju Jevtušenko dziesmas, gatavojāmies kārtējam koncertam. Iepazināmies, sākām sarakstīties, viņi “uz duročku” aizpildīja “Golos” anketu. Sekoja kārta pēc kārtas, “aklās” noklausīšanās. Tu stāvi un dziedi, gaismas apspīdēts, bet žūriju – neredzi. Tur jau arī nesēž Agutins, Pelageja, bet ir cilvēki no Holandes, Krievijas. Trīs kārtās izvēlējās 50 no 30 000 pretendentu pieteikumiem. Līdz pusfinālam starp tiem astoņiem pārējiem kaut kā aizgāju. Nemaz nav slikti.
Izjuti īpašu attieksmi tādēļ, ka esi tāds baltais zvirbulis no Latvijas?
Neviens tur mani par fašistu nesauca, neteica arī – ei, tu, jevropejec! Esmu dziedājis arī Kremlī, daudzreiz uzstājies kopā ar Jeļeņu Vaengu, bet nekad neko nievājošu neesmu jutis. Vienreiz taksists, uzbeks, pajautāja, kāpēc tur, Tallinā, mēs esot Aļošas pieminekli novākuši. Skaidroju, ka tā tomēr Igaunija. Jā, Krievijā informācija par mums un arī viņu pašu notikumiem ir diezgan sekla. Es jūtos kā patiesības nesējs. Piemēram, bija kolēģi, maskavieši, kuri pat nezināja, ka Maskavā noticis pretkorupcijas mītiņš. Tad nu es stāstu. Viņi man saka – mēs te mierīgi dzīvojam, informāciju mums pienes, bet tad ierodies tu ar savu patiesību un sačakarē mums karmu.
Kā izturies pret naivo saukli, ka mūzikai nav nacionalitātes, robežu, politiska konteksta?
Es tam patiešām ticu. Man kā latvietim no Latvijas ir dīvaini būt šobrīd vienīgajam cilvēkam no Eiropas, kurš dzied kopā ar Krievijas izpildītājiem. Brīžiem ir sajūta, ka esmu tāds kā amortizators – miera nesējs. Labi, uz Krimu es nebrauktu. Bet arī karā neiesaistītos – negribu darīt neko sliktu. Cenšos Krievijā mainīt domas par mums, lai saprot, ka viņus televizors čakarē. Es nāku ar mīlestības vēsti – skaistā tīrā uzvalkā, baltā kreklā.
