Es jūs vairs nemīlu 7
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Man kārtējo reizi nepatīk grāmata, ko esmu izlasījusi. Tās autore ir cienījamā un talantīgā Gundega Repše, kura sarakstījusi virkni tādu tekstu, ko man senāk gribējās pievarēt ātri un bez žēlastības, piemēram, romānus “Ugunszīme” (1990), “Ēnu apokrifs” (1996), “Sarkans” (1998), “Alvas kliedziens” (2002), stāstu krājumu “Ludovika zemes” (2004) un citas. Ja vēl nav izdevies, ar šīm grāmatām ir vērts iepazīties.
Labā ziņa: Gundega Repše joprojām mums raksta – tas vien ir daudz mūsdienu latviešu literatūrai.
Sliktā ziņa: Gundegas Repšes proza turpina sadalīties – šī vārda nebioloģiskajā nozīmē – dzejā un impresijās.
Aizdomas par Repšes prozas beigu sākšanos mani pārņēma jau tad, kad lasīju romānu “Bogene” (2016). Tas bija visai interesants formas ziņā, es to pieņēmu kā Repšes stila izpausmi vēsturisko romānu sērijā, kas tiecās tēlot likteņu un nāves šausmas. Vēlāk aizdomas stiprināja tas, ka Repšes grāmata “Sarunas ar sīko” (2022) rosināja metafiziskus jautājumus par to, kas vispār ir literatūra. Man par šo grāmatu radās neatbildami jautājumi. Vai tas ir superrakstnieces lidojums pāri episkajiem Latvijas literatūras laukiem? Vai tas ir poētiskās raķetes sprādziens stereotipu mākoņiem pilnajās gaidu debesīs? Vai tas ir tipisks izdevēja palaists komercreiss ar skaistiem, bet neērtiem sēdekļiem? Nē, tā bija Gundega Repše, kuras katra grāmata ir arī neliels estētisks piedzīvojums – viņas stāsti bija kā prozas embriji, taču zināmas kairinošas sajūtas vēl sniegt varēja. Man gribējās beidzot lasīt parastus, izveidojušos stāstus, pat ja tie būtu pazīstami un vecmodīgi. Tagad saprotu, ka “Sarunas ar sīko” bija mans pēdējais jūtu bastions un mana mīlestība pret rakstnieces darbiem bija nolemta…
2022. gadā Ukrainas kara noskaņās rakstniece izdeva dzejas krājumu “Ekstāzes un metastāzes”. Šogad tam sekoja “Atlantas”, kurā ir gan proza, gan dzeja.
Manuprāt, šajā krājumā tieši pats “Atlantas” stāsts ir skumjākais gadījums. Intriga ir laba – vīrišķīgo Atlantu vietā viņa ievieš izturīgās Atlantas – Atlantu sievišķo versiju, kas uz saviem pleciem gatavas turēt pasauli un tās smagumus, 21. gadsimtā rakstniece vēlējusies iepīt sengrieķu mitoloģijas elementus. Bet kurp šī ideja aizved un kā Atlantas dzīvo? Diemžēl šie tēli netiek izmantoti pilnvērtīgi, tā ir sīka epizode visā sajūtu gūzmā.
Rakstniece ļaujas arī vairākiem citiem apšaubāmas kvalitātes kārdinājumiem: pirmkārt, izvērš jēdzienu VISS un NEKAS poētisko balansu, nespējot piedāvāt neko jaunu: “Tas nevar būt NEKAS” (14. lpp.); “Nekas ir viss. Viss ir nekas. Bet es esmu Viss.” (19. lpp.); otrkārt, ievieš un diezgan īslaicīgi iepriecina lasītāju ar pāris cilvēktēliem, no kuriem izceļas kāda teju disidentiski domājoša padomju laika cietumuzrauga meita Mīle: “Es elpoju. Es lidoju. Es būšu stjuarte. Un tad – pilote. Un es satikšu visus mirušos.” (15. lpp.); treškārt: ievieš vēl pāris cilvēktēlus, piemēram, Džīli, kas paliek bārene, bet dzīvo pa īstam – viņas dzīvesstāstu īsumā atklāj skolotāja; ceturtkārt, liek lasītājam samulst tad, ja neparādās pat tēla vārds, bet kāda kustība, satraukums un pamatojums iegūst pāris teikumu apveidu bez turpinājuma.
Bet vai ar to pietiek, lai šos tekstus dēvētu par prozu? Vai ar to pietiek, lai tā būtu dzejproza/tēlojums/skice? Vai saraustītība un virspusējība ir baudāmas? Vai tas ir krājums jaunajiem prātiem, kas vēlas prozas idejas un dīgļus? Kāpēc autore pārstājusi attīstīt pašas iesāktās pasaules – tādas, kurās dzīve rit, piemēram, Mīles bērnības padomju aizspogulijā, viņas tēva Antona un pamātes Maņas intriģējošā komunālā dzīvokļa istabiņā ar šobrīd grūti saprotamu padomju domāšanu?
Pats nelāgākais un reizē arī labākais, ka pat šos savus epizodiskos atradumus, kurus lasītājam nākas tik grūti izzvejot abstraktu sajūtu okeānā, autore neievieto morāles kategorijās, viņa tos glezno bezkaislīgi. Tiem ir vieta augšanai, tie nav nogalināti jau sākumos.
Labi, pieņemsim, ka šie teksti ir tieši tik kaitinoši mazasinīgi, lai pamodinātu lasītājā vielmaiņu. Bet jāsaka, ka šis triks sāk atkārtoties un patiešām nozīmīgu latviešu literatūras pārstāvi tas neliek vairs uztvert nopietni.
Vai Gundegas Repšes dzeja, kas no šī krājuma veido aptuveni divas trešdaļas, var glābt iespaidu par līdzās esošo prozu? Paradoksālā kārtā – jā. Tomēr no plašā klāsta par veiksmīgiem varu nosaukt vien 4–5 dzejoļus: “Bērnībai nav ēdienu” (21. lpp.), “Gribētu būt mājas pamati un jumts” (23. lpp.), “Nav mana tēvzeme stūru stūriem” (47. lpp.), “Sārmainas bezdomu refleksijas” (87. lpp.). Citi dzejoļi stipri nevienmērīgi ritmā un veiklībā, lai gan ir skaidri to nodomi: “Mēs neticam pat izmazgātai vešai/ Arvien tā šķietas svešu mužiku” (36. lpp.); “Rasaslāses ir priekš meitenēm” (53. lpp.).
Vienmēr var teikt, ka grāmatai ir savs lasītājs un lasītājam ir savas grāmatas. Bet tad man jājautā: ja šai grāmatai autore nebūtu Gundega Repše, vai tai būtu savs lasītājs un izdevējs un par to kāds rakstītu un ciestu? Vai bez šīs grāmatas nebūtu Gundegas Repšes?
