“Stambulā dzīvot ir viegli, bet būt tieši latviešu rakstniecei – nav viegli.” Intervija ar Laimu Kotu 14
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Stambulā dzīvot ir viegli, bet būt tieši latviešu rakstniecei – nav viegli,” atzīst rakstniece Laima Kota. Par to, kā viņai tomēr tālumā izdevās radīt tik spilgtu romānu par kolēģi Anšlavu Eglīti un ko no tā uzzinām par latviešiem kopumā – šajā sarunā.
Sarunas sākumā mūs vajā tehniskas problēmas, tomēr paspēju uzmest aci Laimas, kā viņa pati smejas, “harēmam” – trešā stāva istabai, kurā nodoties gan radošajam darbam, gan hobijiem –, un pa viņas logu uzmest acis žilbinoši zilajam Bosforam.
Vēlāk pēkšņi uzsnieg sniegs, un rakstniece teic, ka būs jāienes telpās pagalmā podos augošās puķes, piebilstot, ka šādas raizes par augiem viņas kaimiņiem turkiem ir pilnīgi neizprotamas.
Un tā ir tikai viena no atšķirībām starp vietsēžu un nomadu kultūrām, par kurām viņa aizdomājusies, rakstot romānu par Eglīti.
Esat jau citās intervijās pieminējusi radošo procesu pie šī romāna, tomēr viens jautājums mani urda joprojām: cik liela tajā ir autores, cik – Anšlava Eglīša daļa?
L. Kota: Tas jau pieminēts grāmatas pēcvārdā, ka Anšlavam Eglītim, kurš aktīvi rakstīja dienasgrāmatu, par pieciem Vācijas gadiem ir tikai piecas lappuses ar pavisam īsiem ierakstiem.
Lai uzrakstītu grāmatu, ko rakstnieks ar dzīvesbiedri Veroniku Janelsiņu darīja Vācijā, pārlasīju viņa paša atstātos pierakstus, liels avots bija grāmata “Latviešu rakstnieki trimdā”, vēl – Viktora Hausmaņa grāmata par Anšlavu Eglīti un stāstu cikls “Švābu kapričo”, kur Anšlavs Eglītis caur galveno tēlu diezgan daudz pastāsta par to, kā viņam pašam klājās tajos piecos gados.
Man pašai ļoti patīk lasīt, kad stāsta, kā varonis skaisti piedzimis, varbūt pat kā māte viņu gaidījusi, un tad – kā viņš aiziet mūžības ceļos. Bet Eglītis grāmatās, kur stāsta par savu dzīvi, to aprakstījis tik skaisti, tik pilnīgi, ka atkārtoties – roka tur varētu nokalst!
Turklāt, tā kā man redaktore bija devusi brīvas rokas, jo literatūrkritiķi par katru aprakstīto autoru savukārt raksta zinātnisku pētījumu, kurā viss būs ar dokumentiem apstiprināts, ķēros klāt.
Vispirms domāju, ka varētu uzrakstīt, kā Eglītis kopā ar Agatu Kristi nonāk arheoloģiskajos izrakumos un pēta pasauli, bet tas romāns man apstājās un es pat saprotu, kāpēc – jo tur nebija Veronikas.
Otrs sižeta variants bija par sarkano armiju, kura kā pašu par sevi saprotamu savāca trofejas no Vācijas. Ir milzīgs materiālu apjoms par to, kā tas notika, un man gribējās mākslas konsultanta lomu uzticēt Anšlavam Eglītim, jo bieži bija tā, ka armijas pārstāvji iegāja kādā šlosā un nezināja, ko ņemt, ko ne, nezināja, kas tur ir vērtīgs.
No otras puses – kādēļ lai Eglītis palīdzētu sarkanajiem? Varbūt apsolīts, ka tad atbrīvos viņa tēvu… Taču šis projekts tāpat apstājās, jo arī tur nebija Veronikas.
Bet, kad sižetā ieliku Veroniku, kas ir Eglīša līdzbiedre, viņi ir viens otra veidotāji, tad rakstāmais aizgāja dziedādams.
Un no dienasgrāmatas par šo laiku ir tiešām tikai piecas lappuses?
Jā, par tiem pieciem gadiem – īpaši lūdzu Anšlava un Veronikas Janelsiņas fonda darbiniekiem, lai apskatās – vai ir kādi tēli, par kuru veidošanu viņš šajā laikā pārdomā, vai analizē kādu raksturu. Beigās atsūtīja visus Eglīša kara laika dienasgrāmatu ierakstus.
Tās bija piecas lappuses, kur aprakstītas tikšanās ar draugiem, uz kurieni “devās taukos”, ar ko tikās, cik daudz vīna izdzerts – ļoti skaisti uzrakstīts, bet par tēlu analīzi nebija nekā.
Tur atklājas nevis rakstnieks, bet cilvēks, kas nonācis pavisam citā situācijā un domā par izdzīvošanu, mierīgu dzīvi, kad apkārt ir jukas un nepatikšanas.
Vienā avotā lasīju, ka Eglītis vispār gribējis doties uz Šveici, jo viņam, es jūtu, ir izteikts izdzīvotāja, pašsaglabāšanās gēns. Cik skaisti Eglītis raksta, kā dāmas Berlīnē kara beigās staigāja pērlēs un kažokos, restorāni un teātri darbojās, neviens nevarēja pat iedomāties, ka Berlīni varētu bombardēt, ka amerikāņi, krievi, briti varētu 20. gadsimtā veikt šādu barbarisku rīcību.
…un kur nu vēl Drēzdenes bombardēšana…
Agrāk vairāk domāju par gara pasauli, tagad, zīmējot miniatūras, esmu atklājusi pilnīgi jaunu pasauli – to, kurā cilvēks būvēts pēc bioloģiskiem likumiem.
Zīmējot klausos tieši biologu, antropologu, ģeologu, etnogrāfu lekcijas par to, kā mēs esam šeit gadījušies uz šīs planētas un redzu, ka arī cilvēku pasaulē šādi notikumi – Berlīnes, Drēzdenes bombardēšana, karu sākšana vispār – ir bioloģiski nosacīta: kurš neizdzīvos, zudīs.
Un Eglītis gribēja doties, kur bija droši – uz Šveici, kas bija nodrošinājusies, lai varētu neiesaistīties karā. Viņam to pat tā maigi pārmet, bet ko tur pārmest – dzīvojot izolācijā savā Tailflingenē, viņš uzrakstījis ļoti labas grāmatas.
Bēgļiem apmaksāja īri, un viņš savās piezīmēs tā ierakstījis, ka tik laba laika latviešu rakstniekiem nekad nebūs, ka tu vari darīt to, kas patīk, un par to vēl maksā.
Anšlavs Eglītis taču, kā teica profesore Ausma Cimdiņa, bija laimes bērns, viņam jau ceļu gan tēvs, gan māte bija nogludinājuši, brīnišķīgi gēni: gribu gleznot, gleznoju, gribu rakstīt, rakstu, Eglītim atlika tikai izvēlēties.
Tādēļ viņam nebija agresīvi jācīnās ne par santīmiem, ne dzīvi, nebija jāizdzīvo sakostiem zobiem, viņš varēja būt galants un smaidīgs.
Bet bija, protams, arī tādi latviešu autori, kuri nebija tik kustīgi, kuri nespēja iedomāties, ka jābēg, citādi aste piesvils. Man bija ļoti žēl lasīt par Jāni Veseli, arī ļoti labs rakstnieks – viņš, lai arī bija Pirmā pasaules kara bēgļu laikus piedzīvojis, tomēr “nenolaidās” līdz tam, lai “ietu taukos”, bet lepni cieta.
Kā nu kurš izgāja no šīs situācijas – lasīt un iepazīt cilvēku rīcību krīzes situācijās bija ļoti interesanti.
Šo bioloģisko izdzīvošanas principu jau ļoti skaidri aprakstāt arī romānā nodaļā “Basturma”.
Es tagad dzīvoju teritorijā, kur bioloģiskais princips uz teritorijas ieņemšanu, savas varas izrādīšanu, dominēšanu un sevis atražošanu ir ļoti izteikts. Eiropas tradīcija ir pavisam atšķirīga.
Un man šķiet, ka šis “keep smiling” laiks Eiropu novedīs pavisam strupceļā, jo mums jau var šķist, ka pretī smaida tādi paši kā mēs, bet viņi gan tā nedomā.
Dzīvojot Turcijā, es kļūstu arvien vairāk evolucioniste. Kā tad ar garu, var jautāt. Tikko tev pietrūks maizes, paskatīsimies, kas ar garu notiks…
Turki ir klejotāju kultūra. Vakar apmeklēju savu draudzeni keramiķi, man arī pašai patīk mālā veidot. Viņa mazliet nokavējās, atnāca cita, kas arī strādā tajā darbnīcā. Pajautāja, kā man iet, no kurienes esmu. Viņai nepietiek, kad saku – tepat no Stambulas, viņai jāsaprot, no kura ciema tu esi.
Tas ir klejotāju kultūrai raksturīgs un uzsit tādu cemmi – te ir mana vietsēža mazā teritorija, par kuru stāvu un krītu, bet tur kazas noēd vienu teritoriju, viņi aiziet uz nākamo.
Kā mēs, latvieš,i jūtamies, kad jāpārceļas? Ja cilvēks dzīvoja Zilupē un pārceļas uz Ventspili, ko par viņu citi domā? Kas viņam te bija slikti? Staiguļi tādi!
Turcijā tas ir pilnīgi normāli – jāpārceļas? Forši, tur būs siltāka jūra, siltāka ziema…
Eglītis savās grāmatās “Piecas dienas”, “Vai šeit var dabūt alu” kritizēja klejotāju kultūras atstāto zīmogu citos klejotājos, kas bija ieklejojuši vietsēžos, par to padomju vara arī negribēja Eglīti atzīt.
Par nodaļu “Basturma” – es biju pārsteigta, kā Eglītis Tībingenes universitātes un Tailflingenes bibliotēkā, kuru apmeklēja, atrada avotus, lai varētu uzrakstīt vienu no saviem negaidītākajiem stāstiem “Čingishana nāve”.
Šo stāstu vien lasīju trīs dienas, iekšēji pārdzīvoju, sapratu, ka varu parakstīties zem katra vārda, ka to no viņa var mācīties – izpētīt ienaidnieku, saskatot nevis to, ko gribu tur redzēt, bet gan to, kas tur patiesībā ir.
Šo stāstu Eglītis uzrakstījis kā pieminekli savam tēvam – un es to tik ļoti izjutu, tas man šķita ļoti būtiski.
Romānā ir arī man ļoti mīļš stāsts par latviešu salu, ironija par to, kādi esam.
Nevis ironija, tādi mēs tiešām esam. Kad latviešu bēgļi sāka saņemt pieprasījumus, galvojuma vēstules, lai emigrētu, tiešām tādas sarunas sāka risināties – kā būtu, ja būtu.
Ir taču brīnišķīgi, ja vari pasapņot – kā Ivande Kaija pēc Pirmā pasaules kara saorganizēja zeltlietu ziedošanu, lai rīkotos vispārības labā, arī šeit tā varētu. Nez vai latviešiem tik daudz zelta būtu bijis, bet, ja varētu samesties un nopirkt salu, kāda gan tā varētu būt?
Turcijā ir ļoti sena pilsēta Bursa, kurā dzīvojuši gan heti, gan grieķi, tā savulaik bijusi arī seldžuku dinastijas un pat Osmaņu impērijas galvaspilsēta. Tā atrodas ļoti skaistā ielejā, un pie tās ir Ulu Dağ – milzīgs kalns, uz kura virsotni izvilkts gaisa tramvajiņš. No augšas var redzēt visu pilsētu, kurā dzīvo trīs miljoni iedzīvotāju.
Un, tieši stāvot kalna virsotnē pie Bursas, es domāju – te taču varētu saiet visa Latvija!
Nevar, latviešiem vajag katram savu viensētu.
Protams, protams, tur sākas – gribu, lai kaimiņš ir, bet lai es viņu neredzu, lai ir kaķis un suns, un Jāņi un Ziemassvētki, Nameja gredzens…
Nudien to nedomāju ar ironiju, man patika pasapņot, stāvot virs tādas pilsētas, kur dzīvo trīs miljoni turku, domāju – redz, te satilptu visi divi miljoni latviešu…
Ikvienam rakstniekam tradicionāli jautā – pie kā patlaban strādājat?
Veselu gadu, kopš pabeidzu romānu, pošos uz Latviju. Ik pa pāris nedēļām pārzvanu uz “Turkish Airlines”, un man ar īsziņām visu laiku lidojumu atceļ.
Teorētiski es jau tagad staigāju pa savu Tirzu, es jau esmu Latvijā, es te jau esmu, dzirdat?
Bet tikmēr zīmēju savas miniatūras, darbojos mākslinieku studijā, reizi nedēļā dodos no savas Āzijas puses uz Eiropu, veco Konstantinopoli, sēžu tur, strādāju un saprotu, cik labi, ka var tā darīt, ka nevienam nav jāatskaitās. Tā ir burvīga sajūta.
Bet ir cita lieta: ja dzīvoju Latvijā, dabiski, es rakstu latviešu valodā. Sēžot pie Bosfora, ir ļoti grūti būt latviešu rakstniecei, jo latviešu valodā šeit neviens nelasa.
Taču, ja spēju uzzīmēt tekstu simbolu valodā, tad mani saprot gan turki, gan armēņi, gan grieķi. Bieži vien gleznās ir pārkāpts pāri valodu robežām, Bābeles tornis tiek sagrauts ar mākslu un uzcelts ar mākslu.
Arī zīmējumu var katrs iztulkot pa savam, bet, zinot simbolu valodu, mākslinieka vēstījumu var nolasīt. Dzīvojot šeit, man jārunā citā valodā, un tā ir simbolu, mākslas valoda.
