Es izvēlos piedot. Patiess šķiršanās stāsts + seksologa komentārs 14
Zināms, ka Latvijā vairāk nekā puse no oficiāli slēgtajām laulībām tiek šķirtas. Atkārtotas laulības ir mūsdienu īstenība, ar ko cenšamies sadzīvot. Šādās saliktās vai paplašinātās ģimenēs parasti nākas izjust vairāk mulsuma, un ir vajadzīga lielāka piepūle, veidojot attiecības ar tuviniekiem, īpaši ar savu bijušo. Kādas ir šīs attiecības, un kādas tās vēlamies vai nevēlamies?
Vēl pirms pusgada Madara jutās kā dzīves lutekle. Mīlošs vīrs, divi burvīgi bērni, pašiem sava māja, kopīgas ieceres un sapņi. Pēkšņi visu idilli vienā mirklī prom aizslaucīja vīra paziņojums, ka viņš vēlas šķirties. Dažu mēnešu laikā viņas dzīve pilnībā mainījās. Kā veidot attiecības ar bijušo vīru, kuram pat viņas piedošana nav vajadzīga?
Vīrs pameta mani un bērnus
Man tas bija šoks. Nekādi nevarēju aptvert notiekošo. Domāju, ka tas ir tikai slikts sapnis, ka pamodīšos un viss būs labi. Tikko bijām iekārtojuši māju, ko nopirkām pirms pusotra gada. Tieši viņš uzstāja, lai pārceļamies uz dzīvi jaunajā mājā. Mūsu jaunākais dēls ir tikai gadiņu vecs. Runājām, ka vajadzētu vēl trešo – meitiņu. Neko no tā visa viņam neuzspiedu. Viņš pats to vēlējās.
Kopā bijām nodzīvojuši desmit gadus, abi mūsu dēli ir mīlestībā radīti. Mēs bijām pavisam normāla ģimene, cits citu balstījām it visā. Brīvdienās visa ģimene kopā apmeklējām dažādus pasākumus. Vīrs ļoti daudz laika pavadīja ar bērniem. Nebija nekādu pazīmju, ka kaut kas nebūtu kārtībā. Un tad pēkšņi – viņš vienkārši paziņo, ka mani nemīl un vēlas šķirties! Neko nepaskaidrojot. Tomēr krietni nopūlējās, lai padarītu mani par vainīgo… Es pēkšņi biju kļuvusi slikta sieva. Viņš paziņoja, ka nekad neesam bijuši viens otram piemēroti un ka vairs neticot mūsu kopīgajai nākotnei. Un tas viss pēc desmit gadu kopdzīves! Es vairs neko nesapratu.
Tikai nedaudz vēlāk atklājās, ka mans vīrs ir iemīlējies citā sievietē. Kādā kolēģē. Viņš to man godīgi nepateica, tikai vainoja mani, nepārtraukti kladzinot, ka pati vien pie visa esmu vainīga, ka es esmu tā, kura visu izpostījusi. Es vēl cerēju, ka vīrs attapsies, ka viss atgriezīsies vecajās sliedēs, tomēr viņš mani apzināti izolēja un izvairījās no manas sabiedrības, izslēdzot iespēju mums visiem pavadīt laiku kopā.
Bērni notikušo ļoti pārdzīvoja, jo nesaprata, kas notiek. Īpaši vecākais dēls, kuram ir pieci gadi. Nespēju izturēt viņa attieksmi, un uz laiku kopā ar bērniem devos pie saviem vecākiem. Vēl arvien cerēju, ka vīrs nāks pie prāta. Kad atgriezāmies mājās, viņš bija izvācies. Es biju palikusi viena ar diviem bērniem. Sākums bija smags. Vīrs reizi nedēļā ieskaitīja naudu un uzskatīja, ka līdz ar to no viņa puses pienākums pret bērniem ir izpildīts. Nerēķinoties ar manu laiku, viņš ieradās, kad gribēja un kad viņam bija ērtāk. Paralēli viņš turpināja mani morāli terorizēt gan klātienē, gan telefoniski.
Centos savākties bērnu dēļ. Mēdz teikt – ja vienas durvis aizveras, citas atveras. Pēc profesijas esmu fizioterapeite. Brīdī, kad domāju, kā atrisināt radušos situāciju, man piezvanīja draudzene un piedāvāja darbu citā pilsētā. Sapratu – tā ir mana iespēja sākt jaunu dzīvi. Prom no vīra, prom no sagrautajiem sapņiem un mājas, kas atgādināja par tiem. Daudz nedomājot, piekritu. Savu lēmumu paziņoju vīram, pret ko viņš īpaši neiebilda. Ar vecāku palīdzību visu nokārtoju un ar visu tiku galā. Pamazām ir sakārtojusies mūsu ikdiena. Esmu sākusi strādāt. Vecākais bērns apmeklē bērnudārzu, jaunāko pieskata auklīte. Lēnām, skaidu pa skaidiņai es būvēju harmonisku pasauli sev un saviem dēliem.
Ar skatu nākotnē
Visu šo laiku esmu dzīvojusi emocionālā spriedzē. Nekad iepriekš tik īsā laikā nebiju piedzīvojusi pazemojumu, melus, apvainojumus, asaras, neizsakāmas sāpes un tukšuma sajūtu, pat domas par pašnāvību. Bezspēcība, sagrāve kā kara laukā. Cieš bērni, tiek izjaukta ģimene. Viņš kā buldozers iznīcināja visu, ko kopā bijām uzcēluši un izveidojuši. Sāp tas, ka izpalika izrunāšanās, cieņpilna attieksme pret mani, viņa bērnu māti un ilggadēju partneri. Izrādās, es nebiju pat sarunas vērta! Tas sāp visvairāk. Tikai tagad mums sāk veidoties normāla komunikācija, varam mierīgi pārrunāt ar bērniem un ikdienu saistītus jautājumus. Tomēr savu nostāju viņš nav mainījis un uzskata, ka rīkojies pareizi.
Par laimi, tagad jau jūtos labāk. Iestājies tāds kā atslābuma periods. Pati vēlos ātrāk oficiāli izšķirties, lai droši, bez pagātnes rēgiem, varētu veidot jaunu dzīvi. Es ticu Dievam un tam, ka Dievs ir Mīlestība, tādēļ ļoti vēlos viņam piedot. Tikai diemžēl līdz šim brīdim viņam mana piedošana nav vajadzīga, jo vainīgs nejūtas. Dīvaini, bet sajūta, ka esmu piedevusi viņam, šobrīd
visvairāk ir vajadzīga man pašai. Katru reizi, kad atceros par pārdzīvoto, skaitu tādu kā mantru – ES IZVĒLOS PIEDOT un vēlos būt brīva no visām negācijām. Ceru, ka turpmāk piedzīvošu daudz laba. Par jaunām attiecībām patlaban nedomāju. Lai gan mana mīlestība pret vīru ir nomirusi, tā vēl nav aizmirsta un izsāpēta. Es neesmu gatava jaunām attiecībām. Tomēr labprāt izbaudītu kāda vīrieša uzmanību. Flirta līmenī. Gribu atkal justies kā pievilcīga sieviete, jo vīra teiktais nav palicis bez pēdām. Mana pašapziņa ir iedragāta.
Tajā pašā laikā negribētos nodarīt kādam pāri. Ja man veidotos ar kādu nopietnas attiecības, man ļoti svarīgi būtu, vai šis vīrietis spēj pieņemt manus bērnus un ar viņiem saprasties. Ļoti svarīga ir uzticība, jo bez tās divu cilvēku attiecības ir tikai parodija. Patlaban pēc pārdzīvotā man ir grūti uzticēties kādam. Tomēr es ticu – ja būs lemts, tad viss notiks tā, kā tam jānotiek – viegli un bez liekiem kreņķiem. Notikušā dēļ uz vīriešiem neraugos negatīvi, jo ir muļķīgi visus mērīt pēc vienas mērauklas. Cilvēki ir tik dažādi! Tomēr vīriešiem
un taureņiem vēl jāpagaida.
Tagad vēlos veltīt laiku sev un saviem bērniem. Esmu ticīga un pateicos Dievam par katru dienu, ko Viņš man ir devis. Mācu to darīt arī saviem bērniem. Ticība ir tā, kas mani iedvesmo un neļauj padoties. Man nav, par ko žēloties. Daru darbu, kas man patīk, man ir divi lieliski bērni, neliels, bet uzticams draugu pulciņš, kas mani atbalsta un uzmundrina.
Seksologs Arturs Šulcs:
Nekas nav tā, kā sākotnēji izskatās Madaras stāsts “Vīrs pameta mani un bērnus” ir viens no tiem tipiskajiem mūsdienu Latvijas ģimeņu krīžu stāstiem, kurus pamestās sievietes stāsta draudzenēm, žurnāliem, psihoterapeitiem un visiem citiem, kuri ir gatavi klausīties. Man gan gribētos precizēt dažas lietas šīs ģimenes sakarā.
Pirmkārt, vīrietis nav vis pametis sievieti un bērnus, bet gan tikai sievieti. Jo, cik saprotams no stāsta, vīrietis par bērniem rūpējas, viņus mīl, komunicē ar tiem (nav gan kopā visu laiku, jo dzīvo citur) un ir gatavs rūpēties arī turpmāk, neraugoties uz to, ka ir izšķīries ar bērnu māti. Tā ir būtiska nianse.
Otrkārt, šādas situācijas (attiecību krīze un šķiršanās) nekad neveidojas tikai viena partnera vainas dēļ un pēkšņi. Ir godīgi jāatzīst, ka tās attiecības bija sākušas trupēt jau ilgi pirms vīra oficiālā aiziešanas datuma. Sieviete, protams, ir aizvainota par to, taču viņai ir grūti atzīt, ka bijušajam vīram varētu būt pamatoti iemesli aiziet, turklāt arī viņa pati ir piedalījusies tādas ģimenes situācijas veidošanā, kurā vīrietis vairs nevēlas atrasties.
Treškārt, nemitīgā gaušanās par šausmīgo pamestās sievas likteni, piedāvājot un pieprasot piedošanu, liecina, ka ciešanas ir viena no šīs sievietes neapzinātām vajadzībām. Būt par upuri – nabaga pamesto sievieti ar diviem mazgadīgiem bērniem ‒ taču ir tik saldi! Visi ir gatavi žēlot šādu sievieti, viņa nonāk uzmanības centrā, “viņa ir labāka par to ļauno vīrieti”.
Upurim ļaunais vīrietis tolaik, kad sievietei ģimenē viss šķita harmoniska pasaule, bija būtiskāk nekā tagad. Ja jau vīrietis pielika punktu šīm attiecībām, tad nerunāšanas tradīcijas no abām pusēm ģimenes situāciju nokveldēja līdz tādai krīzei, kad būt kopā kļuva neiespējami.
Ko šķirtajiem partneriem darīt tālāk?
Ja nav bērnu, atvadieties (cik iespējams, ar godu) un dodieties katrs savā dzīvē pilnīgi brīvi viens no otra. Ja ir kopīgi bērni, tad situācija ir citādāka. Kad bērni radās, tad attiecības ar starp diviem cilvēkiem kvalitatīvi bija gluži citādākas nekā šķiršanās laikā. Šķirot laulību, kurā
ir kopīgi bērni, viena veida attiecības beidzas, taču starp šķirtajiem vecākiem rodas pavisam cita veida saikne – sadarbība kopīgo bērnu aprūpei un attīstības nodrošināšanai līdz viņu pilngadības brīdim.
Šķirot laulību, nedz vecāku tiesības, nedz viņu pienākumus neviens neatceļ, un cilvēkiem nākas meklēt sadarbības ceļus, kā nodrošināt bērniem vislabākās attīstības iespējas. Protams, pirmajā posmā pēc šķiršanās dažkārt gadās, ka vilšanās, savstarpējo aizvainojumu un dusmu radītās sāpes neļauj domāt un rīkoties konstruktīvi bērnu aprūpes jautājumā. Tomēr, ja abi šķirtie vecāki ir emocionāli un sociāli pieauguši cilvēki (nevis paši uzvedas kā mazi bērni), tad pēc kāda laika pozitīva sadarbība bērnu kopīgas aprūpes jautājumos ir pilnīgi normāla parādība. Bijušā laulātā loma mūsu dzīves posmā pēc šķiršanās mainās: no laulātā drauga otrs cilvēks kļūst par sadarbības partneri kopīgu bērnu audzināšanai.
Ir svarīgi pēc šķiršanās iemācīties ar cieņu teikt: “Šī ir mana bērna māte …(vārds). Šis ir mana bērna tēvs …(vārds).” Toričelli tukšums attiecību laukā pēc šķiršanās nepaliks, tāpat kā lauks nepaliks tukšs, ja tajā neko neiesēs vai neiestādīs (kaut kas tur tik un tā iekundēsies). Bijušo laulāto identificēt kā mūža ienaidnieku? Tad ir jāuzdod jautājums, kā tēva vai mātes identificēšana ar ienaidnieka tēlu ietekmēs kopīgo bērnu attīstību? Viena vecāka veidošana par ļauno no otra vecāka puses emocionāli plēš bērnu vai pušu – viņš uzņemas visu vainu par vecāku šķiršanos. Rezultātā cilvēks aug ar atziņu, ka viena daļa no viņa (bērnu veido abu vecāku daļas) ir ļoti slikta. Sekas tam ir nepārejoša trauksme, kā rezultātā attīstās neirotiskā triāde – vardarbība, depresija un atkarība. Vai jums to vajag?!
Sekss un bijušais laulātais
Šķiršanās posmā un kādu laiku pēc šķiršanās nereti turpinās seksuālās attiecības starp bijušajiem laulātajiem. Taču jāatceras, ka gadījumos, kad medību sunim jāsaīsina aste, tā jānocērt uzreiz, nevis katru dienu jānogriež pa gabaliņam… Ja draudzība starp bijušajiem laulātajiem atsākas, vai sekss arī nāk kā piedeva? Tad izdomājiet un tieciet abi skaidrībā par jautājumu, vai jūs patiešām gribat šķirties. Kā izturēties, ja bijušais piedāvā kļūt par mīļāko? Tad loģisks ir jautājums, kādēļ īsti jūs šķiraties.
Kas jāizdara pēc šķiršanās?
Ir jātiek skaidrībā par šķiršanās patiesajiem iemesliem no savas puses. Var jau visā vainot to otru, izveidot attiecības ar kādu citu cilvēku un pēc kāda laika nokļūt pilnīgi identiskā situācijā kā iepriekšējā laulībā… Jo problēma jau nav viņos – sliktajos vīriešos vai sliktajās sievietēs –, bet gan tevī pašā.
Emocionāli jāizbeidz bijušās attiecības. Tas ir vesels pasākumu kopums, lai nenestu, nevilktu sev līdzi nevajadzīgu emocionālu nastu katru dienu, katru brīdi, lai neievilktu to arī attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ir svarīgi savas krīzes situāciju nepārnest uz bērniem. Viņi nav vainīgi pie mūsu pieaugušo problēmām. Sevi ir kaut kā jāapbalvo ‒ par to, ka viens dzīves posms ir beidzies un tagad sākas cits. Jūs taču arī šajās sabrukušajās attiecībās kaut ko ieguvāt, iemācījāties, ko pozitīvu piedzīvojāt – nu tad nosviniet to!
Mainiet savu dzīvi pietiekami radikāli! Sāciet nodarboties ar kādu jaunu hobiju, ejiet mācīties dejot, iesaistieties kādā ceļotāju grupā, sāciet vingrot – nomainiet skatupunktu uz dzīvi! Atrodiet sev mīļāko! Atklāti sakiet savam mīļākajam, ka jūs gribat izjust un izbaudīt dzīvi saskarsmē ar otru. Atļaujieties būt seksuāli atvērti pret otru un izmēģiniet seksā ko citu – to, kas iepriekšējās attiecībās nav bijis.
Nav jākautrējas šo jautājumu risināšanai izmantot speciālista atbalstu. Smagas emocionālas traumas situācijā nav jāguļ mājās un jācieš, bet vienkārši ir jāiet un jāatrisina sasāpējušie jautājumi pie speciālistiem.
Teksts: RUTA ZIMNOHA, ARTURS ŠULCS, GUNTA BARBĀNE, SELGA AMATA
Raksts no žurnāla “Māksla Mīlēt”
