“Es izšķīdīšu nullēs un vieniniekos!” Dzejniece Marija Luīze Meļķe 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Marija Luīze Meļķe (1997) ir dzejniece. Viņa studē glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, iepriekš absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolu multimediju dizaina specializācijā.
Ar nelielu pieredzi izrāžu spēlēšanā, īpaši interesējoties par postdramatisko teātri un performances mākslu, nupat uzsākusi darbību arī kino.
Marija Luīze aizraujas ar analogo foto, prātošanu savā nodabā un sarunām ar draugiem. Raksta arī prozu un publicistiku, bet ir dzejniece un uzskata, ka lielākoties raksta dzejoļus.
Piedalījusies vairākos starptautiskos projektos, kuros dzejnieces teksti tulkoti angļu, krievu un somu valodā. Tiktāl publicējusies reti, lielākoties atpazīstamību ieguvusi klātienes lasījumos.
– Pastāsti vairāk par saviem pēdējā laika projektiem!
M. L. Meļķe: – Darbiņš Matīsa Kažas nākamajā filmā man ir jauna lieta, nezinu, kā viss sanāks, iet interesanti. Man vispār ir svarīgi, lai ir interesanti.
Tuvākā laika plānā ir divas RIBOCA darbnīcas, kur esmu pieaicināta novadīt izglītojošus uzdevumus bērniem un ģimenēm, vēl jāpaspēj aizbraukt uz dzejas festivālu Somijā.
Pastāv visai reālas cerības atdzīvināt “Žokli” – tas bija galvenokārt literatūras žurnāls, kuram mēs ar biedriem pirms dažiem gadiem palaidām vienu numuru, un tad katram uzradās visādas citas darīšanas, tāpēc pajukām.
Bet entuziasms ir atgriezies. Ā, un vēl nupat esam atsākuši rādīt Kristas Burānes “Netikumīgos” “Dirty Deal Teatro”. Tur arī ir labi daudz runas par dzeju.
– Vai multimākslinieks ir spējīgs vispār izcelt kādus vienus savus sasniegumus?
– Domāju, ka ir spējīgs. Kāpēc ne? Man ir diezgan neregulāri visādi mazie gandarījumi, bet, lai sagādātu sev gandarījumu, visupirms no svara ir nevis tas, kādi tev ir panākumi, bet vai esi noskaņots gandarījuma saņemšanai.
Teiksim, ir dienas, kurās izdaru ļoti maz, bet ievēroju kādu sīkumu, kas man labi izdevies, un ar sevi palepojos.
Un citreiz, kad esmu dzinusies vairākas nedēļas un daudz paveikusi nopietnā projektā, varu būt kā gandarīta, tā totāli vīlusies sevī.
Ja tomēr jāatbild ar piemēru: man galīgi nepatīk ilgi pavadīt laiku pie datora, un nereti tas rezultējas arī fiziskā nelabumā, tāpēc vispār nesaprotu, kā es laikā, kad mācījos “Rozīšos” multimediju dizainu, izdzīvoju tās neskaitāmās stundas ekrāna priekšā.
Bet nesen uztaisīju plakātu man tuva drauga koncertam, un viņš pauda tik lielu prieku un pateicību par rezultātu, ka pēc tam ilgi smaidīju un pati priecājos, un pilnīgi sagribēju vēl ko tādu padarīt.
– Jānis Ruģēns jautāja: “Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz?”
– Tas man atgādina, kā mēdzu skumt par filozofijas un pētnieciskās literatūras tradīciju trūkumu Latvijā (ne tikai Latvijā, bet Latvijas konteksts ir tas, kurā es dzīvoju, tāpēc aktuālāks).
Es nedomāju, ka ir vienmēr adekvāti vēlēties, lai Latvijā cilvēki redz to, ko redz Rietumeiropā vai ASV (pieņemu, ka salīdzinājums nav, piemēram, ar Āfriku vai Austrumu zemēm, jo parasti maz kuru tās dikti interesē), bet rīku daudzpusīgai un dziļai pašrefleksijai viņiem viennozīmīgi ir vairāk.
Un, pēc maniem ieskatiem, piemēram, ir dažādi ASV darbojošies feminisma vai rasu līdztiesības instrumenti, kuri galīgi nav viens pret vienu attiecināmi šajā gadījumā uz Latviju, bet tāpēc šīs tēmas nav mazāk nozīmīgas arī mūsu sabiedrībā.
Savās tūkstoš radošajās izpausmēs es ilgojos pēc nozaru attīstīšanās tā, lai radošie darbinieki un tostarp arī es varētu ar tiešām padziļinātu izpratni reflektēt par to, kas notiek/ir noticis Latvijā un tās iedzīvotāju galvās, un arī labāk apzināties kontekstus, kuros mēs atrodamies, kad runājam par ļoti subjektīvām, individuālām, autobiogrāfiskām u. tml. lietām.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Marija Luīze Meļķe jeb MLM, kā viņa mēdzot parakstīt savus mākslas darbus, pieder “sarežģītajai mākslinieku paaudzei”.
Ar to es domāju ne gluži apzinātu nesaprotamību, bet atvērtību nesaprotamībai, nevairīšanos būt un palikt tajā. Un spītīgi turēties pie sava teiktā formas – izteiksmē, pat intervijā, ko redaktors piedāvā precizēt.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem ir iespēja ielūkoties vienā no Marijas Luīzes Meļķes jaunākajiem dzejoļiem
Trans-post-fml jeb ***
– Maniem kaimiņiem piemēram ir biokonservatīvs sekss
– Kuriem kaimiņiem
– Nu kā kuriem tiem kas aiz sienas tad vēl es varētu zināt
– Tak ja tu nepiesietos varētu ļoti labi zināt
– Vai domā tiem kuri mūziku visu laiku spēlē
– Bļāviens es mēģinu par politiku runāt saproti par prin-ci-pu bet tu man tagad piesienies kuri kaimiņi vai mūziku spēlē
– Es nevaru atcerēties kur tavi nolādētie miljons kaimiņi katrs dzīvo
– Labi čekist tāds jā tie kas mūziku spēlē
– Es esot čekists tu esi tas kurš spiego kāds kuram mājā sekss
– Ej ellē
– …
– …
– Nu bet kā tas ir ka biokonservatīvs
– Nu piemēram tā ka bez skaņas pastiprinātājiem
– Nu bet kā tad viņiem darbojas kontaktmikrofoni
– Tak viņi arī bez tiem
– Arī bez tiem nē šo es nevaru izturēt sūds ar politiku kā tu vari būt mūziķis ja tev pat seksā nav noiza
– Bet tieši to es saku tikai pretēji
Viņi bija atkal satikušies kafejnīcā uz gājēju ielas stūra, kas pilsētas bezvadu ainavā vienīgā bija saglabājusi varbūt kādreiz bijušā laika smaržu. Tā bija nolupušas krāsas, tapešu un kafijas smarža, dīvains šarms spodri pelēkajā estētikā.
Neviens nejautāja, kā tas iespējams – gadu un stundu sistēmas atceltas, bet skaudri kaulaini jaunieši arvien spēlēja šahu, nē, nesmēķēja cigaretes, šis bija straight-edge laiks, bet viņi tāpat šūpojās uz krēsliem kafejnīcā (“Vai tā tiešām bija kafija, ko viņi dzēra, vai tikai kafijas smarža?”), pārrunājot iknedēļas nogales revolūciju, kā viņu vectētiņi un vecmāmiņas bija pārrunājuši dzīvokļu ballītes.
Savā ziņā šīs revolūcijas jau tādas dzīvokļu ballītes vien bija, jo kur gan vēl tām notikt – ielās klusā rūkoņā traucās milzīgas transporta formas vai tikpat pusbalsī pastaigājās cilvēki, virmojošā harmonijā viens ar otru, matētajām būvju sienām, dūdojošo skaņas mirkli, kurā asfalts uzsūc tā sīkos puteklīšus.
Ielās diemžēl viss bija kārtībā. Ko darīt jauniešiem, kad, sasodīts, viss ir kārtībā?
Kad internets būtu sasniedzis gaismas ātrumu, ja vien tas būtu loģiski, kad visa kustība notiek pēc droša algoritma, kad tūlīt, tūlīt nepastāvēs pat koncepts par valdību, sasodīts, ko jauniešiem darīt?
Neviens nejautāja, kā tas iespējams, jo citādi vienkārši nevarēja būt – kad jaunietis ir jaunietis, viņam vēnās ir kokakola un marksisms, pat ja viņš nezina šo vārdu nozīmi.
Kad jaunietis ir jaunietis, viņam viss ir pie vienas vietas, un tie, kas redz šeit kādu pretrunu, vienkārši neko nejēdz.
Iespraudiet, jūs visi, sev vadu ausī! Es izšķīdīšu nullēs un vieniniekos! Kamēr vien man būs kāds juteklis, es jutīšu ilgas!
