Es ir mazirbnieks! Kurzemnieču portreti saistošā fotoprojektā 1
Slitē (Gotlande) līdz 30. decembrim apskatāma zviedru fotogrāfa Hansa Dejnes izstāde “Mazirbnieces”.
Ap divdesmit mazirbnieku – skolas bērni un skolotāji, daži mākslinieki un žurnālisti – nupat esam atgriezušies no mazliet jocīga ceļojuma. Novembra beigās doties pāri vētrainai jūrai uz ziemeļu zemi, izdarīt visu ieplānoto un kaut ko pagūt arī apskatīt tik īsajā ziemeļgaismas laikā – īstiem ekskursantiem un tūristiem tas nebūtu prāts darbs. Arī mūsu galamērķis Gotlande, šķiet, bija tāds patukšāks pat no salas pamatiedzīvotājiem, kuri, pieļauju, kāda daļa bija aizlidojuši gaismas un siltuma meklējumos uz Taizemi, Kanāriju salām vai kur citur. Toties mums neviens neaizēnoja skatpunktus uz fotografējamiem salas skaistumiem. Ar prieku ļāvāmies pavēlā veļu laika un pirmsziemsvētku klusajām noskaņām, klīstot pa krēslaino Visbiju, kuras sarkanos jumtus tā arī neredzējām pilnā dienas gaismā, šur tur atpazīstot Niklāva Strunkes zīmētās vietas. Gotlande un Visbija šajā laikā piemin Otrā pasaules kara pēdējo rudeni, kad salu pārpludināja tūkstošiem baltiešu bēgļu, un tieši 1944. gada 24. novembrī kādas “nezināmas valsts” zemūdene torpedēja zviedru pasažieru kuģi “SS Hansa” ar 84 gotlandiešiem ceļā no Nineshamnas uz Visbiju. Šajā vakarā bijām klāt piemiņas dievkalpojumā Visbijas Doma baznīcā, kurā runātāja (virsaite) no Zviedrijas valdības puses teica, ka Zviedrijas neitralitāte arī šodien ir “… balansēšana uz naža asmens”…
Taču mūsu brauciena iemesls bija pavisam priecīgs: aizvest uz Slites pamatskolu un atklāt tur Mazirbes zviedru drauga Hansa Dejnes fotogrāfiju izstādi “Mazirbnieces. Ciema iedzīvotāju portreti un atziņas” (kopā ar Dagnijas Lapsas sagatavoto tekstu daļu zviedriski) un iekārtot arī Mazirbes speciālās internātskolas bērnu zīmējumu izstādi.
Saskanīgais pāris Hanss Dejne (1941) un Dagnija Lapsa (bijusī Latvijas Radio korespondente Stokholmā 90. gados) jau 20 gadus pavada vasaras Mazirbē. Hanss, pēc izglītības ekonomists, līdz aiziešanai pensijā bijis daudzos amatos (dažādu profesiju konsultants daudzviet pasaulē, psihoterapeits, pašvaldību un valsts darbinieks). Tagad viņam ir laiks un iespēja izkopt savus talantus – spēlēt klarneti tautas mūziķu grupā “Gladpack Spelmän” (šie muzikanti izturēja konkursu uz dalību pēdējā “Baltica” folkloras festivālā Rīgā) un fotografēt. Trešais talants ir abiem kopīgs – darīt labas lietas Latvijas labā. Ne lielas, organizatoriski izvērstas un dārgas, bet tādas, kas var sagādāt prieku cilvēkiem, kas ir ap viņiem Mazirbē, Slitē, Talsos, Vallentunā, Stokholmā. Mazirbes bērniem un skolotājiem šis brauciens uz Zviedriju bija jau otrais, ar Dagnijas un Hansa palīdzību notikušas divas Talsu Krūmu mākslas grupas izstādes 2010. gadā. Šajā zemē ir koncertējis Talsu Valsts ģimnāzijas koris. Savukārt Danderīdas fotoklubs ir bijis fotosesijā Ziemeļkurzemē. Pagājušajā vasarā Latvijas dievnamos, muižās, sociālās aprūpes centros un tautas namos notika Hansa kopīgais koncertprojekts ar latviešu mūziķēm “Lai vēji mūs kopā sien”. Hansam pašam Latvijā bijušas četras fotoizstādes. Viņš nav baidījies ķerties klāt arī tādam grūtam žanram kā fotoportrets: vērojot Mazirbes sieviešu sejas, grūti nepamanīt modeļu atvērtību un uzticēšanos fotogrāfam. Sievas nav stumdītas un komandētas, lai turētos pie kādas gribētas koncepcijas. Nepiespiestība un uzticība ir bijusi abpusēja: Hanss domā, ka Mazirbi veido un balsta tieši stiprās sievietes. Viņam licies – tā tas ir daudzviet mūsu zemītē…
Iespējams, Slites skoliņas bērni nav labākā auditorija šai Mazirbes “štengro” sieviešu portretu izstādei, diez vai zviedru bērniņi nojaustu, kāds 1944. gada novembrī varētu būt bijis ceļojums motorlaivā no Mazirbes uz Sliti. Bet skolotāji zināja. Esot šai krastā, mums nebija grūti iztēloties bēgļu prieku pēc 200 kilometru garas viļņošanās ieraudzīt Slites cementa fabrikas un vējdzirnavu siluetus, tad ieiet ciemā un doties uz māju (Slitebaden), kur vienmēr pasniegts silts ēdiens un sajustas zviedru ļaužu rūpes… Redzējām, kā uz izstādes atklāšanu skolā, viena otru balstot, nāca divas no Visbijas ieradušās skaistas kundzes, tā ap gadiem astoņdesmit deviņdesmit. Izrādījās, ka mums ir kopīgas paziņas! Kad dāvināju viņām manis pašas kādreiz gatavoto bukletu par grafiķi, rojenieci Mariju Induss-Mucenieci, Margita Soderberga iesaucās – es taču viņai mācīju zviedru valodu, un tie cilvēki laivā viņas linogriezumā ir viņas ģimene! Starp citu, šīs grafikas pārnesumu ieraudzījām Visbijas Doma baznīcas nišā, kur ir vieta kuģa “Hansa” un pavisam nesen Taizemes cunami bojā gājušo gotlandiešu piemiņai, te pie plāksnes ar bēgļu laivu vētrainā jūrā piemin arī jūrā bojā gājušos baltiešu bēgļus.
