Annika Jagandere: ES ir kompromiss. Fantastisks kompromiss 0
Pagājušajā rudenī gan Latvijā, gan Zviedrijā notika parlamenta vēlēšanas, un pēc neparasti gariem valdības veidošanas procesiem abās mūsu valstīs beidzot tika izveidotas koalīcijas valdības. Valdības, kas tapušas nedēļām un mēnešiem ilgos politisko pārrunu procesos, kas bija prasījis ne mazumu kompromisu, taču vienlaikus apliecināja partiju ticību visiem kopēju mērķu esamībai, par spīti dažādām ideoloģijām un viedokļiem. Ticību demokrātijai arī šajos laikos, ko iezīmē arvien pieaugoša polarizācija.
Tagad mēs, Latvijas un Zviedrijas iedzīvotāji, tāpat kā vēlētāji visā Eiropas Savienībā, tiekam aicināti uz jaunām vēlēšanām. Vēlēšanām, kuras noteiks šīs valstu savienības nākotni, kas arī būs balstīta uz kompromisa lēmumiem. Kompromisi gandrīz nekad nav vienkārši un nesāpīgi. Taču esam caur pieredzi mācījušies, ka pretmets kompromisam ir konflikts. Un esam redzējuši tā sekas – Verdenas kaujaslaukā, Rumbulas mežos, masu kapos bijušajā Dienvidslāvijā.
Tādēļ esam gājuši caur garām un sarežģītām sarunām, pilnām prasību un piekāpšanos, un beigās uzbūvējuši valstu savienību, kas ir tālu no perfekcijas, taču tomēr ir mūsu labākais darbarīks, ar ko nodrošināt mieru un risināt pārrobežu problēmas, ko iespējams pārvarēt, tikai valstīm sadarbojoties. Ar to, ko mums, pateicoties Eiropas Savienībai, pašlaik jau ir izdevies sasniegt, patiesi varam lepoties. Un tas sakāms arī par Latviju, kas šogad atzīmē 15. gadadienu kopš iestājas Eiropas Savienībā.
Eiropas vēsture mums ir skaidri parādījusi, ka ir tādi principi, kuros nekādi kompromisi nav pieļaujami. Tā, piemēram, nevar būt runas par kompromisiem jautājumā par antisemītismu. Nevar būt runas par rasismu, kas būtu “pieņemams”, nevar būt “pieciešama līmeņa” homofobija vai vardarbība pret sievieti. Tādos jautājumos visiem labajiem spēkiem jāapliecina pretspars. Jāsaprot, ka dzīvojam laikā, kad tiek apšaubīti un izaicināti demokrātijas pamatprincipi.
Deviņdesmito gadu beigās labējiem radikāļiem bija tikai kādi padsmit pārstāvji Eiroparlamentā. Šodien viņu ir jau vairāk nekā simts. Dažās ES dalībvalstīs šāda veida spēki jau pielikuši roku tiesu sistēmas neatkarībai, ieviesuši jaunus noteikumus tiesnešiem, ierobežojuši pilsoniskās sabiedrības spēju aktīvi rīkoties, kā arī mediju un augstskolu akadēmisko brīvību. Manā valstī, Zviedrijā, galēji labējie politiskie spēki apsveic šādu attīstību un aktīvi pauž agresiju pret masu medijiem, minoritāšu grupām un tiem, kas pārstāv atšķirīgus viedokļus. Tādas balsis nule ir saklausāmas arī Zviedrijas Riksdāgā.
Labēji radikālie spēki dažādās valstīs tiecas sadarboties, lai atkal no jauna uzjundītu Eiropas mēroga galēju nacionālismu, kurinot naidpilnu attieksmi pret tiem, kas tiek parādīti kā svešie un citādi domājošie. Reiz viņiem jau tas izdevās. Taču nedrīkst pieļaut, ka tas izdotos atkal no jauna. Un tas ir mūsu ziņā. Pienācis laiks prasīt, lai visas ES valstis stingri pieturētos pie ES pamatos ieliktajiem tiesiskas valsts pamatprincipiem un mūsu kopējām pamatvērtībām.
Labējo radikālismu iespējams uzveikt, ja vienkāršie cilvēki jutīsies droši par dzīvi, brīvi un vienlīdzīgi – jo tad rasu aizspriedumiem un konspirācijas teorijām nebūs vajadzīgās augsnes, lai zeltu. Lai mums izdotos veidot drošas sabiedrības, jāpatur prātā, ka ir dažas jomas ES sadarbībā, kas būs izšķiroši svarīgas.
Viena no šādām jomām ir Eiropas darba tirgus. Darbaspēka brīva kustība ir fantastiska lieta. Taču brīvība ekspluatēt cilvēkus pēc savas patikas ir šausminoša. Visvairāk cieš tie, kurus apkrāpj, neizmaksājot pat tās algas un nenodrošinot darba apstākļus, uz kuriem katram ir pilnas tiesības. Sekojot Zviedrijas un citu valstu ierosmei, ES jau kopš 2017. gada ir ieviesusi t. s. sociālo pīlāru, kas ietver mērķi radīt stabilas darba vietas Eiropas Savienībā, gādāt par darba vides noteikumu ievērošanu, veicināt dzimumu līdztiesību un izskaust likumpārkāpumus un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas tādās jomās kā, piemēram, transporta sektors.
Zviedriju un Latviju, tāpat kā visu Eiropu, iespējams, sagaida ekonomiskās lejupslīdes posms. Mums jau laikus tam jāgatavojas individuāli un kā valstīm. Varam savstarpēji palīdzēt cits citam, ja kopīgiem spēkiem iestājamies par to, lai ES vēl augstāku prioritāti piešķirtu zinātnei un inovācijām, kas nodrošinātu jaunus tirdzniecības līgumus un varētu radīt arvien vairāk darba vietu jaunās paaudzes cilvēkiem. Gan Zviedrijā, gan Latvijā 70% eksporta uz ārvalstīm notiek tieši uz Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tas nozīmē: ja Eiropa grims nabadzībā, arī mēs paši grimsim nabadzībā. Ja mūsu kaimiņvalstīm klāsies labi, tad labi klāsies arī mums pašiem.
Drošība par nākotni ir jautājums arī par kopējo drošību un aizsardzību. Iedzīvotāju brīva kustība ļauj starp valstīm brīvi pārvietoties un ceļot arī teroristiem un organizētajai noziedzībai. Pret to iespējams efektīvi iestāties un cīnīties vienīgi kopīgiem spēkiem. Kopīgas robežas prasa arī uzņemties kopīgu atbildību par patvēruma tiesību ievērošanu un kopīgas bēgļu uzņemšanas sistēmas ieviešanu, kurā piedalītos visas ES dalībvalstis.
Vienlaikus pasaule sastopas aci pret aci ar klimata pārmaiņu draudiem, kas ne vien izšķirs mūsu bērnu dzīves kvalitāti, bet arī viņu iespējas uz dzīvi un dzīvību vispār. Šis, iespējams, ir svarīgākais jautājums. Mums jāglābj sava dzīves vide un jāievieš dzīvē Parīzes vienošanās. Citu alternatīvi gluži vienkārši nav. Netikt ar to galā būtu nepiedodama nodevība.
Bet tas taču nav iespējams, jūs varbūt nodomāsiet. Un tad es atbildēšu, kā reiz teicis Nelsons Mandela, runājot par cīņu ar aparteīdu: “Kaut kas vienmēr liksies neiespējams, līdz kamēr tas būs paveikts.”
Patiesi, ES ir kompromiss. Taču labākajos brīžos tas ir fantastisks kompromiss, kas ļauj mums iepirkties, ceļot, studēt un strādāt visā Eiropas Savienības teritorijā. Eiropas Savienība, kas aizstāv mieru, darbojas klimata labā un veicina labklājības pieaugumu, tāda Eiropas Savienība, kas no daudzām nelielām balsīm izveido vienu spēcīgu balsi, kas top skaidri sadzirdama arī globālajā līmenī.
Lai šāda Eiropas Savienība varētu turpināt pastāvēt un lai tā attīstītos un taptu arvien labāka, mums visiem jāpiedalās un jāietekmē gaidāmo ES vēlēšanu iznākums.
