ES ieguldījumi afrikāņu pašu spējai izdzīvot dabas katastrofās 0
Saule virs ekvatora spiež pie karstās smilšainās zemes, par dzīvību liecina starp krūmiem vien apaļās zaru būdas, kuru jumti noklāti ar papi un krāsainiem ūdeni necaurlaidīgiem maisiem. Svilina.
Samburu cilts iedzīvotāji ļauj savām govīm, vēršiem, kazām plūkt paretos zāles kušķus. Dzeltenzaļā savannas krāsa, kas atgādina sausu Latvijas augustu, šogad skaitās ļoti zaļa – pēc pagājušā gada sausuma šā gada lietavas vietējiem ir ļoti labvēlīgas.
Pieeja resursiem (ūdenim un barībai) un tirgum – šīs ir atslēgas veiksmīgai izdzīvošanai Āfrikā, braucot arvien dziļāk Kenijas vidienē tuksneša virzienā, pamatpostulātu sludina Dominiks Davū, ES delegācijas Kenijā Lauku attīstības nodaļas vadītājs. Lopus dzen tajā virzienā, kur ir zāle. Lopbarība ir cilšu klejošanas maršruts un vienlaikus arī ķildu iemesls. Galvenie donorval-stu pūliņi esot tradicionālās klejotāju ciltis pārvērst par pusklejotājām, skaidro Davū. Lai būtu mājas, kur pieturēties. Tad mātes paliek ciematos un pilsētās, kur bērnus var laist skolās, kur ir veikali un medicīniskā palīdzība. Bet tikai vecākās sievas dodas ar lopiem ganībās un tos cenšas izdevīgi pārdot, tādējādi nodrošinot ģimenes.
Tuksnešainajā apvidū nonākam pie aploka, kurā sadzīt lopi – tas ir Merilles liellopu tirgus, no jauna izveidots par ES naudu (160 000 eiro). Tas darbojas katru otrdienu. Agrāk esot bijis jādzen uz simts kilometru attālo pilsētu. Dažas rendilles cilts sievas kazas šurp dzinušas divas dienas, taču šodien tirgū labi neiet, man pastāsta Fenina Sakankoha, kas iekasē tirgus nodevas (20 šiliņus jeb 12 sant. par kazu). Lielākā daļa vedīs atpakaļ uz savu bomu (aploku) vai foru (ganībām), viņa paskaidro.
Agrāk ne visai draudzīgās ciltis iemācītas sadzīvot – šeit, samburu cilts zemē, savus lopus atdzinuši rendilles, burdži un boranas cilšu ļaudis. Šķiet, šeit notiek tikai tirdzniecība. Mānīgi.
“Tepat pirms nedēļas iesējām fodo sēklas, no kurām izaugs proteīna bagāts augs, ar liellopiem noderīgām barības vielām un, pats galvenais, sausumizturīgāks nekā citi šeit augošie,” Davū rāda uz smilšainu tukšu lauku aiz aploka. No vietējiem biju dzirdējis, ka viņi pārtikai audzē tādas sausumizturīgas kultūras, kā, piemēram, sorgo, manioku, batāti (saldos kartupeļus). Ar ES atbalstu iemēģina jaunu lopbarību. Ja fodo zāle ieaugsies, ar kazām vai kamieļiem nebūs jāceļo tik tālu – ēdamo lopiem varēs nodrošināt ap mājām.
Pirms vairāk nekā gada – 2011. gadā – 13 miljonus cilvēku Āfrikas ragā skāra lielākais sausums pēdējo 60 gadu laikā. Humanitārās palīdzības kuģi no visas pasaules tad veda un joprojām ved pārtiku badā nonākušajiem. Kenijā 3,7 miljoniem cilvēku vajadzēja pārtiku, tīru ūdeni un pamata sanitāros apstākļus.
Lai pārrautu nenovēršamo ciklu – sausums – bads – nabadzība –, ES mainījusi savu politiku. Tagad daudz lielākus un savlaicīgākus ieguldījumus ieprojektē pārtikas drošībai un iedzīvotāju spējai pašiem pārvarēt sausumu.
Problēmas, kas šķiet mums tālas, kļūst tuvas, saprotamas, ne tikai aizbraucot turp un klātienē ieraugot patiesu trūkumu. Jo nabadzīgāks vai nemieru skarts ir kāds Āfrikas reģions, jo pilnākas laivas ar nelegālajiem imigrantiem ir Dienvideiropas piekrastē. Patvērumu saņēmušie tad izklīst pa visu Eiropu. Ceļojošām ciltīm radīt mājas, mājās iemācīt izaudzēt sev un citiem pārtiku, dot bērniem un arī pieaugušajiem iespēju izglītoties – tāda ir ES makšķeres došanas politika.
Nairobi redzēju daudz humānās palīdzības sniegšanas vietu, baznīcu. Jāatzīst, ka ES strādā visgudrāk. Finansējot cecemušu atbaidīšanas līdzekļus, samazina liellopu mirstību, dubulto izslaukumu no govs un palielina vēršu darbaspējas. ES atbal-stīs ūdens atsālīšanas rūpnīcas celtniecību, kura, izmantojot atjaunojamo enerģiju, piegādās ūdeni 200 tūkstošiem iedzīvotāju, kas ir ceturtdaļa no Džibuti iedzīvotājiem.
Ar dažādu projektu atbalstu palielināta kazu produktivitāte, samazinātas saslimstības iespējas ar malāriju, sniegts līdzfinansējums mazajiem elektroenerģiju ražojošajiem uzņēmumiem lauku reģionos, sniegts atbalsts alvejas audzētājiem un pārstrādātājiem. Un te – Merillē – radīts liellopu tirgus, kas vienlaikus ir apmācību un komunikācijas centrs dažādu cilšu lopkopjiem.
Fakti ES kopā ar 27 dalībvalstīm ir lielākais palīdzības sniedzējs pasaulē (vairāk nekā 50% no 53,1 miljarda eiro palīdzības 2011. gadā). 24 miljoniem nabadzīgo ES desmit gadu laikā palīdzējusi ar sēklu un tehniku, pārtiku. 32 miljoniem iedzīvotāju piegādāts dzeramais ūdens un 9 miljoniem nodrošināti sanitārie apstākļi. 10 miljoni bērnu iesaistīti pamatizglītībā, apmācīti 720 000 skolotāju. 600 000 mājsaimniecībās ievilkta elektrība. Kenijas lauku attīstībai ES devusi 66,4 miljonus eiro. |
Viedokļi
ES attīstības politikas komisārs Andris Piebalgs: “Ceļojot Kenijā, Džibuti vai Burkinafaso, esmu redzējis bada un nepaēšanas sekas. To pieredzēt ir šausmīgi un traģiski. ES ir cieši apņēmusies paātrināt reālas un pastāvīgas pārmaiņas šai ziņā. ES jau tagad ir priekšpostenī cīņā pret badu, katru gadu investējot ap miljardu eiro lauksaimniecībā, pārtikas drošībā. Ir būtiski apbruņot pasaules nabadzīgākos ar iespējām pašiem izvilkt sevi no nabadzības.”
Maikls N. Ngutu, Pasaules pārtikas organizācijas pārstāvniecības Kenijā Marsabitas biroja pārstāvis: “Tagad šeit kopā ir ciltis, starp kurām agrāk bija incidenti. Tagad tās vieno tirgus un jauns asfaltēts ceļš uz pilsētu. Agrāk lopus veda uz tālākiem tirgiem. Tagad, šeit izveidojot jaunu tirgus vietu, var pārdot liellopus par pieņemamu cenu, ir pieejami veterinārie pakalpojumi, šeit var pamanīt jebkādu jaunu saslimšanu, šeit pārdod arī lopbarību. Merillē ir skola. Tirgus vieta kļuvusi par servisa centru.”
