Anda Līce: Kad noteikumus diktē nevis skola, bet vecāki, ļogās visa izglītības sistēma 11
Ir problēmas, kuras ar laiku atrisinās, bet ir arī tādas, kas sāp visu mūžu. Viena no tām – bērnu veselība. Tās dēļ mēs esam gatavi daudz ko ziedot. Visu cieņu vecākiem, kuri to dara. Bet cik daudz šajā ziņā drīkst pieprasīt no valsts un sabiedrības? – šo jautājumu manī uzjundīja televīzijas sižets par māti, kas tiesājoties ir panākusi, ka viņas bērns ar ļoti smagām veselības problēmām mācīsies Saulkrastu vidusskolā. Nekādi skolas vadības pretargumenti nav spējuši mazināt mātes uzstājību. Negribas domāt, ka skolas vadība vienkārši ir iecirtusies.
Varētu jau teikt – pēc burta ņemot, taisnība ir uzvarējusi, jo likums nenosaka, ar kādām diagnozēm vispārizglītojošās skolās mācīties nedrīkst. Nepilnīgiem likumiem ir tālu ejošas sekas. Novēršot it kā vienu netaisnību, bieži tiek radītas nākamās. Vai kādam rūp, kāda atmosfēra turpmāk valdīs skolā un vai būs iespējams kvalitatīvi novadīt stundas pārējiem šīs klases bērniem? Tagad atbildīgām personām jākrīt vai no kājām nost, lai situācijā, kāda valda izzagtas valsts un nebeidzamu reformu plosītās skolās, radītu īpašus apstākļus vienam bērnam, kamēr citiem tie paliks tādi, kādi nu tie ir. Bērni ar tik smagiem veselības traucējumiem taču nemācīti nepaliek, tikai apmācības formāts ir cits, atbilstošs viņu veselības stāvoklim un spējām.
Ar patērētājsabiedrības saukli “Es gribu, un man vajag” šodien var panākt daudz ko, jāatsaucas tikai uz ES regulām, to, ka cilvēks ir galvenā vērtība un ka valstij ir pienākums par viņu rūpēties. Tiem, kas prasību neapmierina, pārmet neiejūtību un padomisku domāšanu. Prasītāji nejautā, vai viņu tiesības nav pretrunā ar pārējo sabiedrības locekļu tiesībām. Diemžēl bieži tā arī notiek, pirmā ar to sastopas tieši skola. Situācijā, kad ir mainītas lomas un noteikumus diktē nevis skola, bet vecāki, ļogās visa izglītības sistēma – skolotāja prestižs, skolēnu līdzdalība mācību procesā, sekmes un galu galā arī jauno cilvēku karjera pēc skolas beigšanas. It visur, kur iekšējās robežas ar vieglu roku nojauc, sākas haoss, ko nav iespējams novērst vienīgi ar ekonomiskajām svirām.
Viena jau no dabas nospraustām robežām ir mūsu dalījums dzimumos. Pārprasta dzimumu līdztiesība rotaļājas ar dabas piešķirtām lomām, kā dēļ sadrūp ģimenes pamati un miera laikā bērni kļūst par bāreņiem. Ne velti vecākus uztrauc bērnu pāragrā seksualizācija, kas viņiem atņem bērnību un ko skolām neatlaidīgi sāk uzspiest dīvainas, it kā progresa vārdā radītas programmas. Sabiedrībai ir jāapzinās – bērni jāsargā ne tikai no pedofiliem. Tas ir nopietnu un jau stipri iekavētu diskusiju temats.
