“Man ļoti negribas, ka turpinām atpalikt. Tāpēc pieteicu savu kandidatūru” – intervija ar Uldi Pīlēnu 237
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bieži aicināts uzņemties dažādus atbildīgus amatus valstī, būvuzņēmējs, holdinga “UPB” īpašnieks Uldis Pīlēns atsaucies izaicinājumam un paša dibinātā “Apvienotā saraksta” deputātu aicinājumam un kā pirmais piekritis būt Valsts prezidenta amata kandidāts. Prezidentu vēlēs Saeima 31. maijā. Par šo izvēli, ko Pīlēns sauc par grūtu un izšķirošu, saruna “Latvijas Avīzes” redakcijā.
U. Pīlēns: Tiešām smags, izšķirošs lēmums, jo ar kandidēšanas faktu uz Valsts prezidenta amatu, neatkarīgi, vai ievēl, neievēl, jau pietiek, ka tu noliec iepriekšējo dzīvi. Tas nozīmē – man jāaiziet no uzņēmējdarbības, jāaiziet no visiem amatiem paša radītajā holdingā “UPB”. Negribu nekādas “vekseļa” un tamlīdzīgas tēmas. Gribu vienkārši caurspīdīgu darījumu, lai ievēlēšanas gadījumā varu pievērsties ar pilnu jaudu, lai pildītu to funkciju, kas ir jādara, un likt lietā kompetences, kas līdz šim nav bijušas prezidenta institūcijai tradicionālas. Tas nozīmē tautsaimniecisko un reģionālo dimensiju, un tas nozīmē turpināt iespējami intensīvāk valsts ārējās un iekšējās drošības jautājumu kārtošanu. Drošības lietas pieder pie klasiskiem prezidenta uzdevumiem, plus vēl pilsoņu lojalitātes celšana valstij.
Protat vairākas svešvalodas, jums ir cieši sakari Vācijā, būvējaties daudzkur Eiropā, bet kā jutīsieties starptautiskajā arēnā? Nepietrūks pieredzes?
Esmu ticies ar Rietumu politiķiem, ieskaitot Vācijas kancleri Merkeli. Nedomāju, ka tā būtu mana vājā pozīcija. Ja esi starptautiskā uzņēmējdarbībā, nevari nesekot līdzi tam, kas notiek politikā. Nevaru ar savu aktīvo pozīciju neieņemt noteiktu lomu Ukrainas kara sakarā. Vērsos pie holdinga darbiniekiem nedēļu pēc Krievijas iebrukuma ar skaidru, precīzu signālu nostāties Ukrainas pusē, un tas, kas tur notiek, ir genocīds. Protams, ārpolitiskās vadlīnijas nosaka Ārlietu ministrija, neredzu problēmas manai misijai godpilni pārstāvēt Latviju starptautiski.
Kāpēc jums tomēr vajag šo amatkrēslu?
Krēslu man nevajag. Nekad neesmu tiecies pēc amatiem. Bet redzu vairākas lietas. Viena ir simtprocentīgs piecpadsmit “Apvienotā saraksta” Saeimas deputātu aicinājums piedalīties kā politiskā spēka prezidenta amata kandidātam. Un, paskatoties uz lietu kopumu nedaudz plašāk, jā, Latvija diemžēl atpaliek Baltijas telpā. Šobrīd premjera Kariņa kunga vadītā valdība ir ieguvusi vienu jaunu partneri – “Apvienoto sarakstu”, bet lielā mērā turpina balstīties uz divām iepriekšējās koalīcijas sastāvdaļām – “Jauno Vienotību” un Nacionālo apvienību.
Tas, ko redzam valdības pirmajās 100 dienās – jaunas iniciatīvas ļoti grūti iet uz priekšu. Ministri, tai skaitā “AS” ministri, iestrēgst premjera biroja darba kārtībā ar daudziem tehniskiem jautājumiem. Nesaku, ka tie nav svarīgi, bet esam tā birokratizējuši lietas, ka no kaut kurienes jābūt iniciatīvām, ja tās nenāk no kabineta vadītāja. Jābūt iniciatīvām tautsaimniecības, reģionālās attīstības, sociālajā blokā, kas nāk kā palīdzošs spēks no malas.
Kāpēc lai tā nebūtu prezidenta institūcija, kas arī tur rūpi par šīm problēmām, lai valdības realizētā politika tiktu piepildīta ar saturu, lai ekonomikas transformācija notiek saprotamā laikā? Šobrīd tā neizskatās, un man ļoti negribas, ka turpinām atpalikt. Tāpēc pieteicu savu kandidatūru godīgai sacensībai starp labākām kompetencēm, par nedaudz – un varbūt pat būtiski – citādu darba kārtību un prioritātēm. To saskatu kā savu uzdevumu un pienesumu, jo Moljēra teiciens skan, ka tu esi atbildīgs ne tikai par lietām, kuras dari, bet arī tām, kuras nedari. Lieldienu laiks bija nopietnu pārdomu laiks. Notika konsultācijas ar ģimeni, ar sievu un bērniem. Protams, arī tur saņēmu atbalstu.
Pašreizējais prezidents Egils Levits pirms Lieldienām intervijā LTV ielika valdībai par veikumu simt dienās atzīmi starp septiņi un astoņi. Tas ir gandrīz “ļoti labi” vērtējums. Tad žurnālisti sāka atgādināt, ka tuvojas skolotāju streiks, kam pievienošoties mediķi, ka slimnīcās gada otrajā pusē līdzekļu trūkuma dēļ vairs neuzņems pacientus un ka valdība neseko līdzi paša Levita aicinājumam tuvoties Igaunijas un Lietuvas sasniegumiem. Tad gan prezidents kļuva domīgāks. Un re, ko stāsta opozīcijas līderis Ainārs Šlesers – kā Pīlēns kļūšot prezidents, Kariņš būšot prom!
Šlesera kungs ir viens no aktīvākajiem opozīcijā un nenoliedzami ir meistars operatīvo situāciju izmantošanā. Domāju, opozīcija dara savu darbu, un Šlesers var izteikties par jebkuru jautājumu, kas viņam ienāk prātā.
Manuprāt, koalīcijai ir jāpadara labāks darbs. Es nenovērtētu to tik augstu kā prezidents. Izglītībā tiešām ir neskaidrības, veselības aprūpes nozarei netiek dots apsolītais, pat ne deklarācijā ierakstītie 12% no budžeta izdevumiem – nu kas tas tāds ir? Reformas nav veiktas, viss iet pa vecam. Nemēģinām ietaupīt uz birokrātiju, samazināt ierēdņu lomu procesos. Signalizējam, ka Eiropas naudas nevarēsim apgūt pietiekamā veidā, un ekonomiskā transformācija šodien ir tikai lozunga formā.
Ir virkne problēmu, kas liek uzdot jautājumus, vai valdība ir gana efektīva, vai kontrolē resursus un pareizi sadala atbildību. Man liekas, prezidenta institūcijai ir jāseko, lai valdības vārdi piepildās ar saturu. Ja piepildās, sabiedrība gūst pārliecību, ka tas ir labākais modelis, kas – a) virza Latviju ārā no atpalicības reģionā, b) padara valsts ekonomiku lielāku, kur ir lielāka nodokļu iekasējamība. Ka neatgriežamies pie vēsturiskām aktivitātēm, kad iepriekšējais “Vienotības” finanšu ministrs noņem no amata VID vadītāju, kuras darbībā neredzam pozitīvas pārmaiņas, un tagadējais ministrs atliek atpakaļ.
Vai attaisnojusies jaunās Klimata un enerģētikas ministrijas izveidošana, un vai “AS” joprojām pastāv uz ministru biedru (vietnieku) posteņu ieviešanu?
Mēs, veidojot valdību, teicām, lai ir pie Ministru prezidenta īpašo uzdevumu ministrs enerģētikas politikas jautājumos ar stratēģisku redzējumu. Iesaistot speciālistus, kuri izstrādātu enerģētikas politiku, tas būtu efektīvāks risinājums nekā ministrija, jo tā nesāks darbu īsā laikā. Paldies Dievam, ziema nebija barga, tomēr krīze enerģētikas sektorā nav beigusies. Šobrīd rezultativitāti vēl nevar redzēt no jaunās ministrijas, savukārt no Ministru prezidenta pārlikt atbildību par ārkārtīgi svarīgo jomu uz vienu ministriju – nu, grūti pateikt. Paskatīsimies.
Par mūsu uztverto Levita kunga tēmu par ministru biedriem. Redzam problēmas ar iepirkumiem Aizsardzības ministrijā. Visai dīvaini izskatās naudas lieta ar 220 vai 330 miljoniem eiro pārtikai, bet pats princips, kad esam nopietna starptautiska saspīlējuma apstākļos, uzdot Bruņoto spēku apgādi vienai privātai kompānijai, neiztur drošības kritērijus! Tas nozīmē, ka visai augstos ministrijas stāvos no domāšanas un risku izkliedes viedokļa, no funkciju sadalīšanas viedokļa krīzē ir kaut kas nepareizs. Privātfirma nav valsts struktūra. Un četru acu principa, ar augstām kompetencēm, kāds bija mūsu deputātiem no aizsardzības sektora, lai uzņemtos ministra biedra pienākumu, pietrūka! Iespējams, viņi varētu novērtēt un izbēgt ne tikai no šādām nepatīkamām tēmām vien – sektorā, kur sabiedrībai bijusi vislielākā uzticēšanās, armijai! Tā bija pilnīgi nevajadzīga lieta! Mūrnieces kundze tika pamesta zem riteņiem, bet mantojums, kas viņai bija jāpārņem, nav izrādījies gana labs. Aizsardzības ministrijā personāla izmaiņas neredzam.
Tas – tēmējot uz valsts sekretāru Garisonu, kurš par minēto līgumu teicās uzzinājis no preses?
Ne uz vienu uzvārdu netēmēju, bet, ja ir ielaistas tēmas un tik relatīvi vieglprātīgi attiecamies pret notikušo kā “tehnisku kļūdiņu”, tad sistēmā kaut kas nav kārtībā.
Valsts prezidents Levits izteicies, ka negribētu, ka par viņu balsotu pretlatviskās parlamenta frakcijas vai ar pagātnes tikumu piegaršu. Vai jums būtu pieņemami, ka tiekat ievēlēts, piemēram, ar Alekseja Rosļikova vadītā spēka atbalstu?
Sāksim šķetināt šo. Prezidenta institūcija ir politiski neitrāla. Pat ievēlēts no politiskām partijām, kā, piemēram, Raimonds Vējonis, viņš nolika mandātu, apturēja darbību partijā uz pilnvaru laiku. Punkts nr. 2 – Saeimas simt deputātus ievēlējuši Latvijas pilsoņi ar dažādu politisko orientāciju un skatu – no galēji kreisa līdz labējam, centriskam, liberālam. Saeima ir vēlēta kā politiskā spektra vai tābrīža sabiedrības izjūtu pārstāvība.
Mana Valsts prezidenta lielākā autoritāte Vaira Vīķe-Freiberga savā laikā tika ievēlēta ar opozīcijas un pozīcijas balsīm. Šo nozīmīgo jautājumu izšķīra vienošanās starp diviem ļoti lieliem politiskiem pretiniekiem, sociāldemokrātiem no vienas un Tautas partiju no otras puses. Opozīcijas un pozīcijas balsu nodošana par labu kādam no prezidentiem Vairas Vīķes-Freibergas gadījumā ir rezultējusies izcilā līderībā, izcilā prezidenta institūcijas lietošanā starptautiski, un es nedomāju, ka tagad varam nākt ar tādām vēlmēm kā “es negribu, ka”.
Tas nemaina manu pārliecību, ka simtprocentīgi iestājos par Ukrainu līdz pilnīgai Ukrainas uzvarai. Tas nemaina pārliecību, ka latviešu valoda jāzina katram Latvijas pilsonim. Ļoti žēl, ja kāds 30 gados to nav iemācījies. Tas nozīmē, ka viņš varbūt pārāk zemu vērtējis savu valsti. Esam civilizēta valsts, ar pilnu politisko spektru Saeimā, un manā izpratnē nedrīkstam šķirot balsis, ka vienas ir kaut kādā veidā labākas, otras – sliktākas. Visu izšķirs ievēlētais prezidents, viņa kvalitātes un darbi.
Par prezidentiem raksta grāmatas, meklē kritisko, kaut par naga melnuma tiesu. Arī Pīlēnu dzimtu droši vien pētīs līdz septītajam augumam. Atklās, ka esat bijis aktīvs komjaunatnē.
Ko nozīmē aktīvs?
Tikāt nereti aprakstīts laikrakstā “Padomju Jaunatne”.
Avīzē tajā laikā strādāja žurnālisti ar neatkarīgākām domām, kādas vien varēja būt. Tāds bija gan Cīrulis, gan Lehmusa-Briede, kura mani intervēja kā Liepājas galveno arhitektu. Neesmu bijis komjaunatnē štata darbinieks, 90% manas paaudzes cilvēku bija spiesti iet cauri slūžai no oktobrēna līdz pionierim un komjaunietim. Tagad man pārmest, ka esmu piedzimis nepareizā laikā? Katrā laikā jādara labākais iespējamais un tavai sirdsapziņai jābūt tīrai par darīto. Tāpēc man nav nekādas problēmas radurakstu izmeklēšanā.
Bijāt arī komunistu partijā?
Biju, kaut turējos ļoti ilgi pretī, līdz 1987. gada beigām. Tad ieņemamā amata dēļ nācās piekāpties, bet tas bija tik īss brīdis, ka pat neatceros, vai paliku tikai partijas biedra kandidāts vai uzņemtais. 1988. gadā, aizejot no Liepājas galvenā arhitekta vietas, man vairs nebija biedra kartes. Es rēķinos, ka visiem varu nepatikt, un tas pieder pie jebkura vadītāja amata. Bet cilvēki, kuri izvēlas startēt uz valsts amatu augstākajām pozīcijām, izvēlas, vēlot labu Latvijai. Tas jau nav viņu ego apmierināšanas jautājums. Tas ir – būt neapmierinātam ar pārmaiņu tempu, jo Latvija var labāk. Kamēr ir veselība, tev jādod pienesums valsts attīstībā. Ko dod, ja tavs uzņēmums attīstās labi, bet tu nevari pamainīt situāciju Latvijā kopumā?
Jums tiks pārmesta darbība Tautas partijā, tās valdē.
Pavadīju Tautas partijā desmit gadus, līdz izstājos, paužot neapmierinātību ar, manuprāt, nepareiziem lēmumiem. Nav ko kautrēties par darbību šīs partijas valdē, jo, salīdzinot tā laika ekonomiskos ciparus ar tagadējiem, ir milzu atšķirība. Tautas partija vienīgā, neskaitot tagadējo “AS”, nesa sabiedrībā konservatīvas politikas elementus.
Ja jau kandidējat uz prezidenta amatu, saprotu, ka ir iebildumi pret pašreizējo valsts galvu Levitu.
To jūs sakāt. Es gribētu piedāvāt citu darba kārtību, jo, pēc manām domām, Latvijā šai laikā vajag citas prioritātes. Saimnieciskākas. Sociālas. Arī katra pilsoņa pašcieņu veicinošākas. Gribu piedāvāt aktīvāku prezidenta institūcijas interesi par iekšpolitiku, par valdības darba efektivitātes uzlabošanu. Gribu vairāk piedāvāt līdz šim neizmantotu lietu – prezidenta pilnvaras sasaukt Ministru kabineta ārkārtas sēdi, kādu Levita laikā ne reizi nesasauca.
Kādā gadījumā jūs būtu izmantojis šo instrumentu?
Kaut runājot par enerģētikas stratēģiju. Tādas šobrīd mums nav! Tā jāskata visas lielās tautsaimniecības interešu aspektā. Vai attīstāmies ūdeņraža vai vēja enerģijas ieguves virzienā ar balansējošām jaudām, kas ir ne tikai jaunās ministrijas, bet visas valdības uzmanības lokā, jo runa ir par Latvijas konkurētspēju. Svarīga apspriedes tēma ir demogrāfija. Kā apkopot atsevišķu ministriju aktivitātes, lai iespaidotu labāku demogrāfiskā stāvokļa veicināšanu? Tas pats sakāms par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, kas nav tikai vienas ministrijas jautājums.
Prezidenta viedokli ne vienmēr ņem vērā. Piemēram, Levits aicināja uz Valsts padomes dibināšanu, uz citām pārmaiņām, bet to noraidīja. Tikai ierosmi par valsts finansējumu politiskām partijām – to atbalstīja abām rokām. Tagad Levits grib labot likumu, jo izrādās, ka nauda aiziet nevis solītajiem pētījumiem un ekspertīzēm, bet partijas darbinieku algām un reklāmās.
Taisnība, partiju finansējuma modelis varētu būt labāks. Atvēlētie līdzekļi ir pārāk lieli. Es saprastu, ja naudu tērētu biroju uzturēšanai, nozīmīgu demokrātisku, ekonomisku, sociālu procesu pētīšanai, bet, ja tā aiziet priekšvēlēšanu reklāmās, kaut kas nav pareizi. Ja finansē arī partijas, kuras nav iekļuvušas Saeimā vienreiz, otrreiz, tad jāvadās pēc Somijas parauga, kurā, divkārt neiekļūstot parlamentā, partijai finansējums vairs nepienākas. Tas nozīmē, ka tava politiskā spēka piedāvājums sabiedrībai nav interesants. Nevaram paslaucīt iepriekšējās kļūdas zem tepiķa. Labāk atzīt kļūdu, labot un iet uz priekšu tālāk.
Vēl par naudas lietām. Ievērojamu algas paaugstinājumu saņēmušas valsts augstākās amatpersonas, dažās no pakāpēm pat par 75%. Arī prezidentam maksās lielāku atalgojumu. Valdība izvērtējusi – viss esot kārtībā, bet sabiedrība ir sašutusi par augstajām deputātu, ministru izmaksām. Vai te nav pietrūcis solidaritātes, jo nevienā darbavietā nesaņem tik milzīgu algas pielikumu?
Tas kaut kādā veidā sanācis neveikli. Inflācija skar visus, bet, runājot par proporcionalitāti, vai līdz šim būtiskos posteņos, kas ir Saeimas deputāti, valdības cilvēki, neesam pārāk zemus algu līmeņus ielikuši iekšā? Tādus, kas neatbilst uzdevumu un atbildības smagumam, jo, skatoties kopā ar valstī joprojām pietiekami izplatīto koruptīvā elementa tēmu, iespējams, agrīnā stadijā, nosakot algas politiķiem, ir pieļautas kļūdas. Tagad šis kļūdas labojums izskatās ļoti pārspīlēts un tiešām – pārāk nesolidārs pret pārējo sabiedrību.
Kā jūs komentētu situāciju, kas radīsies, ja jūs ievēlē par valsts galvu un apvienības biedrs Edvards Smiltēns turpina ieņemt Saeimas priekšsēdētāja posteni? Nacionālā apvienība paliek bez amata starp valstī augstākajiem.
“Apvienotais saraksts” nāca uz vēlēšanām ar skaidru pieteikumu, ka mums būs savs prezidenta amata kandidāts. Pie tā pieturamies. Kad veidojās valdība, piedalījos visos sarunu vešanas posmos – nevienu brīdi amatu dalīšanā uz galda neparādījās Valsts prezidenta amats. Tas netika izskatīts paketē, kur bija Saeimas priekšsēdētājs, valdības vadītājs, ministri. Nekad nekādas vienošanās par šo amatu nav bijis, turklāt nesenā Latvijas vēsturē zināmi gadījumi, kad prezidents un premjers vai premjers un Saeimas priekšsēdētājs nāk no viena politiskā spēka.
Un Smiltēna kungam nevajadzēs atstāt savu amatvietu?
Smiltēna kungs ļoti labi veic savus pienākumus. Viņa ārpolitiskā dimensija ļoti spēcīga, aktīva. Galvenais “Apvienotā saraksta” izveidošanas motīvs bija Krievijas izraisītais karš Ukrainā ar genocīda sekām. Vai redzat uz politiskās skatuves personu, kura pārstāv Latvijas pozīciju šai kontekstā labāk par Smiltēnu? Es neredzu nekādu pamatu, kāpēc viņam tikai prezidenta vēlēšanu sakarā vajadzētu mainīt līdzšinējo darbu.
Bet ja Nacionālo apvienību tas neapmierina un tā prasa amatu sev?
Nacionālajai apvienībai ir iespēja vai nu virzīt Levita kungu uz otro termiņu, vai domāt citādu risinājumu, kas ir viņu pašu aktivitāšu jautājums. Tādā gadījumā to, kas būs Latvijas prezidents, noteiks politiskā sacensība starp spēkiem.
Tikai pusotrs mēnesis palicis līdz prezidenta vēlēšanām Saeimā, bet jūs esat pirmais kandidāts, kurš pieteicies uz amatu. Par pārējiem vēl gudro. Kur paliek minētais sacensības princips, publiskās kandidātu debates?
Domāju, šis nevarētu būt pārmetums manā virzienā, jo, saņēmis “AS” deputātu aicinājumu, pēc Lieldienām tūlīt paziņoju par kandidēšanu. Piekrītu, diskusija par termiņu, kādā būtu izvirzāmi prezidenta amata kandidāti, ir vietā, lai sabiedrība pēc iespējas agrāk novērtē kandidātu spējas, kvalifikāciju, zināšanas. Publiskajās debatēs savukārt izkristalizētos lielie jautājumi. Piemēram, Saeimas vai tautas vēlēts prezidents. Vai vēlēšanu sistēma paturama kā līdz šim vai maināma uz jaukto. Tad mēs iekustinām diskusijas, aktīvāk iesaistām sabiedrību sarunā par valstī būtiskām lietām.
Demokrātijai ir jāmainās. Tā nevar dzīvot 90. gadu izpratnē, jo ārējie faktori mainījušies. Domāju, nācija ir nobriedusi, lai diskutētu arī par tautas vēlētu prezidentu. Ja mani ievēl, tas būtu uzdevums prezidenta institūcijai diskusiju organizēt. Tas pats par vēlēšanu sistēmas maiņu. Koalīcijā partneri neatbalsta mūsu piedāvāto jaukto sistēmu. Kāpēc to piedāvājam? Tāpēc, ka sabiedrības iesaiste valsts pārvaldes procesos ir pazudusi. Vēlētājiem nav iespējas atsaukt deputātu. Trūkst iespējas labākajiem novadu cilvēkiem kļūt savā apgabalā par neatkarīgiem deputātiem. Trūkst atbildības, ja esi ievēlēts kā viens no daudziem sarakstā. Mēs jau esam tur, kur esam savā atpalicībā, jo neko negribam mainīt.
Jūs kā prezidents apsolāt bieži braukt uz Latvijas laukiem, uzklausīt novadu cilvēkus.
Pilnīgi droši – būšu visos novados. Gribu nest Latvijas reģionu proporcionālākas attīstības sāpi un nolikt darba kārtībā. Gana daudz labu cilvēku dzīvo ne tikai Rīgā un tās apkārtnē, bet arī Latvijas laukos, arī tālos laukos.
Tur nolikvidēs mazās lauku skoliņas un dzīve iegrims tumsā…
Domāju, nedrīkstam vieglu roku visu likvidēt. Uz laika ass beigās var sanākt, ka Latvija ir Rīga, tās apkaime un pāris impulsu centri. Kas notiks ar cilvēkiem, kuri nav ar mieru dzīvot urbānā vidē, un kas notiks ar mūsu tradīcijām, jo visi sakņojamies laukos? Kas notiks, ja neattīstām skolu sistēmu, īpaši pierobežā? Tas sagraus mūsu robežas, atkailinās tās, zudīs darbavietas reģionos. Tas nav tikai jautājums par skolu likvidāciju, nelikvidāciju. Skolu kvalitātes jautājums lielā mērā ir nevis telpu un skolēnu skaita jautājums, bet pedagogu kvalitātes lieta. Ja mums nav politikas, kas nodrošina reģionu pievilcību iedzīvotājiem, tai skaitā Latgalē, Leišmalē, Vidzemes nostūros, tad pazaudējam daļu savas nākotnes.
