“Es gribētu būt sirmgalvis Lisabonā”. Eduarda Aivara dzeja 3
Aivars Eipurs (Eduards Aivars) dzimis 1956. gadā Pabažos, mācījies Saldū un Limbažos. Dzīvo Jelgavā. Strādājis skolā, Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, vairākos muzejos un laikrakstos, kā arī bijis alkoholterapeits Jelgavas narkoloģiskajā slimnīcā.
Darbojas kā konsultants Literārajā akadēmijā, “Lata romānu” konkursa žūrijas loceklis. Iznākuši astoņi dzejoļu un divi īsprozas krājumi. Atdzejojis Andrē Bretona, Viljama B. Jeitsa, Tolu Oganlesi, “Orbītas” grupas un citu dzejnieku darbus. Paša Aivara Eipura dzeja atdzejota lietuviešu, angļu, zviedru, ungāru, ukraiņu, poļu, igauņu, somu valodā. Saņēmis Dzejas dienu balvu par krājumu “Es pagāju” (2002), Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu “Sudraba tintnīca” par krājumu “Sakvojāžs” (2012).
– Pavisam nopietns kultūrpolitisks jautājums: kā tu vērtē visas pārmaiņas latviešu grāmatniecības laukā, kas iestājušās līdz ar LLC izbeigšanos?
A. Eipurs: – Tas, ka funkcijas tagad sadalītas pa vairākiem gaņģiem, varbūt ir pat labāk, taču jebkurā gadījumā viss ir atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem. Atzīmēšu Jāņa Ogas kapacitāti un izteikšos tēlaini: labāk trīs Ogas nekā viens. Protams, bez ekscesiem grāmatvedībā. Kur ņemt trīs Ogas? Tostarp vienu, kas nes pasaulē manus dzejoļus ar gariem virsrakstiem.
– Pērn iznāca Jeitsa dzejas krājums, kur iekšā arī tevis atdzejotie dzejoļi. Kāda sagadīšanās, arī viņam apritēja 150 gadu, tāpat kā mūsu pērnā gada lielajiem jubilāriem! Kuru dzejā vairāk jūti attālumu no mūsu laikiem un kāpēc?
– Lielākam attālumam valodas ziņā vajadzētu būt Raiņa un Aspazijas dzejā, jo latviešu literatūras attīstība ir vēlāka. No otras puses, šīs atšķirības kompensē apstāklis, ka Rainis, Aspazija un es esam latvieši. Lai gan – arī valodas senuma sajūtas ziņā nemaz tik lielas atšķirības nav. Piemēram, Friča Bārdas dzejā, kurš dzimis piecpadsmit gadus vēlāk, atšķirību no Jeitsa valodas senumā nejūt. Saprotams, Jeitsam pārsvarā cits, anglosakšu dzejas piegājiens; piecpēdu jambs un ne tikai.
– Kad lasītāji var gaidīt jaunu Eipura krājumu, un kas iznāks agrāk: dzeja vai minimas?
– Maija pirmajā pusē iznāks Eduarda Aivara dzejoļu krājums “Parādības”, bet trešā minimu krājuma korpuss vēl tikai taps.
“Kultūrzīmju” lasītājiem Eduards Aivars piedāvā vēl nepublicētu dzeju.
DZEJOLIS PAR TO, KA MŪSU TIKŠANĀS BŪS MAZA LOTERIJA
Tu vari stāvēt saulē
Es iznākšu no ēnas
Mēs iepriekš viens par otru
Neko nezināsim
Un varbūt tā būs liela loterija
Tu iznāksi no ēnas
Es varu stāvēt saulē
***
IR AIZGĀJIS TĒVS
Pietrūks smieklu
Un trāpīgo teicienu
Nebūs, kas ieliek mutē
Uzreiz veselu olu
Pār kalnu nāk māte
Ar mazu konfekšu tūtu
Un mieža graudu acī
***
VAR DEJOT ARĪ DEBESKRĀPJU IELOKĀ
Ja tu smaidi manās rokās
Pat ja grīdas nav
Bet lietus lāšu āmuriņi
Dzēš piesardzību uz mūsu pierēm
Un patiesību mēs vairs nemeklējam citur
***
DZEJOLIS PAR TO, KA NEVIENS NETICĒTU, KA MĒS TE DZĪVOJAM, PAT JA TU MANI NOFOTOGRAFĒTU KAILU PIE LOGA, PAR TO, KA TE NEKĀ NAV, TIKAI SIENAS UN LOGI, KA DURVJU TE NEKAD NAV BIJIS UN KA ĀRĀ TIKSIM, KĀ IENĀCĀM – PA LOGU
Tikai smeldze, kas nestaigā iekšā ārā kā vējš
Smeldze te dus
Kā nekustīgām milzu lapsenēm līdzīgi spilveni
***
DIVI MŪKI SATIEKAS KALNOS
Un labdiena vietā viens otram sirsnīgi saka:
– Atceries nāvi!
Viņu miesas ir aploksnes, kas nes vēstuli debesīm
***
MUMS GARDEROBĒ NUMURIŅUS NEDEVA
Bet savu atcerēties lūdza
– Jums 107-tais
K-ā-ā-ds? – ausi piešķiebusi, pārvaicāja karalaika absolvente
Ir sācies skolas salidojums, ar garu koncertu
Tā laikā garderobes numurs aizmirsies
Pa vidu galvā klasesbiedri, kuri sen jau nomiruši
Un dzīvie, kuru vaigs ar katru reizi nelīdzenāks
Bet skolotāji daudzi jau ir prom
Šopēcpusdien to kapu plāksnes izlasītas
Pirms balles lielveikalā iegādājos proviantu
Tur sastapu es viņas brāli
Vai tu pie manas māsas neaiziesi?
Tu zini, esmu bijis, nākamreiz gan droši
Tā svinējām, līdz četros
Griezu pulksteni uz ziemas laiku
Un istabiņa viesnīcā patiesi likās piesnigusi
No rīta piezvanīja viņas brālis. Naktī nomirusi
Trijos divdesmit
Mēs skarbi klusējām, tad kāpām mašīnā
Un ikdienai mūs nācās pameklēt
Līdz atkal turpinājām blēt
Par jaunām šosejām un apvedceļiem
***
TĒVA MĀJAS, KURĀS TU PAVADĪJI VASARU
Tajā mājas pusē logi iziet uz jasmīnkrūmu
Otrā pusē aug divas tūjas
Ir melna nakts
Bet šķūnī kāds skalda malku –
Grib milzu pagali pārcirst kā laiku
Skaidas kā mirkļi man sapnī lec
***
ES GRIBĒTU BŪT SIRMGALVIS LISABONĀ
Kurš vairs nepaspēs nodzerties
Sēdētu vēsā kafejnīcā, domātu vecas domas
Dzertu jaunus un jaunus dzērienus
Arī vecus vīnus
Un domātu jaunas domas
Kas sirmgalvim gandrīz nav pa spēkam, bet gadās
Sēdētu arī āra kafejnīcā
Uz galda apelsīns
Ielikts mūžīgajā cepurē, lai neaizripo
Tas no draudzenes, kā jau katru rītu
Es to varētu aplūkot kādu laiku
Un domāt par šo drukno padzīvojušo sievieti
Ar pakausī mezglā sasietiem matiem
Kura sēž četrus kvartālus tālāk
Vārtu ailē ar saviem augļiem un dārzeņiem
Kā ikona
Kad izvēlējos apelsīnu pirmoreiz
Viņa teica: – Pado` šu!
Pasvārstīja rokā: – Smags gan!
Paprasīja astronomisku summu
Es sajūsmā samaksāju
Kopš tā laika
Viņai nekad nav svaru
***
TIRGUS VECAJĀ ANGĀRĀ SĀKA ELSOT
Bija jau pusastoņi
Tukli baloži gāzelējās pa slapjo grīdu
Rudi puiši skotelēs
Ratiņos vizināja kautķermeņus
Gaļas stenda pārdevējas bužinājās kā vistas
Tās nepievērsa man uzmanību
Tikai viena izmeta: – Tas nav pircējs
