“es esmu vaļā” 0
Dzejniece Ērika Bērziņa (1977) dzimusi Rīgā. Ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura (1999) un maģistra (2001) grādu, studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes doktorantūrā.
Dzejoļi kopš 2001. gada publicēti dažādos latviešu periodiskajos izdevumos un elektroniskajos medijos. Pirmais dzejoļu krājums “Ziemeļu lapsa” iznācis 2006. gadā. Organizējusi netradicionālus starpdisciplinārus kultūras pasākumus, kā arī iesaistījusies mākslas un literatūras projektu īstenošanā. Pie pēdējiem jāmin Dzejas likums, kas 2006. gadā Dzejas dienu ietvaros ar tābrīža Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atbalstu tika nolasīts Rīgas pilī. Kopš 2004. gada Dzejas dienu pasākuma “Ceļojums ar dzejniekiem” kuratore. Darbojusies Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijā, raksta literatūrkritiskus rakstus. Piedalījusies vairākos starptautiskos festivālos – Dornbirnē (Austrija, 2004), Salermo (Itālija, 2005) u. c. Ērikas Bērziņas dzeja angļu valodā publicēta jauno dzejnieku antoloģijā “Bridges” (2007). Patlaban top otrais dzejoļu krājums “Ardievas bohēmai”.
– Vai dzeja ir darbs vai dvēseles stāvoklis?
Ē. Bērziņa: – Noteikti ne darbs, jo tikai tad, kad tevī ir īpašas vibrācijas, īpašs dvēseles skanējums jeb stāvoklis, iespējams saklausīt vārdus, kurus pierakstot top tas, ko dēvē par dzeju. Vismaz ar mani notiek tā. Es nespēju tā vienkārši apsēsties pie galda un strādāt pie dzejoļu rakstīšanas. Tas ir maģisks process. Un man atliek tikai ļauties vārdiem, kuri ieskanas manī…
– “Ceļojums ar dzejniekiem” kļuvis par iecienītu Dzejas dienu sastāvdaļu. Kuras pašai mīļākās pastaigu takas?
– Nu jau gandrīz desmit gadus dzīvoju Āgenskalnā un esmu kļuvusi par īstu Pārdaugavas patrioti. Tā kā šobrīd mājās auklēju divus mēnešus veco dēliņu Hardiju, tad galvenās pastaigu vietas ir pa Pārdaugavu – visbiežāk pretī lielajai māsai Alisei uz bērnudārzu. Mums patīk Dzegužkalns, vecie kapi pie Mārtiņa baznīcas, Pārdaugavas miers un klusums.
– Kura ir mīļākā ar bērniem kopā lasāmā grāmata un kādēļ?
– Ar piecgadnieci Alisi esam lasījušas daudz bērnu grāmatu. Šobrīd kopā lasām Laimas Kotas jauno grāmatu “Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur”. Mums abām ļoti patīk Ineses Zanderes dzejoļi. Alise daudzus jau zina no galvas. Dzejoļu skaitīšanā ir kas maģisks – šie ritmiskie vārdi harmonizē, nomierina, rada pat tādu kā drošības sajūtu. Mēs ar meitu arī daudz dziedam un izdomājam savas dziesmas un dzejoļus. Rakstīt dzejoļus bērniem vēl neesmu sākusi, bet varbūt reiz tas, ko diendienā izspēlējam kā jokus un jautras vārdu spēles, pārtaps arī dzejoļu krājumā pašiem mazākajiem.
No cikla ”Vēstules pagātnes rēgiem”
apklusini dvēseli
nomierini sirds balsi
ledus drīz būs izkusis
es esmu vaļā
visas dzīvību
apliecinošās sistēmas
darbojas labi
ķermenis silts kā dūnu sega
un istabā vienmēr ir kāds
Kuldīgas iela smaida man pretī
Hāmaņa iela smīn
suņi un kaķi trako aiz laimes
tikai vecā Antoņina
katru dienu sēž savā vietā
un novēro mūs
viņa sapņo par mazdēlu Pēterburgā
to, kurš jau sen aizbrauca prom
kad viņa aizgāja
kāds bija paņēmis veco krēslu
aizvilcis tumšo aizkaru logam
noslaucījis lieveni
tagad tikai viņas mazliet trakais dēls
viens pats istabā klausās radio
tumsā mēģina saskatīt kaut ko
saskalda malku un aizmieg
Divas pamatkrāsas
visas manas jutekliskākās maņas
iemidzinātas
senlaicīgā dīvānā zelta diegiem iešūtas
te ir tik ērti atbalstīt galvu
dēļu grīdas šķirbās smiltis no jūras
zelta vannā tek tikai auksts ūdens
aizkaru vietā nav pat avīzes
kaimiņi no pretējās mājas
izspēlē meksikāņu cienīgas traģēdijas
mana iedomātā pasaule
ir primitīva līdz riebumam
jo tu tāpat redzi man cauri
viena pati cīnos ar tumsu
ar dīvaino troksni ausīs
dzīve padara skarbu
ir tikai divas pamatkrāsas –
degoša uguns un ogle
Ikdienišķi motīvi
un tā nu es dzīvoju pa bērnu
rotaļlaukumiem
man somiņā vienmēr
pakusis čupa čups
un plastmasas princeses
rozā ar mākslīgo zeltu
mammu, uzēd zupiņu
mammu, iedzer vīniņu
mammu, aizej uzpīpēt
(audzinātāja teica, ka vannas istabā
pīpēt nedrīkst!)
mammu, iedod man savu galvu
tie ir mani mati
tas ir mans tētis
savas dzīves tev nav
Ardievas bohēmai
mēs paliekam pilsētā
tur, kur ir jūra
upes ir mūsu ielas
un sarkanās magones
sadeg kā laternas tumsā
viņa aizlienētās kurpēs
un kleitā par pāris latiem
(arī pērļu virtene nav īsta)
izstaro apbrīnojamu eleganci
mēs tiekamies bieži
pilsētas tumsā
no lētajām cigaretēm
mute kļūst rūgta
plastmasas glāzītē
vēl nedaudz vīna
no rīta
nakts apdullināta
prom aiziet viņa
tā ko nekad vairs
nesatikšu
