Es esmu tu. Imanta Tillera “Ceļojums uz nekurieni” 0
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 30. septembrim apskatāma Imanta Tillera personālizstāde “Ceļojums uz nekurieni”
Kad pirms nepilniem trim gadiem intervēju Imantu Tilleru žurnālam “Studija”, aizrunājāmies arī par viņa darbu “tehniku”, proti, lielformāta gleznojumiem, kas brīžiem var sasniegt fantastiski lielus izmērus, patiesībā veido mazas atsevišķas daļiņas, kas ir neliela formāta nogruntēti kartoniņi. Katru no šiem gabaliņiem mākslinieks numurē. Togad, kad sarunājāmies, Tillers teica, ka viņa mērķis ir sasniegt 100 000 un tad pārdomāt, kas varētu būt viņa tālākās radošās intereses. Kā varam vērot izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, skaits ir pārsniegts, un mākslinieks teic, ka to plāno darīt bezgalīgi.
Imanta Tillera izstādes “Ceļojums uz nekurieni” kuratore Elita Ansone mākslinieka darbus nodēvējusi par “enciklopēdiskiem”, jo tie ietver neskaitāmas atsauces uz pasaules literatūru, mākslu un filozofiju un paver skatu uz atšķirīgiem jautājumiem cilvēces vēsturē. Savā veidā arī pati izstāde veidojas gan kā tāds enciklopēdisks sējums, gan kā mākslinieka “svarīgāko” darbu apkopojums, kur varam vērot dažādās tēmas un idejas, kas Tillera radošajā darbībā bijušas aktuālas kopš 1975. līdz 2017. gadam, gan kā “visu pasaules zināšanu un pieredzes” apkopojums vienuviet, kas atklājas caur mākslinieka darbiem. Retrospektīvā skate ietver sešdesmit četrus darbus, kas uz Rīgu atceļojuši no vairākiem Austrālijas muzejiem un privātkolekcijām, šeit eksponējot tādus ikoniskus darbus kā “Sarunas ar līgavu” (1975), ar ko fiksējama arī tobrīd vēl jaunā mākslinieka “izlaušanās” starptautiskā kontekstā, ar darbu piedaloties Sanpaulu mākslas biennālē, līdz pat īpaši Rīgas kontekstam tapušajam “Ceļojumam uz nekurieni” (2017), no kā ņemts arī izstādes titulnosaukums.
Izstāde ir apjomīga un patiešām piesātināta mākslinieciskā un intelektuālā plāksnē, un kādā pavisam interesantā veidā kopskaņa nerada noslogotības iespaidu, tieši pretēji. Lielformāta darbi prāta un jūtu pieredzē ļauj klejot starp daudzajām referencēm no Latvijas kultūras un pasaulē uzkrātajām zināšanām, ik brīdi “piesienot aci” tekstu virknējumiem un kombinācijām gleznojumos, kas, lasītas prātā skan tieši un iedarbīgi, iegūstot kādu pavisam savdabīgu – teju pravietojumu – formulu. Savā veidā visas izstādes kvintesence un mākslinieka radošā darbība atklājas, vērojot viņa pašportretu “Esamības trauksme” (2013). Ar darbu kuratore un mākslinieks nolēmuši arī sākt izstādes stāstījumu. Glezna ir vienīgais mākslinieka līdz šim gleznotais pašportrets, kura plakni klāj citāti no Heidegera, Borhesa un Hardenberga apcerējumiem: “Mēs esam “iemesti” pasaulē”, “Nav pilnīga paša, pats neeksistē, es esmu tu”. Aiz sentenču virknējumiem it kā otrajā plānā spokojas paša mākslinieka portrets. Gleznojums un teksti skaidri un tieši raksturo Tillera pasaules izjūtu, domājot par identitātes jautājumiem, vietu, diasporu un kultūru savstarpējo mijiedarbību. Citāti arī formulē viņa mākslas prakses būtību, kuras viens no izejas punktiem ir apropriācija jeb aizgūšana un citēšana, darbus konstruējot no atsaucēm vai tieši izmantojot savu laikabiedru un mākslas klasiķu darbus.
Apropriāciju leģitīmu padara postmodernisms, zelta laikus piedzīvojot 20. gs. 70. un 80. gados un kļūstot par šī laikmeta būtisku mākslas raksturlielumu. Tillers Austrālijas mākslas un arī pasaules kontekstā ir ticis dēvēts par vienu no būtiskākajiem postmodernisma māksliniekiem, kurš izmanto apropriāciju un citēšanu. Viņa darbības vēriens, protams, nav izpalicis arī bez atsevišķiem skandāliem šādas aizgūšanas dēļ. Viens no tādiem saistās ar aborigēnu mākslu un vienu no pirmajiem darbiem “Deviņi šāvieni” (1985), kas pieskaras aborigēnu kultūrai un tās nospiedumiem Austrālijas kultūras kartē. Gleznojuma, kas skatāms arī šajā izstādē, viena no būtiskām atsaucēm ir Maikla Nelsona Džagamaras glezna “Pieci sapņi” (1984). Tobrīd, kad Tillers uzglezno savus deviņus šāvienus, viņš nav to saskaņojis ar pašu Džagamaru, kas izraisa neapmierinātu izteikumu jūru, jo tobrīd Austrālijā nav viennozīmīga skatījuma uz aborigēnu kultūru un to, vai tā ir tik vienkārši “patērējama” tās traumatiskās vēstures dēļ. Tādēļ, izprotot tās komplicēto pozīciju kontinenta vēstures dažādajās epizodēs, iestatot fokusā pret to izdarītās netaisnības, kā arī plašāk pārskatot agresijas izpausmes un kultūru mijiedarbošanos pasaulē, turpmāk par Tillera mākslas prakses būtisku daļu kļūst tieši Austrālijas iezemiešu kultūra.
Pievēršanās aborigēnu mākslai kā sava veida marginalitātei un daļai no kādas citas kultūras sasaucas ar mākslinieka paša personīgo pieredzi, kas sakņojas trimdā caur viņa vecākiem, latviešu diasporas instinktīvajos centienos nesaplūst ar dominējošo kultūru, kā arī sevis kā indivīda apzināšanu šīs pieredzes ietvarā.
Kuratore to arī izvēlējusies par centrālajām izstādes asīm, caur Tillera darbiem, kas pieskaras viņa identitātei Latvijas kontekstā, vedot tālāk plašumā. Iespējams, šāds izstādes naratīvs Rīgas skatītājam arī ir vieglāk uztverams, īpaši, ja iepriekš nav nācies saskarties ar mākslinieka daiļradi. Skatītājam tiek it kā paskaidrots, kas ir šī mākslinieka saknes un kāda tām nozīme tālākā daiļrades evolūcijā. Protams, šī ir retrospektīva izstāde, kas nosaka arī savus noteikumus, ja par galveno uzdevumu izvēlēts iezīmēt būtiskākos akcentus daiļradē un norādīt uz mākslinieka domu strāvojumu konkrētā laika nogrieznī. Iespējams, lineāro skatījumu būtu varēts daudzveidot un atsegt varbūt kādas līdz šim mazāk apspriestas kvalitātes Tillera daiļradē, paverot jaunus apvāršņus.
