Esmu stipra! Saruna ar aktrisi un raidījumu vadītāju Zani Vaļicku 0
14. augustā pie skatītājiem atgriežas televīzijas sievietēm “STV Pirmā!” veidotais sarunu šovs “Starp mums runājot” – jaunajā sezonā Dainai Jāņkalnei un Valdim Melderim pievienojas jauna raidījuma vadītāja, pazīstamā aktrise Zane Vaļicka.
Viņa atzīst, pēc aiziešanas no Dailes teātra dzīve kļuvusi interesantāka – Zane ir divu bērnu mamma, aktiermeistarības pasniedzēja un aktrise teātrī “Austrumu robeža”, bet televīzijā atgriežas, lai sastaptu aizraujošus sarunu biedrus. Nesen atgriezusies no ceļojuma uz Barselonu, kur nosvinēja dzimšanas dienu, Zane ar prieku dodas jaunā piedzīvojumā, izbaudot dinamisko tempu, ko sniedz darbs kameru priekšā. Televīzijā Zane Vaļicka ar pārtraukumiem darbojusies vairākkārt – daudzi atceras viņas piedalīšanos šovā “Dejo ar zvaigzni”, tāpat arī pēcāk kopā ar Aināru Visocki vadīto tievēšanas raidījumu “XXL”, aktrise bijusi raidījuma “Dzīvīte” vadītāja.
Šķita, kādu brīdi esi bijusi nostāk no publikas acīm – gan no skatuves, gan ekrāniem, tāpēc jāvaicā – kāda ir tava ikdiena šajā vasarā un pēdējā laikā?
Ikdienā esmu aktiermākslas pasniedzēja Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumā, tāpēc mana vasara sākās tikai pēc Jāņiem. Pasniedzu aktiermeistarības vingrinājumus, runas mākslu topošajiem dizaineriem, pavāriem, stilistiem un citu virzienu audzēkņiem, reizē mācot arī pārliecību par sevi, stāju. Tie ir jaunieši, kas savu profesiju jau izvēlējušies, reizēm gadās pa kādam, kurā saskatu aktiera potenciālu. Taču aktiermeistarība ir lieta, kas dzīvē noder ikvienam. Ir jāprot vadīt sarunu, būt tajā brīvam, jāspēj komunicēt ar citiem. Redzu, kā viņi izaug manu acu priekšā, un pēc četriem mācību gadiem ir tik grūti palaist viņus prom. Šis ir darbs, kas sniedz milzu gandarījumu – tu redzi, kā studenti pamazām kļūst drošāki, atveras. Uztveru kā pagodinājumu to, ka viņi izvēlas nākt pie manis ārpus standarta mācību plāna. Mans galvenais princips ir atklātība pret viņiem, un ir milzīgs prieks, kad saņemu to pretī. Tiesa, vasara iznāk visai īsa – mēģināju uz mirkli izbaudīt atvaļinājumu, bet sākās proves raidījumam un atvaļinājums ātri beidzās.
Teici, ka esi atgriezusies no ceļojuma uz Barselonu, un brauciens reizē bijis arī pārbaudījums?
Tā ir viena no divām Dienvideiropas pilsētām, kurās esmu bijusi vairākkārt. Otra ir Milāna. Uz Barselonu dodos, valodas mudināta, jo pirms pāris gadiem cītīgi apguvu spāņu valodu – impulsu mācīties deva ilggadējā pieredze, ieskaņojot meksikāņu seriālus. Pašai bija pārsteigums – kad pirmoreiz Spānijā izkāpu no lidmašīnas, ievēroju, ka saprotu viņu runāto. Šoreiz devos turp, lai atzīmētu savu dzimšanas dienu, un pati sev biju uzlikusi pārbaudījumu – pirmoreiz mūžā izmēģināju ceļot viena. Vēlējos pārbaudīt, vai spēju vienatnē tikt galā ar visām sadzīviskajām ceļošanas, transporta, lidmašīnu un metro lietām, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kas ceļo ikdienā darba dēļ, tāpēc šīs lietas man nav pašsaprotamas. Tomēr galvenais, par ko vēlējos pārliecināties, – vai, atrodoties svešā vidē pilnīgi viena, man nebūs ar sevi garlaicīgi. Tas man cilvēciski ir ļoti svarīgi, jo tas nozīmē, ka esmu savā dzīves ceļā kaut kādā veidā sevi pilnveidojusi un ar tādu cilvēku būs interesanti arī pārējiem. Varu teikt, ka pārbaudījums ir izturēts un ar iznākumu esmu ļoti apmierināta. Izbaudīju ceļojumu no sirds. Bet, iespējams, otrreiz es ceļojumā viena vairs nedotos, jo cilvēcīgi pietrūka dalīšanās sajūtās ar vēl kādu – esmu cilvēks, kuram vajag dalīties. Bet apziņa, ka spēju būt arī viena, ja vajag, ir patīkama.
Tev ir svarīga neatkarības apziņa?
Jā. Tā ir cilvēciskas pašapliecināšanās deva. Ne sievišķīgas, ne vīrišķīgas – tieši cilvēciskas. Pārliecība par savu spēku. Es neesmu vājš cilvēks, un man negribētos tādai būt. Lai arī man piemīt daudz vājību, kopumā esmu stipra.
Atgriežoties tepat Latvijā – pēdējos gados tevi biežāk manām televīzijā, vai teātris tavā dzīvē šobrīd ir pagājis malā?
Kad mācījos Kultūras akadēmijā aktieros, blakus vienmēr bija doma, ka es varētu būt televīzijas cilvēks. Tā mani vienmēr ir saistījusi ar savu atšķirīgo tempu. Teātrī mēģinājumu procesā pavadām ar vienu lugu vienu divus mēnešus, esot kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, domājot par vienu un to pašu materiālu, un tīri cilvēcīgi man šajā procesā ir par šauru, pietrūkst tempa un jaunas informācijas. Laikam ejot, dzīve tā iegrozījās, ka patiešām nokļuvu televīzijā. Bet teātris man joprojām ir mīļš un nekur no manas dzīves visus šos gadus nav pazudis. Joprojām spēlēju teātra klubā “Austrumu robeža”, iepriekš ilgus gadus darbojos teātrī “Skatuve”, un arī tagad esmu atvērta jauniem izaicinājumiem.
Nepietrūkst lielā repertuāra teātra darba dunas?
Būtu bezjēdzīgi melot, sakot, ka pirmajos gados, kad biju prom no Dailes teātra, man tā nepietrūka. Tomēr kaut kādā brīdī sapratu, ka mana dzīve šobrīd ir interesantāka. Viena no lietām, ko ieguvu, aizejot no lielā teātra, – redzēju, kā izaug mani bērni (dēls Edvards (18), meita Ieva (13)). Nu jau dēls sāks mācīties Rīgas valsts 1. ģimnāzijas pēdējā klasē – viņam ir matemātiķa talants. Savukārt Ieva sāks mācības Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā – viņai padodas valodas. Bērni ir teju izauguši, nu kā mamma varu mazliet uzelpot, jo viņi ir ļoti patstāvīgi – dēls darbojas Eiropas jauniešu parlamentā, ir ISIC Rīgas viceprezidents, bet meitiņa lieliski dejo, interesējas par psiholoģiju un ir mūsu ģimenes diplomāte, viņa spēj jebkuru notikumu novērtēt no malas labāk nekā mēs, pieaugušie. Ceru, ka esmu bijusi rūpīga mamma. Esmu centusies ieaudzināt bērnos patstāvību, apzināti neesmu darījusi bērnu vietā viņu darbus – ne krāmējusi skolas somu, ne rakstījusi sacerējumus. Lai gan reizēm ir gribējies.
Nav bijusi vēlme virzīt bērnus pa teātra ceļu?
Es nevēlos iejaukties, viņiem katram ir savas intereses, lai gan Edvardam noteikti ir aktiera talants, taču viņš ir izvēlējies citu, viņaprāt, vīrišķīgāku ceļu.
Piekrītu – jebkuram aktierim, arī vīriešiem, ir kaut kas no sievišķīgas dabas. Jau vēlme būt uz skatuves publikas priekšā, manuprāt, ir sievietes ampluā.
Ir jābūt šai vēlmei pēc uzmanības, lai tu vispār vēlētos būt aktieris. Tas neizklausās glaimojoši, bet ir jāatzīst, ka tā ir. Tomēr, ja kāds no bērniem izvēlētos šo profesiju, es nekad to neliegtu. Teātra dzīve ir brīnišķīga, lai arī tajā tāpat kā citās profesijās ir ne tikai pozitīvās puses.
Bērni izauguši – tas nozīmē, ka šobrīd atliek vairāk laika, ko veltīt sev?
Vienīgais laiks, ko patiešām veltu sev, un mana ģimene zina, ka tas nav apspriežams jautājums, ir mani sporta zāles apmeklējumi. Tas ir laiks, ko veltu sev, savām domām un fiziskai labsajūtai. Varbūt izklausīšos sekla, bet esmu pārliecināta – ja jūtos fiziski labi savā ķermenī, esmu garšīgi paēdusi, izskatos labā formā, tikai tad spēju pieņemt kaut kādas garīgas lietas – baudīt mūziku, lasīt grāmatu vai apmeklēt izstādi.
Pastāv uzskats, ka māksliniekam, tostarp aktierim, allaž jābūt ar dzīvi kaut nedaudz neapmierinātam, lai spētu radīt.
Kāpēc nevarētu būt cilvēks, kurš ir pilnībā apmierināts ar savu dzīvi, gatavs atdot citiem savu enerģiju, emocijas un labo garastāvokli, prieku? Tas nenozīmē, ka es nemāku raudāt. Tomēr to es daru vienatnē. Ja cilvēks to nedara, uzkrājas daudz negatīvā.
Kas tevi saista televīzijā?
Mani interesē cilvēki. “Starp mums runājot” ir lieliska iespēja uzzināt ārkārtīgi interesantus dzīvesstāstus, viedokļus. Saprast, cik dažādi mēs esam. Esmu ļoti sabiedriska, man patīk būt cilvēkos un pilnībā pietiek ar to vientulības devu, ko gūstu mašīnā, aizbraucot no Piņķiem līdz Rīgai. Raidījums ir iespēja pavadīt laiku interesantās sarunās, tiekoties ar Latvijā atpazīstamiem cilvēkiem. Man ir būtiski, lai maniem sarunu biedriem ir viedoklis, jo ir dramatiski, ja tev nav viedokļa, lai kāds tas būtu. Nemaz nerunājot par superīgiem kolēģiem – Valdi Melderi un Dainu Jāņkalni. Pirmoreiz, darbojoties televīzijā, redzu tik profesionālu komandu, tas attiecas gan uz vadītājiem, gan visiem pārējiem iesaistītajiem. Viss darbojas kā labi ieeļļots mehānisms!
Klausīties un ieklausīties cilvēkos esot māksla.
Runājot par raidījumu – šis ir sarunu šovs. Esmu pārliecināta, ja man nebūtu sava viedokļa, es būtu slikts sarunu biedrs. Protams, pirmajā filmēšanas reizē bija satraukums, taču patīkams. Tajā mirklī tiešām novērtēju, ka man līdzās ir pieredzes bagāti kolēģi. Jau pirmajos raidījumos esmu daudz no viņiem mācījusies un ieguvusi – kā profesionāli, tā cilvēciski.
Rudenī varēsim tevi atkal sastapt “Austrumu robežā”?
Sāksim jau 9. augustā ar Kārļa Anitena veidoto izrādi “Ļoti maģiskā Latvija”. Tajā vēlamies ar skatītāju parunāt par to, kāda tad simtgadē ir mūsu Latvija. Protams, tas viss ir ar zināmu humora devu un spēju pasmieties pašiem par sevi, tomēr reizē gribējām, lai skatītājs padomā – kāda tad ir tā Latvija, kuru mēs gribam. Un varbūt mazliet atgādināt, ka mūsu nākotne tomēr ir atkarīga no mums pašiem. Mēs būsim tie, kas ies un vēlēs, tāpēc šķita svarīgi par šīm lietām runāt tieši tagad. Spēlēju arī izrādēs “Klīnika” un “Reiz, Jaungada naktī”.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez rīta kafijas, bērnu bučām, dušas un sava auto.
Trīs lietas, kas tevi raksturo vislabāk?
Man neprātīgi patīk dzīvot. Neesmu vienaldzīga – nepaiešu garām nevienam, kurš man lūgs palīdzību. Ļoti ceru, ka esmu laba mamma.
Lielākais sasniegums darbā?
Priecājos, ka profesionāli esmu novērtēta gan savā teātrī “Austrumu robeža”, gan pasniedzējas darbā. Kā savas profesionalitātes novērtējumu uztveru arī to, ka man tiek uzticēti arvien jauni izaicinājumi, tostarp arī “Starp mums runājot” vadītājas loma.
Labākā izklaide?
Laiks kopā ar manām draudzenēm. Protam gan iedzert dzirkstošu “Prosecco”, gan sarunāties par niekiem – kleitām, kurpēm un smaržām. Tas ir mirklis, kurā varu būt pati, neraizējoties, ko kāds nodomās.
