Rīga 0
Kā es izdzīvoju līdz tam 20.datumam? Mani uzturēja meitene, kura jau pirmajā dienā piedāvāja man kļūt par draudzenēm. Es atkal iztiku no citu cilvēku labsirdības. Un nevienu brīdi es neiedomājos, ka es varētu pie kāda griezties un lūgt palīdzību.
Pirmos gadus brīvībā es biju kā no ķēdes norāvusies, dzēru daudz, dažādas izcelsmes alkoholiskos dzērienus, pamēģināju dažādas vielas, viltoju pases kopiju, gāju uz nakts diskotēkām, mūžīgās problēmas kopmītnēs – es skaitījos no tām agresīvajām, sliktajām meitenēm. Pirmdienās regulāri gājām pie mācību daļas vadītājas uz paklāja, par kārtējo nakts klaiņošanu. Reiz mācību daļas vadītāja neizturēja un izmeta mūs, trīs meitenes, no kopmītnēm. Es vienu nakti esmu pavadījusi uz ielas, jo nebija, kur iet. Un tas viss laika posmā, kad skaitījos valsts aprūpē.
Es vēl pāris reizes aizbraucu brīvdienās uz bērnu namu, bet tad es izlēmu – nebraukšu. Man tur riebjās.
Tas sakrita ar laiku, kad es mammu biju ielikusi slimnīcā, viņas slimība tika apārstēta un viņa atgriezās pie mums. Šis apārstējums ilga ilgi. Desmit gadus viņai nebija neviens slimības saasinājums.
Un neviens neinteresējās – kur es esmu. Piecpadsmit gadus veca. Valsts aprūpē.
Mana pašapziņa bija zem jebkādas kritikas. Bet es to lieliski slēpu zem bravūrības maskas. Es nevienam nestāstīju, cik nožēlojama jūtos, cik neglīta jūtos. Es vienmēr iemīlējos puišos, kuri vissliktāk pret mani izturējās, pazemoja, es pazemoju sevi. Labie puiši, kuri mani iemīlēja – es nespēju viņiem atbildēt ar to pašu. Jo es nebiju pelnījusi labu attieksmi.
Es regulāri balansēju uz robežas – nenormāli dzerstiņi, trakos ūķos un no otras puses skola, ik pa laikam atmiņā pavīdēja uzliktais mērķis.
Uz dzimto pilsētu braucu bravūrīga, aizņēmos drēbes no draudzenēm, lai izskatītos stilīgāka. Gāju ar augsti paceltu galvu. Visi domāja – augstprātīga, bet realitātē tās bija dusmas. Dusmas par piedzīvotajiem pazemojumiem.
Kad pienāca pirmā vasara – ar mammu sapratām, ka nevarēsim izdzīvot ar viņas mazo pensiju un es, 15 gadu vecumā, sāku strādāt kādā kafejnīcā Rīgā. Darbs sākās deviņos no rīta un beidzās četros no rīta. Man bija jāiemācās runāt ar svešiem cilvēkiem. “Smaidi Karīna, smaidi” – regulāri man teica kafejnīcas vadītājs. Es nekad nespēju nokontrolēt savu pirmo skatienu cilvēkam. Tajā bija redzams aizdomu skats un siena – netuvojies man. Bet man bija pirmā lielā nauda. Es nopirku sev drēbes “Bik Bok” veikalā. Pirms tam biju grabinājusi kapeikas un kaulējusies tirgū par turku drēbēm. Tajā vasarā sāku smēķēt dārgas cigaretes. Tā pagāja mani studiju gadi – vasarās kā karalis, skolas laikā knapinoties. Tad es nemācēju tādu lietu, kā pietaupīt, atlikt. Es nemācēju rīkoties ar naudu. Man viņa bija un nākamā dienā nebija.
Man galvā bija milzīgs haoss, bet vienmēr man blakus gadījās kāds cilvēks, kurš, pats neapzinoties, man iedeva enerģiju atgriezties pie saviem mērķiem.
Es varētu ilgi un gari stāstīt, kas notika pēc bērnu nama. Bet pāris vārdos – es no turienes izgāju salauzta, dzīves nezinoša un naida pilna. Un gadiem, nekad nerunāju par to kā jūtos, jutos un ko piedzīvoju. Bija brīži, kad tas izlauzās no manis, bet es ātri sabāzu atpakaļ sevī, dziļākajā stūrī. Un es slēpu savu “izcelsmi”. Jo tad Tu jau vairs neskaities normāls.
Ap kādiem divdesmit sešiem gadiem, kad es biju jau veiksmīgi izveidojusi karjeru, man bija stabili ienākumi, divas reizes gadā ceļojumi, manas smadzenes atslāba un no zemapziņas sāka līst ārā viss rūpīgi noslēptais. Es biju sasniegusi savus mērķus un nezināju, ko tālāk darīt. Es nespēju sevi savākt, kļuvu apātiska, depresīva, nespēju savākt sev apkārt. Tik savācos, lai aizietu uz darbu, tur izliku visu enerģiju un tad slīgu atkal apātijā. Stimuls kāpēc es aizgāju pie psihoterapeita – man bija bail saslimt ar šizofrēniju.
Psihoterapijā es pavadīju apmēram četrus gadus, gāju reizi nedēļā. Tā bija mana ikdiena. Mans ķermenis protestēja. Sākās psihosomātika. Uz seansiem es gāju ar krampjiem vēderā. Ķermenis brēca – ko Tu dari! Tu to nobāzi. Nevelc ārā.
Terapeitei vajadzēja ilgu laiku, kamēr es sāku palēnām runāt par bērnību, piedzīvoto, sajūtām, redzēto. Un tikai terapijā es sāku atcerēties ne tikai slikto, bet arī labo.
Atceros, ka sēdēju viņai pretī, sāku runāt par kādu jauku bērnības epizodi, viņa skatījās uz mani un smaidīja: “Redzi Karīna, bija arī labais.” Un es padomāju – jā tiešām. Bija arī labais. To es ieraudzīju 28 gados. Pirms tam manu skatu aizmigloja naids, dusmas, bailes un sāpes.
Atceros, kad no Rīgas atbraucu pirmo reizi brīvdienās uz bērnu namu. Mēs ar pāris bērniem un Solveigas audzinātāju gājām cauri mežam. Es viņai teicu, cik laimīga esmu, ka beidzot esmu no tā murga prom. Viņu sāpināja šis teksts. Viņa man prasīja: “Bet Karīna, beidz. Bija arī labas lietas.”
Solveigas audzinātāj – ja mēs šodien ietu cauri tam mežam un Jūs man uzdotu šo jautājumu. Es Jums atbildētu: Jā bija. Un daudz labu lietu bija. Un tad mēs atcerētos, kā mēs visi bērni braucām uz Jūsu laukiem, taisījām talku, cepām ārā uz ugunskura kartupeļu pankūkas. Tieši tur es iemācījos garšīgāko pankūku recepti, kuru vēl joprojām izmantoju. Mēs atcerētos kā Jūs mācījāt mums tautas dejas, kā mēs braucām uz citu pilsētu uz pilsētas svētkiem dejot. Kā mēs gājām uz jūru peldēt, lasījām mežā mellenes. Es atcerētos, kā jaunā saimniecības daļas vadītāja priekš maniem mūzikas skolas braucieniem pa slepeno pirka cepumus un citus gardumus, lai man nav jābrauc tikai ar maizīšu kalniem. Atcerētos pavārīti, pie kuras skrējām uz virtuvi un taisījām tādu bardaku, ka viņa lamājoties mūs meta ārā un mēs skrējām smiedamies un pa ceļam paķerot maizes šķēles.
Bet toreiz es to neredzēju un nevarēju ieraudzīt. To es ieraudzīju tikai divdesmit astoņu gadu vecumā, pateicoties psihoterapijai.
