Bērnu nams 0
Sākums bērnu namā man likās daudzsološs. Tur bija stipri mazāk bērnu kā Internātskolā. Telpas bija mājīgākas. Un bērnu nama direktore bija jauka, sirsnīga sieviete. Kura apķēra un samīļoja mani satiekot. Pirms tam tā nebija bijis.
Un tur bija arī mana internātskolas labākā draudzene, par ko es biju ļoti priecīga.
Un manī pamodās cerība – tagad gan viss būs labi. Es te varu padzīvot, kamēr mammai slikti.
Es nebiju agresīvs bērns. Savas sajūtas – kā es jūtos kā cilvēks, es turēju sevī. Es mācījos, lasīju. Principā biju labais bērns, pret kuru nav grūti sajust sirsnību.
Protams mūsu bērnu namā bija “problēmbērni” – agresīvi, nepaklausīgi, naida pilni. Tagad, jau pieaugusi esot, es saprotu, no kurienes un kāpēc viņi bija tādi, kā bija. Ar viņiem bija grūti tikt galā, principā nevarēja nekādi tikt galā.
Bērnu namā strādāja arī kāds cilvēks, par saimniecības daļas vadītāju. Viņa stingrs un dzelžains uzskats bija, ka disciplīnu var iedzīt ar koku. Viņam bija diezgan liela ietekme uz direktores viedokli. Un kaut kādā brīdī, aiz izmisuma, nezinot ko darīt, viņa sāka arī ticēt, ka šī vīrieša metodes varētu strādāt attiecībā uz “problēmbērniem”.
Sāka parādīties epizodes, ka šie bērni ik pa laikam dabūja sitienus, par kādu savu neadekvātu un agresīvu darbību. Mums tas likās normāli. Mēs skatījāmies uz to kā: Viņš dabūja sodu par to, ko izdarīja.
Man bija kādi 11 gadi, kad mani bariņš no bērniem nežēlīgi piekāva. Bija vēls vakars un es kaut ko ne tā biju pateikusi par vienu meiteni. To viņai pateica mana internātskolas labākā draudzene. Tā meitene draudzējās ar puisi, kurš bija autoritāte citu bērnu vidū.
Es atceros ka sēdēju istabā, viņi ienāca, sāka mani grūstīt un es aizbēgu uz tualeti. Ielīdu stūrī un raudāju. Tas puisis paņēma mani aiz rīkles, pievilka sev klāt un teica: “Tas Tev par to, ka teici sliktu par to meiteni”. Un nometa mani atpakaļ uz grīdas. Tad kāds cits puisis sita man pa galvu ar kāju un mana galva atsitās pret sienu. Tad man laikam sākās histērija. Es atceros tikai to, ka gribēju nomirt. Es neredzēju dzīvē citas iespējas. Nāve tanī brīdī likās vienīgais situācijas atrisinājums. Es gribēju tikt vaļā no tām sāpēm, pazemojuma, izmisuma un bailēm. Man nebija citur kur bēgt. Man liekas, ka kāds aizskrēja pateikt nakts audzinātājām, ka es taisos izdarīt pašnāvību.
Es atceros divas bailes no audzinātāju puses:
1. Ka tik es neizdaru pašnāvību.
2. Ka tik par šo kautiņu neuzzina vadība.
Es neko nepateicu vadībai. Kāpēc? Pirmkārt man likās, ka es pati esmu vainīga, jo pateicu sliktu par to meiteni. Ja es nebūtu pateikusi – mani nepiekautu. Otrkārt – man nelikās, ka kāds varētu man palīdzēt. Tas ko savos 11 gados es biju sapratusi – man esmu tikai es. Neviens man nevar palīdzēt. Un nevienam es nevaru ticēt.
Atšķirībā no internātskolas, kur mēs mācījāmies tikai internāta bērni, bērnu nama bērni mācījās skolā kopā ar citiem bērniem. Tieši šajā skolā es neatceros nevienu draugu no “Pilsētas bērniem”. Mēs, bērnu nama bērni, turējāmies atsevišķi. Un šeit es sāku sajust pirmās vēsmas attieksmē no “normālajiem cilvēkiem”. No mums distancējās, mūs neuzskatīja par normāliem, mēs bijām sinonīms vārdam problēma. Mēs nejutāmies normāli un mūs arī citi redzēja, kā ne – Normālus. Arvien vairāk manī nosakņojās pārliecība, ka es esmu sliktāka kā citi. Jo citiem bija ģimenes, bija mājas, bet mēs bijām bars, ko negribēja.
Saimniecības daļas vadītājā sāka palēnām parādīties garastāvokļa dienas – bija sliktās dienas un bija labās un mēs vienmēr gaidījām – kāda būs šī diena. Es pati nekad nedabūju sitienus no viņa, jo kā jau teicu – biju “jaukais bērns”. Bet “problēmbērni”dabūja…Bet viņš varēja pateikt ko asu un man katrs ass vārds bija vēl dziļāks cirtiens manā sirdī un pašapziņā.
Bet direktori gan es gaidīju, jo viņa vienmēr bija jauka un sirsnīga, viņu es varēju apķert un samīļot.
Apmēram pēc gada bērnu nams pārcēlās uz citu pilsētu. Es gāju sestā klasē un jaunā skolā. Mana skola atradās pāris kilometrus tālāk – lielākā pilsētiņā. Katru rītu es ar sabiedrisko autobusu braucu uz skolu. Es atceros savu pirmo dienu – man bija elektro zaļš adīts kostīms – jaciņa un svārki, es biju ļoti sakautrējusies un stāvēju klases priekšā, ar rokām aizsegusi seju.
Šajā skolā es satiku sievieti, kura pasniedza mums vācu valodu. Viņa man sāka pievērst uzmanību. Viņa bija pazīstama ar bērnu nama direktori un laikam kādā sarunā viņa uzzināja, kāpēc esmu nokļuvusi bērnu namā. Izrādījās, arī viņas mamma slimoja ar to pašu slimīgu, ko mana. Es sāku ciemoties pie viņiem, dienu, divas, nedēļu, mēnesi. Viņai bija dēls, kurš bija priecīgs, ka esmu ienākusi viņu dzīvē. Viņa ar vīru mēģināja man radīt mājas sajūtu. Tas ko viņi līdz galam nepamanīja – es pa šiem gadiem jau biju sagrauta. Es vairs nespēju ieraudzīt labo. Esot ar viņiem kopā, es ne sekundi neiedomājos, ka esmu tur tāpēc, ka mani var mīlēt. No sākuma mans izskaidrojums sev, kāpēc esmu pie viņiem bija: nu tas jau tāpēc, ka tantei mamma slimo ar to pašu slimību, ko mana mamma. Pēc tam es sev skaidroju: nu es esmu te, jo viņi vienkārši ir pieklājīgi. Ne sekundi es neiedomājos, ka esmu tur manis dēļ, ka man var pieķerties, ka mani var mīlēt. Jo es taču biju no turienes – no bērnu nama. Tādi kā mēs – mūs nemīl. Tikai pēc daudziem gadiem (kad biju apmēram 28 gadus veca), ejot vairākus gadus psihoterapijā es sapratu – tas bija manis dēļ.
Viņi ļoti centās man iemācīt elementāras ikdienas lietas. Tante daudz ar mani runāja, skaidroja. Bet katru vārdu es uztvēru tikai kā tekstu: Cik slikta es esmu, es neesmu normāla. Un domās arvien vairāk ieslēdzos sevī. Viņa ātri pamanīja, ka mīlu lasīt. Viņai bija fantastiska bibliotēka. Es mīlēju to istabu. Tur es iepazinos ar Džeinu Eiru, Skārletu no Vējiem Līdzi, utt utt. Viņa pamanīja, ka es grāmatām no sākuma izlasu beigas un tad sāku lasīt pašu grāmatu. Viņa mani mācīja, lai atstāju intrigu sev. Bet es baidījos no bēdīgām beigām. Viņa mani iemācīja, ka grāmatai ir jāizlasa nosaukums un autors. Jo es to pirms tam nedarīju. Es vienkārši paņēmu grāmatu un “apēdu”.
Viņa bija tā, kura pamanīju, ka neesmu 100% kreilis. Ka tikai rakstu ar kreiso roku, ka pārējo daru ar labo roku. Viņas vīrs mani mācīja, ka uz jautājumu “Kā Tev iet”, vajag atbildēt vairāk par “Labi.”
Bet es katru viņu vārdu uztvēru caur savu sakropļoto skatījumu. Nespēju ieraudzīt mīlestību. Un pametot bērnu namu piecpadsmit gadu vecumā, es aizslēdzu arī durvis viņiem.
Tante bija tā, kura aprāva manu pieķeršanos ilūzijai “Kad mamma būs vesela, es braukšu mājās”. Viņa man maigi paskaidroja, ka šī slimība ir uz mūžu. Tā vienmēr būs mammas dzīvē. Viņa bija arī tā, kura man paskaidroja, ka es neesmu vainīga pie mammas slimības.
Es ar katru dienu vairāk ilgojos būt tāda kā citi – normālā. Nevis tā, kurai aiz muguras rāda ar pirkstu un čukst “Viņa ir no bērnu nama”. Es jutos klasi zemāka, bet gribēju būt tur – ar tiem citiem, normālajiem.
Daudzi pilsētas bērni gāja mūzikas skolā. Es paprasīju direktorei vai arī varu iet tur mācīties. Viņa mani pieteica un drīz sāku mācīties spēlēt flautu. Es nebiju labākais mūzikas skolas skolnieks, bet man ļoti patika spēlēt. Mūzika mani nomierināja. Vēl daudzus gadus pēc tam, kad jau mācījos Rīgā, es stresa brīžos skaļi dungoju pie sevis Mocarta simfonijas. Iestājos arī orķestrī. Tas atkal bija mans izrāviens no ierastās vides. Ar orķestri regulāri braucām uzstāties, piedalīties orķestru salidojumos. Braucām uz citām pilsētām uz divām – trīs dienām. Bet mani nekad nepameta sajūta, ka esmu savādāka. Man nebija kā citiem bērniem līdzi kabatas naudas. Bija daudz, daudz siermaižu. Bērniem ir ļoti svarīgi justies tā pat kā visiem citiem. Un kad Tu esi tik ļoti sagrauts, tad arī šādus sīkumus uzņem ļoti smagi un traumējoši.
Kad es pazaudēju savu ilūziju, ka drīz braukšu mājās, manī kaut kas iekšā izmainījās. Es arvien vairāk sāku domāt par to, kā lai kļūstu par tādu kā citi. Un kā lai es tieku prom no bērnu nama. Manuprāt tajā brīdī daļā no manis pamodās pieaudzis cilvēks. Es sapratu, ka es nevaru gaidīt glābiņu. Man pašai ir jārīkojās.
Skolā, kurā es mācījos, nebija tā, ka mani kāds apcēla, apsaukāja, bet es jau, iekšēji sagrauta, jutos atstumta un savādāka. Man bija divas draudzenes, meitenes, kuras pašas meklēja manu sabiedrību. Kad paliku pie tantes, mēs kopā gājām mājās, bija savas meiteņu lietas, es fiziski tajās piedalījos, bet dziļi sevī es biju prom no tā visa. Jo es biju savādāka, es nebiju pilsētas bērns. Kad skolā kāds klasesbiedrs ar mani sirsnīgi sāka runāt – es sarāvos un domāju “Ko viņš no manis grib, kāpēc viņš ar mani runā”.
Es izlēmu, ka man ir jāmaina skola – jāpāriet uz pamatskolu, kura atradās bērnu nama pilsētā. Pieaugušie nesaprata, kāpēc to gribu un mēģināja mani pierunāt palikt esošajā skolā, jo tā skaitījās izglītības ziņā kvalitatīvāka. Skaļi es pateicu, ka man grūti ir katru rītu celties. Realitātē – es biju izlēmusi sākt visu no nulles. Nomainīt necilo, kluso masku, pret sabiedrisko, krutās meitenes masku. Es nolēmu – viss – tagad es būšu sabiedrības daļa. Es panākšu, ka mani mīl, ka ar mani grib draudzēties. Es pierādīšu, ka esmu tā vērta. Es aizgāju no skolas un aizslēdzu durvis visiem. Arī jaukajām meitenēm, kuras bija un gribēja būt manas draudzenes. Jo viņas man bija atgādinājums manai nedrošībai, necilībai, bailēm. Ja kāds būtu ielīdis manā galvā un redzētu, kas tur notiek – saprastu manas rīcības motīvus. Toreiz to neviens nespēja.
Mana “pārdzimšana” notika veiksmīgi. Es ļoti ātri ieguvu draugus. Tagad, nesen ar tiem satiekoties, viņi arī teica – jā, bija tas vispārējais pilsētas noskaņojums “stulbie bērnu nama bērni”, bet mani viņi kaut kā organiski esot pieņēmuši. Draugi bija mans glābiņš. Man bija divas dzīves: dzīve bērnu namā – kur tā bija izdzīvošanas skola, un dzīve ar draugiem, kur viss bija viegli un bezbēdīgi. Bet es nevienam nestāstīju, kas notiek manā galvā. Tas bija mans lielais noslēpums. Es diezgan ātri sapratu – ja Tu gribi būt tāds kā citi, nerādi savas sāpes un zemo pašapziņu.
Tikmēr bērnu namā “problēmbērni”auga. Kļuva agresīvāki, naida pilni, neadekvāti. Visi baidījās no saimniecības daļas vadītāja. Ja kādreiz vardarbības metodes bija vērstas tikai pret “problēmbērniem”, tad tagad jau mēs visi baidījāmies, ka varam dabūt. Reiz kāda meitene nepateica viņam paldies un dabūja ar tapešu rulli pa muguru.
Bērnu namā parādījās psiholoģe. Kaut kas jauns. Viņa katru bērnu aicināja pie sevis runāties, kaut ko zīmējām. Pirmais cilvēks, kurš mēģināja ieraudzīt, kas aiz mūsu maskām slēpjās. Drīz vien direktore sāka izdarīt uz viņu spiedienu, lai viņa atstāsta, ko bērni viņai stāsta. Viņa atteicās, sākās diezgan saspīlēta situācija darbinieku vidū.
Vecākās meitenes ik pa laikam aizbēga uz pilsētas diskotēku. Uz kuru gāja visi viņu vecuma bērni. Vairākas reizes viņas tika pieķertas, lamātas un tad pienāca kārtējā reize kad viņas pieķēra. Tas bija vēls vakars. Daudzi jau bija aizgājuši gulēt. Mums visiem lika savākties lielajā zālē, kur parasti notika visi koncerti. Abas meitenes izveda priekšā, lika izģērbties, augšu līdz krūšturim, nopēra un nocirpa matus. Pārējiem pateica: “Tas notiks ar katru, kurš ies uz diskotēkām. Un ja kādam skolā pateiksiet – ar jums arī tā izdarīsim”. Es atceros, kā visi stāvējām, bija klusums. Parasti agresīvie “Problēmbērni”, kuri smējās, ja kādam darīja pāri – arī klusēja. Bija jūtams, ka visiem klātesošajiem ir žēl meitenes. Es atceros, ka pie sevis domāju: Labi, ka neesmu viņu vietā. Jo jau biju sākusi skatīties diskotēku virzienā un manuprāt pat jau uz kādu bijusi. Pēc tam abas meitenes sēdēja istabā, raudāja, smējās, raudāja, smējās. Ik pa laikam kāds no mums pie viņām iegāja un neviens, pilnīgi neviens neizteica kādu izsmejošu piezīmi. Tas bija manuprāt vienīgais brīdis, kad visi jutās vienoti un kopīgi. Meitenes pielīdzināja matus, lai neredz robus un pirmdien visi gājām uz skolu. Mēs nevienam neko nepateicām.
Bet ar to viss nebeidzās. Daļa bērnu nama darbinieku nespēja sadzīvot ar šo notikumu un domāja, ka kaut kas ir jāmaina. Atbildīgās institūcijas saņēma pirmos signālus, ka bērnu namā kaut kas nav kārtībā. Direktori, saimniecības daļas vadītāju un vēl pāris cilvēkus atstādināja uz izmeklēšanas laiku no darba. Zināt kāda bija mūsu pirmā reakcija uz notiekošo? Mēs raudājām, lūdzām, lai atgriež direktori, rakstījām vēstules, ka gaidīsim.
Pagāja kāds laiks un mēs sajutām, ka dzīve bērnu namā ir mierīgāka. Tad mums pateica, ka lieta izbeigta un bērnu namā atgriezīsies direktore. Ar viņu arī saimniecības daļas vadītājs.
Es atceros, ka sēdēju savā istabā, pie manis atnāca meitenes no “pretējās frontes” un prasīja man:
“Dzirdēji, ka direktore atgriezīsies?”
Es: “Jā.”
Viņas: “Forši ne?”. Bez absolūta entuziasma balsī. Mēs zinājām, ka atkal mūsu dzīvē ienāks bailes un gaidīšana – kādā garastāvoklī būs saimniecības daļas vadītājs. Sēdējām, runājām un tad beidzot kāda saņēmās un pateica, ka negrib, ka ir tā kā agrāk. Un visas piekrita.
Tas viss beidzās ar to, ka kādi septiņi bērni aizbēga no bērnu nama, divi puiši tā arī neatgriezās, aizgāja dzīvot citā bērnu namā. Un caur diezgan lielu skandālu, direktore tomēr tika atstādināta.
Pilsētā sāka runāt par to, kas bija noticis un mani draugi man prasīja – vai tā ir taisnība. Es pateicu – jā. Neviens nesaprata – kāpēc es neko neteicu. Es vienmēr biju smaidīga, jautra, lecīga. Tā it kā viss būtu kārtībā.
Vardarbības epizodes no pedagodu puses beidzās. Bet neviens viņus nepamācīja – ko darīt ar “Problēmbērniem”. Viņi netika ar tiem galā. Lai kaut cik noturētu tos grožos, regulāri bija draudi: Ja nebeigsi trakot, dabūsi sprici. Es neatceros, kad kādam tiešām būtu kas spricēts. Bērni siroja pa pilsētu, miskastēs meklēja pudeles, cigaretes, zaga. Es no tā distancējos, jo biju iefiltrējusies pie normālajiem. Drīz vien ieguvu ienaidniekus bērnu namā – ejot vakarā uz “mājām” es vienmēr domāju – kaut neviens nebūtu pagalmā, kaut neviens mani nepamanītu. Un tad es noslēpu savas bailes dziļi, dziļi sevī un gāju iekšā. Jo ja es parādīšu vājumu – mani sabridās un noēdīs.
Es biju ļoti haotisks un nekārtīgs cilvēks (atzīšos – vēl joprojām neesmu pedantiskākais cilvēks uz planētas). Un darbinieki nekādi nevarēja man to ierādīt. Kādu dienu pie manis atnāca draudzene no pilsētas. Pilsētas bērni reti nāca pie manis – mēs parasti satikāmies pie bērnu nama teritorijas. Es nezinu kā – bet tieši todien es biju sakārtojusi savas lietas. Kad mēs ar draudzeni sēdējām un runājām, istabā ienāca audzinātāja un medmāsiņa un saka: “Karīna atver drēbju skapi, mēs gribam pārbaudīt kārtību”. Es atvēru skapi un viņas bija vīlušās, tur bija kārtība. Audzinātāja noteica: “Nu labi.” Un abas aizgāja. Es sāku raudāt. Draudzene man sāka teikt – ejam projām no šejienes. Mēs gājām cauri mežam un abas raudājām. Es raudāju no pazemojuma, viņa raudāja tāpēc, ka viņai sāpēja sirds un viņa nesaprata kā tā var izrīkoties. Es sajutos vēl sliktāka un pazemotāka.
Sākās vecums, kad sāku lietot alkoholu, smēķēt. Manī sāka augt agresija un dusmas. Ja pirms tam tikai izjutu bailes, sabrukumu, zemu pašapziņu, tad tagad tam pa virsu pārklājās agresijas, dusmu un naida apvalks. Skolā paliku lecīgāka, nepaklausīgāka.
Reiz kaut ko atkal nedarīju, ko lūdza klases audzinātāja un viņa uz mani uzbļāva: “Stulbā bērnamniece, nekas no Tevis nesanāks.
Nomaukosies un nodzersies pa grāvjiem”. Šis viens teikums raksturoja vispārējo attieksmi pret mums – bērnu nama bērniem. Es atbildes vietā skaļi nobrēcos: Ej dirst! Un aizskrēju prom no skolas.
Arvien vairāk es sāku just dusmas pret visiem apkārt. Es nozvērējos – es jums parādīšu mauka. Es tikšu tālāk kā jūs visi kopā. Jūs vēl redzēsiet, kurš te ir atbira.
Tuvojās devītās klases izlaidums. Visi jau pieņēma, ka es turpināšu mācīties vidusskolā. Bet es redzēju tikai vienu – šī ir mana iespēja tikt prom. Es izstrādāju plānu: man ir jāiestājas arodvidusskolā, kur iegūšu vidējo izglītību un paralēli jāapgūst profesija, ar kuras palīdzību es varētu dabūt darbu vietā, kur pēc tam veidot karjeru. Pie šī plāna, ar nobīdēm, es arī pieturējos.
Es atradu Rīgā arodvidusskolu, kur paralēli vidusskolas programmai varēja apgūt sekretāres-lietvedes programmu. Iestājos.
Vasaras sākumā sarunāju ar jauno bērnu nama vadītāju, ka pa vasaru piestrādāšu par apkopēju mazo bērnu grupā. Visu vasaru tīrīju grīdas, jo man braucot uz jauno dzīvi, ļoti gribējās jaunas, stilīgas kurpes, kādas bija visām pilsētas meitenēm. Saņēmu naudu, priecīga aizskrēju nopirkt sev kurpes (trīs izmērus pa lielu, bet tik un tā nopirku), sapirkos saldumus, cigaretes, pirmo reizi pati samaksāju par ieeju diskotēkā (pirms tam maksāja vienmēr kāds no draugiem) un laimīga gaidīju savu brīvību.
Tuvojās diena, kad bija jādodas uz Rīgu. Noskaidroju, ka man pirmais pabalsts dzīvošanai būs 20. septembrī. Gāju pie bērnu nama vadītājas un prasīju, lai iedod naudu ar ko izdzīvot līdz 20.septembrim. Un viņa pateica: “Nē. Tev bija nauda. Ar to Tev arī jādzīvo”. Es viņai saku: “Bet es viņu nopelnīju, tā bija mana alga un es viņu iztērēju”. Viņa pateica: “Man vienalga. Dzīvo kā gribi”.
Un tā es, bez santīma kabatā, ar saplīsušu sporta somu, pāris apģērba gabaliem, daudz dusmām, naida devos uz Rīgu.
